Tomēr stiprāka gan par iekāri, gan par bailēm bija mana lepnība Kad visus baznīcā sanākušos sāka purināt svētās trīsas no Pāvila Put ninieka ekstāzes pārņemtās lūgsnas, man gribējās skali iekliegties:
“Ja jūs zinātu, cik dedzīgi un kaislīgi šis cilvēks mani glāsta, viņš čukst: “Mana mīļotā, mana skaistā, mana labā, mana vienīgā!’"!
Es klusēju, lepni tīksminādamās par sava grēcīgā noslēpuma saldmi. Kad visi klaigādami, gaudulīgi dziedādami un kliegdami spie* dās apkārt Pāvilam Putniniekam, lai varētu pieskarties vismaz viņi drēbju vīlītei, es piedodoši, itin kā noraudzīdamās uz vientiesīgu bērnu rotaļāšanos, smīkņāju. Drīzāk gan smīkņāja mana lepnība. Un atkal nāca virsū kārdinājums neķītri un bezkaunīgi iekliegties:
— Ei jūs, ja tikai jūs zinātu, cik reižu šis vīrietis, pie kura laužaties pieskarties par katru cenu, ir piederējis man! Man!! Tikai vienīgi man!!!
Beidzot es vairs nespēju izturēt. Tas bija Lieldienu svētdienas rīts. Pēc mises Pāvils Putninieks iznāca baznīcas dārzā. Cilvēki metās pie vientuļnieka, bet sejas izteiksme viņiem bija tāda, itin kā viņi vēlētos saņemt nevis svētību, bet saraustīt un saplosīt svēto gabaliņos. Pāvils Putninieks ar asiņojošu roku deva viņiem zīmi apstāties un teica, ka esot neizsakāmi noguris. Tik stipri izvārgušu, dūšu zaudējušu un vaigā pavisam pelēku viņu vēl nekad es nebiju redzējusi. Pūlis pašķīrās, dodams Pāvilam ceļu, bet viņš lika soļus lēnām, grīļodamies, kā nesdams milzīgi smagu, citiem neredzamu krustu. Piepeši viņš paklupa, tomēr ar pastiepto, brūčaino roku pavēloši apturēja visus, kas bija pieskrējuši viņam palīdzēt. Es redzēju, ka viņam pār pieri plūst sviedri, bet sejas muskuļi sāpēs noraustās. Viņš piecēlās, paspēra dažus soļus, atkal sagrīļojās, tad piesteidzos es un nočukstēju:
— Mācītāj, atbalstieties uz mani!…
Pāvils Putninieks sāpīgi pasmaidīja un atbalstījās pret manu plecu.
— Paldies tev, mīļā! — viņš sacīja, kad bijām izgājuši pa baznīcas dārza vārtiem. — Es vienīgi vēlētos, lai tu nebūtu tik noskumusi…
Vientuļnieks vairs neatbalstījās uz mani, tomēr es turpināju iet viņam līdzās. Biju kā sātiņ piesātināta ar mīlestību, neizmērojamu Jēlumu un vissaldāko lepnību. Šajā trijotnē lepnība šoreiz bija pati lielākā.
Piepeši es ieraudzīju Upi, kas smaidīja un, mādama ar pirkstu, paaicināja mani. Lepnības kā spārnu nesta, es pielaidos pie viņas. Es jutos uzvarējusi savu sāncensi.
— Paiesim uz brītiņu malā, — joprojām smaidīdama, viņa teica,
— man tev jāpasaka kaut kas ļoti svarīgs…
Lepnībā un skurbinošā priekā lēkādama, es gāju Upei nopakaļ. Mēs apstājāmies zem kokiem, kas riesa milzīgus, sārtenzaļganus pumpurus.
— Kā tu uzdrīkstējies iet viņam klāt?! — rokas iespriedusi kaulainajos sānos, viņa iešņācās. — Kā tu uzdrīkstējies, ko?!
Es pārbijos. Nevis no jautājuma vai Upes balss, kas bija pārvērtusies odzes šņācienā, bet no viņas sejas, kas, naidā tik drausmīgi izķēmota, vairs nebija cilvēkam līdzīga.
— Es redzēju, ka viņam ir vajadzīga palīdzība, — es nosvepstēju, juzdama, ka Upes naidīgums kā spēcīga inde iesūcas manā miesā, smacē, reibina galvu, apmiglo skatienu, žņaudzi pakrūtē un ļimda kājas.
— Kā tu drīksti domāt, ka viņam vajadzīga tava palīdzība?! Kā tu drīksti?!
— Kad Jēzus nesa krustu un paklupa, arī viņam palīdzēja vienkāršie cilvēki…
— Kurš tev ir devis tiesības uzvesties tā, itin kā tu būtu no mums visiem izredzētā? — Upe jau runāja parastajā balsī, un viņas seja bija atguvusi ikdienišķo maigā nicinājuma izteiksmi.
— Tu viņu kārdini! — negaidīti ierunājās brālis Pijs, kā ēna uzradies Upei aiz muguras. — Mēs visi to redzējām. Tu gribi iegrūst Putninieku grēkā!
“Esmu jau iegrūdusi!!!” lepnības raustīta aiz mēles, es jau gribēju iekliegties, tomēr noklusēju.
— Jā, tu viņu kārdināji, un tāpēc, ka tu nevari pārmākt savu satrakoto miesu, tev nav vietas mūsu vidū, — man acis skatīdamās, Upe runāja.
“Un tu? Vai tu nekārdināji, vai tu pārmāci savu satrakoto miesu?!!!” naidā vai plīsdama, es gribēju kliegt un saplosīt Upes bālo seju, tomēr stāvēju klusēdama un žņaudzīju niknuma piesātinātās dūres.
— Tu vairs nevari šeit palikt, tu saproti?! — Upes bezzobu smaids šķita kā milzīga brūce.
— Jā, tu vairs nevari šeit palikt, tu saproti? — kā atbalss atkārtoja brālis Pijs.
Es apsviedos riņķi un kā prātu zaudējusi aizlaidos pāri pagalmam. Tā malā zem kokiem, atspiedies pret akmens sienu, stāvēja Pāvils Putninieks. Es metos viņam klāt un, deviņu sirdsēstu mocīta, iekliedzos:
— Viņi vairs neļauj, viņi man vairs neļauj būt pie tevis!
Caur asarām vēl paguvu ieraudzīt viņa pārsteiguma pilnās acis, piedodošo smaidu un pa kaklu, pa galvu drāzos prom. I,Idz pašam vakaram es klaiņoju pa spilgti zaļo, pavasarīgo labirintu. Uz vakarpusi sāka līņāt, tomēr nolēmu klosterī vairs neatgriezties. Es nespēju un nespēju sakopot domas un izlemt, ko lai daru tālāk. Man vairs nebija iespējams atgriezties savā pilsētā, savās mājās un pie tiem cilvēkiem, ar kuriem kādreiz esmu dzīvojusi kopā. Es jutos itin visu pazaudējusi.
Jau bija tumšs, kad ielīdu vecajā kapelā. Man aizsita ausis suņa rejas. Kad acis aprada ar tumsu, es ieraudzīju gar altāri sagūlušās avis un milzīgu vilkusuni. Spīdēja mūžīgā lampiņa. Suns rūkdams nāca man klāt. Pār visu miesu man noskrēja šermuļi. Ienāca prātā, ka savulaik tēvs man bija skaidrojis: suņi saožot kādu īpatnēju un svarīgu parādību — vai cilvēks bīstoties no zvēra sevī vai arī ir to uzvarējis. Suņi allaž saožot bailuļus un neklūpot virsū stiprajiem. Es tipināju trīcošām kājām un, mēģinādama piemānīt viņa ožu, kā pielabinādamās čukstēju:
— Nāc, nu, nāc, suņuks ir labs…
Pēkšņi suns apklusa. Asti luncinādams, viņš pienāca tuvu klāt un
iebakstīja ar auksto, miklo degunu man plaukstā. Toreiz es negribēju būt stipra, tomēr biju, tāpēc sāku justies vēl vientuļāka. Joprojām smidzināja lietus. Es apgūlos starp avīm. Suns saritinājās man līdzās. No dzīvajām radībām uzdvesa skumīgs un patīkams siltums. Man briesmīgi bija sevis žēl. Es sāku raudāt. Es raudāju un raudāju.
Galu galā asaras izsīka, uzlēca mēness, spokaini sudrabaina gaisma izlējās pār sabrukušo jumtu, bet suns sāka gaudot. Sērīgi, stiepti un ilgpilni. Kad es biju maza, pati sev uzdevu visdīvainākos jautājumus, uz kuriem drudžaini meklēju atbildi: kas bija pirms pasaules radīšanas? Kas būtu, ja nekā nebūtu? Kā izskatās Nekas? Un kā — Tukšums? Tagad es zināju atbildes. Lielais Nekas džinkstēja man galvā. Galīgs Tukšums ir iepleties manā sirdi.
Es mēģināju aizmigt, iztēlodamās, ka Pāvils Putninieks ienāk kapelā, apsēžas man līdzās, glāsta mani, mierina, maigi čukst ausī mierinājuma vārdus, bet es tumsā, muti pavērusi, gaidu, kad beidzot satiksies mūsu noilgojušās lūpas. Taču galvā man džinkstēja Nekas, manā sirdī ir iepleties Tukšums, un saldo sapņojumu vietā es redzēju vien akli melnu aizkaru.
Miegs nenāca. Avis grozījās, blēja un šķindināja pulkstentiņus. Brīdi no brīža kā neprātīgs ierējās vilkusuns, varbūt saodis kādu dvēseli, kas klīst pa kapelu. Es skatījos uz lampiņu, kas mirguļoja pie altāra. Neizsakāmi lēni svīda gaisma.
Es piecēlos un, strauji uztrūkušos avju bīdīta, izgāju laukā. Gaiss smaržoja pēc pavasara un modināja bezgalīgas, žēlabainas ilgas. Cauri zilajam rīta nokrēslim zagšus kā zaglis lavījos uz klosteri. Ne pa ceļam, ne pagalmā, ne skanīgajos gaiteņos nesatiku nevienu dzīvu dvēseli. Es ieslīdēju savā cellē. Es aizbīdīju bultu. Iekritu guļvietā. Mani kratīja drebuļi, un, itin kā ņirgādamies vai parādīdams visu mana stāvokļa absurdumu, kurkstēja izsalkušais vēders. Uzausa gaisma. Uz galda bija nolikta piena krūzīte un ar medu apziests maizes rieciens. Kas to atnesis? Upe? Vai tā ir izlīguma zīme?! Kāri izdzēru pienu un, pat nesakošļādama, noriju maizi. Es necietu sevi. Manas ciešanas bija notrulušas, bet žēlums — pliekans. Es apgūlos un aizmigu.