— Nedusmo! Es tevi mīlu.
— Es nedusmojos.
Es apsēdos. Es noliku galvu uz galda. Galdauta raupjais audums skrāpēja asaru sāļuma sakairināto sejas ādu. Pauls pienāca man klāt. Viņš uzlika roku man uz pleca. Es paspiedu viņa siltos pirkstus. Visā vakara gaitā šī bija mūsu vienīgā saskaršanās.
— Tagad es iešu, labi? — viņš sacīja, saspiezdams manu plaukstu, kas bija mitra no asarām. — Piedod man! Es tevi nepametu. Es tikai aizeju.
Es palaidu vaļā viņa roku. Es necēlos, lai ietu viņu pavadīt. Es ne-| dzirdēju, kā viņš aizver durvis. Nāca virsū tumsa. Es sēdēju mijkrēsli j un monotoni atkārtoju:
— Nevis es vairs negribu tevi mīlēt, es gribu tevi vairs nemīlēt, es gribu mīlēt vairs nē tevi nē nē tevi es gribu mīlēt es gribu tevi nemīj lēt, nē es negribu nemīlēt nē tevi nē nē nē es negribu nemīlēt nē tevi; nē nenenenegribu nē es nenenenenemīlēt nē tevi nē nē nē…
Man trūka gaisa. Ap kaklu trīs kārtās apliktās mākslīgo pērļu i krelles žņaudza kā karātavu striķis. Smalkais diedziņš samudžinājās, i un es neparko nevarēju to atpiņķerēt. Es iededzu sveci. Es sataustīju šķēres. Es pieliecos pie spoguļa. Kādreiz tā jau ir noticis. Mans Dievs, tūkstošiem reižu jau ir noticis tas pats: seja, spogulis, svece, šķēres, i seja, spogulis, svece, šķēres, seja, spogulis, svece, šķēres, seja, spogu-j lis, svece, šķēres, seja, spogulis. Es pārgriezu diegu, un mākslīgās pērles izkaisījās pa grīdu. Tās bira un bira — kā krusa no milzīga mā-! koņa.
Beidzot iestājās klusums. Iztrīto šķēru tērauds spīguļoja sveces gaismā. Ja es ņemtu un izdarītu to, pēkšņa impulsa sagrābta: bez gatavošanās, šaubīšanās, žēluma pret sevi, naida pret citiem, bez lāstiem visai pasaulei, bez bailēm, sirdsapziņas pārmetumiem, atvadu vēstui lēm, bez skaista, ilgi izvēlēta tērpa, kurā atrastu mani mirušu?! Ja tas notiktu pēkšņi un nejauši kā lidmašīnas katastrofa?! Katra nejaušība taču ir nenovēršamība. Viss ir likteņa nolemts, visam ir savs laiks, un šis laiks nepielūdzami tuvojas. No likteņa izbēgt nevar. Laiks mirt. Nāve vienmēr stāv mums līdzās divu soļu atstatumā. Pašnāvība nav nekāda patvaļa. Nāve nav cilvēka noteikšanā. Gluži pretēji. Pašnāvnieki — tie ir tie, kurus nāve pieņem no viņu pašu rokām, nepakusti] nājusi ne pirksta…
Es iesviedu šķēres atvilktnē. Es nopūtu sveci. Vai es nobijos?! Nē — gluži vienkārši vēl nebija pienācis laiks. Bet no rīta es lasīju avīzē par divdesmit astoņus gadus vecu sievieti, kura pakārusies, uzvilkusi sava vīra kāzu uzvalku. Ko viņa ar to bija gribējusi viņam pateikt?
Sāka līt. Caur pavērto logu uzdvesa spirgtums. Es saritinājos klub
krēslā. Pat nāve mani negrib. Tā ļauj man sēdēt galīgā tumsā un klausīties, kā lietus lāses čabinās koku lapās. Tā ļauj neraudāt. Nedrebēt bailēs. Nesajust ne sāpju, ne skumju. Redzēt dzīvi bez ilūzijām. Skatīties tieši tās neaizklātajā sejā. Nē, ne jau sejā — meparaponā. Bērnībā es nezināju neko vājprātīgāku kā japāņu pasaku par meparaponu — seju, kurā nav ne acu, ne deguna, ne mutes. Nekādas izteiksmes, tikai bālums kā mēness spīdums. Nekādu cerību. Nekādu ilūziju. Nekādas atvieglotības. Nekad.
Kad biju maziņa, es mēdzu uzdot sev visdīvainākos jautājumus, uz kuriem drudžaini meklēju atbildi: kas bija pirms pasaules radīšanas? Kas būtu, ja nekā nebūtu? Kā izskatās Nekas? Un kā — Tukšums? Tagad es zināju atbildi. Lielais Nekas džinkstēja manā galvā, (ialīgs Tukšums iepleties manā sirdī.
Es mēģināju iztēloties, kurš vēl varētu justies tikpat bezcerīgi kā es? Nedziedināms slimnieks? Uz nāvi notiesātais vieninieka kamerā, kad ir jau noraidīti visi lūgumi par apžēlošanu? Pesteļošanā apsūdzēta sieviete, kas tumšos pagrabos vairs nespēj atcerēties, ko nozīmē vārds Maigums, un iztukšotās apziņas dzīlēs redzēdama tikai viņai sakrautu sārta liesmu? Marija Magdalēna pēc Kristus krustā sišanas?
Es kāroju aizmigt, vienīgi aizmigt, aizmigt, kā lūgsnu atkārtoju liamletisko: …to die, to sleep… perchance to dream…'
Piepeši atvērās durvis un istabā ienāca Pauls. Zilgana ielas laternas gaisma krita viņa smaidošajā sejā. Aizķerdamies aiz priekšmetiem, viņš caur tumsu lēni nāca pie manis. Pērles izspruka viņam no kājapakšas, knikstēdamas kā maziņi, ar tūkstošiem pakaviņu apkalti vaguliņi. Ne vārda nebildis, viņš nometās manā priekšā uz ceļiem. Es pieliecos un iegremdēju pirkstus viņa biezajos un asajos matos. Es reibtin reibu no mīļotā auguma tuvuma. Mēs skūpstījāmies, kā jēgu zaudējuši. Mēs rāvām viens otram nost drēbes, itin kā tās būtu aizdegušās. Kaili mēs nokritām uz grīdas. Pērlītes spiedās man mugurā, ielas
' “…Nomirt, aizmigt… varbūt sapņot…” (M Šekspīrs. Hamlets, 3. cēl. 1. aina. No angļu vai. atdzejojis Kārlis Egle.)
laterna žilbināja acis. Piepeši es sāku kliegt, no visa spēka grūzdama Paulu prom.
“Es negribu, ka tu glāsti mani tikai sapnī! Es negribu, ka tu glāsti mani tikai sapnī!!! Es negribu, ka tu glāsti mani tikai sapnī!!!”
No viņa skavām nebija iespējams izrauties, un es tikai bezpalīdzīgi spiedzu, aizrīdamās asarās un šausmās:
“Nespīdzini mani! Ļauj man pamosties!! Es negribu tādus sapņus!!! Laid mani vaļā!!!! Ļauj man pamosties!!!!!”
— ĻAUJ MAN PAMOSTIES! LAID MANI VAĻĀ!! ES NEGRIBU TĀDUS SAPŅUS!!! — sizdamās ar galvu pret cietuma glumajām sienām, miegā kliedza M. V.
— Ei, ei, kas tev tāds rādījās sapņos, dārgā?! Ei, atmosties, atmosties, ei! — skaļi smiedamās, sauca Bezvārde un pliķēja M. V. pa seju.
— Nekas, — viņa nomurmināja, rupji atgrūzdama nost glāstošo roku. — Nekas. Es neatminos.
— Tu tik briesmīgi kliedzi! Es neticu, ka tu neatminies.
— Man sapnī rādījās, — nespēdama paciest uzbāzīgo un glāstošo Bezvārdes ziņkārību, ieteicās M. V., — ka mēs abas mīlējāmies. Te tu pārvērties par vīrieti, te es. Tas bija neizsakāmi pretīgi.
— Kā tu zini, ka tā biju es? Tu taču nekad neesi redzējusi ne manu seju, ne augumu?
— Ari sapnī es neredzēju tavu seju. Toties tavu augumu es pazinu, jo mēs jau tik ilgu laiku šeit kvernam sakļāvušās. Lai gan brīžiem man šķita, ka šī androginiskā būtne, kas mani glāsta, ir Upe. Ja gribi zināt — arī nomodā man bieži bija iešāvies prātā, ka šeit, man līdzās, gul nevis kāds cits, bet Upe.
— Nu jā! — Bezvārde iesmējās, veikli satvēra M. V. roku un viņas pirkstus iebāza sev mutē. — Tu redzi, man ir pilnīgi visi zobi!
— Laid vaļā, Dievs apžēlojies, laid vaļā!… — aiz pretīguma drebēdama pie visām miesām, M. V. ievaidējās.
— Nu, nu, dārgumiņ, neesi tik nervoza, tev stāv priekšā vēl krietni patīkamākas lietas… — Bezvārde blēdīgi ieķiķinājās. — Vai
tikai tev ar šo Upi nebūs gadījies kaut kas aizliegts? Netiepies, izstāsti man, tad vairs ne redzēsi savu grēku sapņos naktī, ne tie tevi nomāki1 dienā…
— Kāpēc tu esi ieņēmusies galvā, ka… — nevarēdama atrast piemērotāko vārdu, M. V. apklusa.
— Tāpēc ka es esmu ragana un, kaut arī tumsā nevaru tevi saskatīt, tomēr redzu tev cauri. Un es gribu, lai tev būtu vieglāk. Bet tu esi iespītējusies kā maza, izlutināta meitene.
— Labi! Es tev pastāstīšu. Jā, mēs ar Upi bijām pārkāpušas atļautā robežu. Vispār mūsu attiecības ar katru dienu kļuva neciešamākas un neciešamākas. Mēs nepārtraukti izspiegojām viena otru. Turējām aizdomās. Bijām greizsirdīgas. Lai gan klausītājām no malas varēja likties, ka nav nekā atklātāka pa mūsu abu sarunām. Nekā sirsnīgāka. Taču mēs nekad nerunājām par Pāvilu Putninieku. Visus garos ziemas un rudens vakarus mēs pavadījām vai nu viņas cellē, vai manā. Mans noskaņojums nepārtraukti mainījās. Pret Upi es jutu te piekļāvīgu pateicību, te naidu. Arvien dziļāk es iegrimu pelēkās skumjās. Es jutu, ka tās pa gabaliņam vien mani izkausēs un pāri nepaliks ne miņas. ‘