— Tu solījies pastāstīt par sevi un Upi, nevis par skumjām.
— Es domāju, ka tas viss notika vienīgi manu bezgalīgo skumju dēļ… Ziemassvētki jau bija pagājuši, bet vakari — pavisam drūmi, tos neapmirdzēja ne mazākā cerība. Reiz mēs ar Upi… Ak, es nezinu! Varbūt tajā vakarā mēs bijām izdzērušas pārāk daudz vīna. Upe bija sadrūvējusies stiprāk nekā jebkad.
— Ak, cik man smagi ap sirdi, cik smagi! — viņa iečukstējās pēc ilga klusuma un saspieda manas rokas savās plaukstās.
Upes seja atradās man pavisam tuvu. Es varēju redzēt visas no uguns un vīna paplašinātās ādas poras. Es jau nojautu, kas starp mums notiks, bet ziņkārība bija stiprāka par visiem pasaules aizliegumiem.
— Vai drīkst — es tevi noskūpstīšu? — Upe ierunājās.
— Jā! — es novaidējos tik sāpīgā balsī, ka pat pašai man nāca smiekli, un pieliecos pie viņas lūpām.
Upes elpa bija karsta un aiztrūkstoša. Mēs maigi un uzmanīgi
pētījām viena otru, un abām mums bija viens mērķis — izdibināt, ko jūt Pāvils Putninieks, glāstīdams kādu no mums abām. Mēs centāmies izrādīties viena otrai pēc iespējas labāk un, pašas to saprazdamas, vienā laidā iesmējāmies. Mēs izturējāmies kā divi sazvērnieki, un vienlaikus mūsos vārījās briesmīga nepatīksme, tamdēļ jo dīvaināks bija mūsu maigums. Upes pieaugošā kaislība mani biedēja arvien stiprāk, jo pati neizjutu ne kripatiņas no aizliegtā augļa saldmes, lēnīgi kaunu un vilšanos.
Upe noguldīja mani uz grīdas, bet pati uzsvempās virsū un iečukstēja man ausī:
— Pasaki, mīļā, ko lai tagad es daru tālāk? Es ļoti vēlos, lai tev būtu labi…
— Es nezinu. Laid vaļā! Es vairs negribu izmēģināt šitās lietas. Mani noēdīs sirdsapziņa, es vairs nezināšu, kur likties, apžēlojies par mani!…
— Ko tu, mana maziņā, nu, ko tu, es vienīgi gribu, lai tev būtu labi… Kāds nu te grēks! Tu esi tik bēdīga, bet es gribu, lai tev būtu labi…
Upe sāka vilkt nost sev drēbes.
Caur nolaistajām skropstām es pētīju viņas kailo miesu, turpretim pati negrasījos izģērbties. Viņa centās drēbes man noraut.
Valstīdamās pa grīdu, mēs apgāzām krūzi. Sarkanām straumītēm vīns sāka plūst uz istabas kaktiem. Es novilku drēbes. Man bija auksti un neizsakāmi skumji. Savukārt Upe šķita kaislības pārņemta ne pa jokam. Viņas trīsošajā miesā es sajutu visus tos stāvokļus, kādus ari manī izraisīja glāsti — vīrieša glāsti. Es zināju, kādas kustības un pieskārieni manī iekvēlina kaislību, un, niknas ziņkārības vadīta, centos, lai Upes kaisle uzliesmotu kvēlās ugunīs. Tikai piepeši es ieraudzīju viņas seju: sarkana, sasvīdusi, izšķobīta, pilnīgi sveša un šaušalīgi neglīta. Es apstulbu, ka kaisles pārņemta sieviete var izskatīties tik briesmīgi atbaidoša. Vai patiešām arī es pati tāda esmu bijusi, esmu un būšu?! Saspringti muskuļi, atiezti zobi, no sviedriem spīdīga āda, dziļas grumbas un apmātas acis… Un piedevām šī saraustītā elpa. Šī
stenēšana. Iekliedzieni… Es atsprāgu nost no Upes, kā verdoša ūdens applaucēta.
— Vai, dārgā, dārgā, tikai neatstāj mani tā… — ķerdamās pie manis kā slīcēja, īdēja jukusī Upe.
Es sakārtoju apģērbu un nometos uz ceļiem blakus viņai — kailai un kunkstošai. Gluži kā aprūpēdama murgainu slimnieku, es izpildīju visu, ko vien viņa lūdza. Es vēroju, ka pretīgā iekāres maska kļūst caurspīdīga, ka caur to kā slapju plēvi atspīd Upes īstā seja, kā visi vaibsti atgriežas it kā savā vietā, nomierinās un, maiga miera pārņemti, sastingst.
Upe vilka mugurā drēbes, nepaceldama acis uz mani, tikai vienreiz caur pieri viņa palūkojās nepārprotami zobgalīgi un sacīja:
— Viņš arī teica, ka tu neproti atslābināties, aizmirsties un stāvus uz galvas mesties kaislību vērpetēs!
Šajā mirklī es būtu varējusi viņu nogalināt. Turpretim viņa tikai pasmējās, paņēma tukšo krūzi un kausus un aizgāja, skaļi aizcirzdama durvis.
Es paliku viena — gluži kā indi izdzērusi. Kauns un vainas apziņa mani dzītin dzina kapā. Upe lieliski zināja, kā var mani izspīdzināt. Mūsu ienaids vienai pret otru. auga.
Ziemas mēnešos svētceļnieku nebija daudz. Garajos vakaros visi sapulcējāmies ēdamzālē un sveču gaismā nesteidzīgi izstāstījām cerību pazaudēšanas un atrašanas stāstus. Reizēm uz šejieni atnāca arī mūki. Es ievēroju, ka viens no viņiem, brālis Pijs, laikam gan pēc Upes norādījuma, nenolaiž no manis acu, izspiegodams katrā sīkumā.
Pārlieku daudz es runāju par to, kas tolaik man itin nemaz nelikās nozīmīgs. Es biju pārpilna mīlestības un domāju vienīgi par savu mīļoto. Es viņu redzēju reti. Ziemā Pāvils Putninieks tikās ar cilvēkiem Cerības klajumā tikai piektdienās. Es zināju, ka manai mīlestībai nav nekādas nākotnes, un tomēr es audu sapņus, citu par citu skaistāku, kā to dara visas iemīlējušās sievietes. Kaut arī netrūka skumju. To sagrābta un nosviesta uz ceļiem, es taujāju: nu, kamdēļ liktenis ir izvēlējies tieši mani?! Kamdēļ tieši man bija lemta šī smagā, savādā un
bezcerīgā mīlestība?! Tomēr pat skumjas man netraucēja justies laimīgai. Manas ilgošanās bija tik spilgtas un sapņi gluži vai sataustāmi, bet tas, ko parasti mēs saucam par īstenību, likās tikai kā pelēka ēna. Un, ^luži kā mēģinādama piešķirt jēgu tam, ka es atrodos miglā, aizvien atkārtoju kāda gudrā frāzi, kuru biju atradusi, ar cinobru izkrāsodama iniciāļus senajās grāmatās: Mēs neko nezinām. Viss ir tikai mūsu iztēles auglis. Tātad viss ir vien mūsu iztēles auglis. Es nepūlējos uzminēt Pāvila Putninieka mīklu. Ne par kripatiņu to nespēšu izdibināt vairāk.
Tuvojās Lieldienas. Vientuļnieka rokās atvērās stigmas. Viņš staigāja, asiņojošās plaukstas noglabājis melnās abitas piedurknēs. Svētceļnieku kļuva arvien vairāk. Viņus pārņēma neizsakāms uzbudinājums, kad cilvēks, kuru es mīlu, ienāca baznīcā.
Stāvēdama pēc iespējas nomaļāk, es vēroju, kā Pāvils Putninieks lūdzas, un katra mana doma bija nāves grēks. Es domāju par to, ka šīs rokas, kuras tik kaislīgi mani glāsta, tagad ir stigmu caurdurtas un dievbijīgi sakļautas lūgsnai. Ka šīs lūpas, kuras iekāres pārpilnas skūpstījušas mana auguma pašas slēptākās vietas, kuras čukstējušas, vaidējušas un kliegušas, kaisles izvaikstītas, pašlaik izrunā svētus vārdus:
— Benedictus es, Dominē, qui inturis alepsos et sedes super Cherubim…
Bailes un iekāre manī auga augumā. Es bailīgi paskatījos visapkārt. Piespiedusies pie pīlāra, Upe nenolaida no manis niknās un izsmējīgās acis. Brālis Pijs, kas sēdēja biktskrēslā kā no koka izgriezta statuja, modri sekoja katram manam skatienam, itin kā šie skatieni būtu spriganu zvēriņu pulks, kas uzticēts viņa ganīšanai. Es baidījos, ka vienā dienā zeme pavērsies zem manām kājām un mani aprīs — kā jau grēciniekiem tas ir nolemts. Iekāre tomēr bija spēcīgāka. Miesa nevēlējās saprast, ka tā atrodas baznīcā, — tā bija akla pret altāru mirdzumu un kurla pret vareno ērģeļu dūkšanu. Tā kāroja tikai vienu — vīrieti, kuru redzēju lēnām paceļamies virs grīdas mozaīkas, kā nemanīgā balsī atkārtojot:
— Benedictus es, Dominē, Deus patrum nostrum, et laudalis in aecula. Aleluja!