Viņš pienāca man klāt. Tagad jau viņš apsēdās uz grīdas man pretim. Varēja domāt, ka viņš atrodas pie ugunskura, ar rokām apķēris ceļgalus un domīgi lūkodamies vienā punktā. Nevis uz mani.
— Nu, kāda vēl ir izeja?
Es noslidinājos uz grīdas. Blakus Paulam. Es jau zināju, ka man nav brīv viņam pieskarties.
— Man ir vajadzīgs bērns, — es iečukstējos neiedomājami klusu.
— Ko tu teici? — viņš pārjautāja, lai gan patiesībā bija dzirdējis, jo nervozi sažņaudza dūres.
— Man ir vajadzīgs bērns! — es teicu skaļāk.
— Bērns?! — Viņš iesmējās, piecēlās, izstaipījās un, pārgājis pāri istabai, apsēdās uz gultas. — Arī tā ir lieliska izeja. Vēl labāka nekā kalni. Tu būsi brīnišķīga māte — tik mīļa un gādīga.
— Man ir vajadzīgs bērns no tevis!
Es piegāju viņam klāt. Mēs skatījāmies viens otram acīs — man
šķita, ka neizsakāmi ilgi. Es apsēdos viņam līdzās un aizklāju seju ar rokām.
— Paul, es gribu no tevis bērnu… — Es vairs necentos viņu aizkavēt, nespēlēju un nemeloju, bet pateicu to, ko nekad agrāk nebūtu uzdrīkstējusies: — Tavu bērnu.
Piepeši es sajutos tā, it kā es nebūtu cilvēks, bet savāds tukšums, sprauga, starp divām pasaulēm pavērtas durvis, pa kurām kā caurvēja satvertas lapas izlido viņa teiktie vārdi.
— Tas nav iespējams.
Divas reizes viņš pārgāja istabai uz priekšu un atpakaļ. Sēzdamies manā priekšā uz galda, viņš saburzīja galdautu un vēl reizi atkārtoja:
— Tas nav iespējams.
— Paul, bet tas taču būtu varējis notikt jau daudzas reizes! Man ne prātā nav bijusi vēlēšanās tevi apmānīt. Ķerties pie viltības. Zagšus viņu no tevis izzagt, kā manā vietā būtu darījusi jebkura cita sieviete. Es allaž esmu domājusi, ka tā ir mūsu kopīgā darīšana, ka nevaru izlemt tikai es viena, ka man vajag tev iepriekš apjautāties, jo es mīlu tevi…
Es sāku raudāt, mēģināju aizdedzināt cigareti, bet sērkociņi cits pēc cita salūza manās trīsošajās rokās, tomēr Pauls pat nedomāja nākt man talkā. Tukšo kārbiņu es nosviedu uz grīdas. Tā aizslīdēja pāri istabai un atsitās pret Paula kurpi. Viņš pacēla kārbiņu, apsēdās pie galda un, izvilcis no žaketes kabatas spalvaskātu, sāka kaut ko skrāpēt uz papes vāciņa.
— Ak Dievs, kāda neciešama skaņa! — aizspiezdama ausis, es iečīkstējos. — Es gribu no tevis bērnu! Es vienmēr esmu viņu gribēItisi! Vienmēr es viņu gribēšu!
Es pievirzījos gultai un izstiepos tajā guļus uz mutes. Visa miesa man smelgtin smeldza, itin kā es būtu izmesta no spīdzināšanas kameras.
— Tas nav iespējams.
— Kāpēc?
— Tāpēc, ka nav iespējams. Tas būtu vienlīdzīgs manai nāvei. Pašnāvībai. Pašiznīcināšanai. Es to nepratīšu paskaidrot. Tu to nespesi saprast. Tas būtu briesmīgāk par visu, ko vien savā mūžā es varu iedomāties…
Viņš piegāja pie loga un atspieda pieri pret stiklu.
Es pievirzījos viņam klāt. Skatīdamās uz melno plato muguru, es teicu:
— Tu murgo. Kāds sakars ir starp tavu paša aizsākto dzīvību un pašiznīcināšanos, nāvi un pašnāvību! Tu pats nesaproti, ko runā!
Pauls pārgāja istabas otrā pusē. Viņš augšpēdu nokrita gultā. Viņš i unāja, plati ieplestām acīm skatīdamies griestos. Es vēroju, kā kustas viņa ādamābols. Es dzirdēju vārdus:
— Tas, ko es saku, tev līdzinās murgiem. Bet man liekas gluži pretēji — ka murgo tu.
— Nē, es runāju kā normāla sieviete…
— Tu ārkārtīgi labi zini, ka arī es vēlos bērnu. Tu droši vien dzemdētu dēlu. Tu dotu viņam manu vārdu. — Pauls pasmaidīja. — Taču tas nav iespējams.
— Kāpēc?
Es pietupos pie gultas.
— Kā es varēšu mierīgi dzīvot, zinādams, ka šajā pilsētā ir mans dēls. Tu padomā, kā man vajadzētu justies, braucot vai ejot garām lavām mājām? Vai arī — satiekot jūs abus uz ielas…
— Es taču neaizliegšu jums satikties! Tu varēsi ienākt pie mums kaut vai katru dienu…
Es apsēdos uz gultas Paulam pie galvas. Es biju aizvērusi acis.
Lūdzu, nespīdzini mani! — es nočukstēju, iekodusi lūpā.
— Arī mani tu spīdzini. Un vienmēr esi mani spīdzinājusi…
— Tagad paskatīsimies, kurš kuru piebeigs!
Man izklausījās, ka viņš smejas, tomēr es vēl aizvien biju aizvērusi acis.
— Daudz man vairs nav atlicis…
— Ko tu vari zināt, varbūt ari man nav…
Es atvēru plakstus. Acis viņam bija pilnas asaru. Es izstiepos blakus Paulam. Mēs gulējām, viens otram nepieskardamies. Aiz loga ūjināja putns, pareģodams lietu.
— Vai tas patiešām nav iespējams? — galu galā es iejautājos.
— Nē!
— Ja nu tu mierīgi to pārdomātu? Dažas dienas, mēnesi, pusgadu? Tu pie šīs domas pierastu… Varbūt viss sāktu likties citādi?
— Nē! Nudien, ne.
Viņš piecēlās un atkal piegāja pie loga.
Es apsēdos uz grīdas, muguru atspiedusi pret gultu. Es saliecu kājas, bet augstpapēžu kurpes lēni slīdēja pa grīdu. Šķita, ka manas kājas kā divas melnas upītes aiztecēs pāri visai istabai.
— Ko lai es iesāku?
— Es nezinu. Piedod, šoreiz patiešām ne ar ko es nevaru tev palīdzēt.
— Vai man atliek izvēlēties tikai nāvi?
— Tu esi tik pievilcīga sieviete. Pamēģini sarunāt ar citu vīrieti.
— Un to man piedāvā tu? — skaļi un histēriski es sāku smieties.
— Vēl jau paliek mākslīgā apaugļošana…
— Tu atkal murgo! — es iekliedzos, itin kā viņš man būtu iecirt' sejā pļauku.
— Piedod! Es mēģināju atrast izeju.
Viņš apsēdās klubkrēslā un pavisam sašļuka, itin kā būtu atgriezies no galerām.
— Es vēlos vienīgi tavu bērnu. Un neviena cita. Tikai tevi vienīgo
es esmu mīlējusi. Mīlu. Mīlēšu. Vairs nekad nevienu… — Es atkal sāku raudāt.
— Esi tik laba — neraudi! — Pauls dziļi nopūtās. — Zini, šodien mūsu baznīcā bija ienākusi grupiņa budistu. Tādi, kādi tev patīk, — noskūtu galvu un sarkanā apģērbā…
— Tu gribi izvairīties no sarunas! — es noburkšķēju.
— Jā, es gribu novērst sarunu… — Pauls mēģināja pasmaidīt. Veltīgi.
— Es lūdzu no tevis bērnu! Bet tu liec man izvēlēties nāvi.
— Reizēm tu esi pārlieku nežēlīga! — viņš teica un sāka staigāt pa istabu, skaļi knikšķinādams pirkstus.
— Izbeidz, Dieva dēļ, izbeidz! Šī skaņa mani nobeigs!
— Tikai nesāc vēl piedevām tēlot Annu Kareņinu. Ar šo ieradumu es neko nevaru izdarīt. Arī mans tēvs knikšķināja pirkstus, kad bija sanervozējies. Tas ir iedzimts.
Es pacēlu galvu. Mēs mirkli vērāmies viens otrā, domādami par vienu un to pašu. Piepeši man šķita, ka šajās kā vakara debesis tumši zilajās acīs, kurās nupat vēl bija asaras, atplaiksnījies izsmiekls. Tad es sacīju:
— Tu esi mani nokāvis. Un tavā pierē uz mūžīgiem laikiem paliks Kaina zīme. Citi neredzēs, bet tu to ieraudzīsi katru reizi, tiklīdz paskatīsies spogulī. Tu to jutīsi pat miegā.
Pauls pasmaidīja. Es nebiju redzējusi neko skumjāku par šo smaidu, (ialīgi salauzta, es noberbelēju: