Es nogulēju visu dienu. Kad pamodos, jau bija satumsis, bet pavardā kurējās uguns. Kāds sēdēja uz gultas malas un glāstīja man galvu Es pazinu šo roku, metos skūpstīt un ar lūpām uztaustīju vēl nesadzijušo brūci.
— Es vēlētos, lai jūs abas ar Upi izlīgstat… — Pāvils Putninieks čukstēja, noliecies man pie pašas sejas.
— Viņa man aizliedza šeit ilgāk uzkavēties! — es atčukstēju, rīkles galā sakrājušos raudu un pārestības žņaudzīta.
— Viņa ir pārsteigusies. Tici, mana dārgā, Upe tevi stipri mīl. Tu zini, cik viņa ir nelaimīga. Jāmācās piedot!
Manī modās vēlēšanās skaļi iesmieties viņam sejā. Es gaidīju, ka viņš mani noskūpstīs. Veltīgi.
— Mana mīļā, tu visai nepareizi saproti dažu labu manu soli, — viņš pēc pauzes teica.
— Es jūs mīlu! — es nočukstēju, vairs nespēdama uzrunāt viņu ar “tu”. Saltas šausmas iegūlās man pakrūtē un lēni, kā duncis brūcē, pagriezās. — Es mīlu.
— Es zinu, mīļā! — Viņš bilda, piecēlās un piegāja pie loga. — Es zinu, mīļā! Taču ne vienmēr viss var būt tā, kā tev to gribētos. Ir tā, kā ir, tāpēc nevar būt citādi. Ir jālūdz, lai Visaugstākais sniedz mieru un māca samierināties ar to, ko nav iespējams grozīt.
— Es jūs mīlu! Es neko nelūdzu, neko nojums neprasu, neko negaidu, nekam es neticu, ne uz ko neceru, vienīgi mīlu jūs.
Es noslīdēju no gultas, uz ceļgaliem aizrāpoju pa grīdu un apskāvu Pāvila Putninieka kājas.
— Mana dārgā, ir nepieciešama gudrība, lai spētu atšķirt novēršamo no nenovēršamā. Ir vajadzīga nelokāmība, lai spētu grozīt to, ko var grozīt.
Viņš saudzīgi un maigi izsvabinājās no manām neprātīgajām rokām un aizgāja pie durvīm.
Piepeši es jutos, ka esmu nevis cilvēks, bet savāds tukšums, sprauga, kā starp divām pasaulēm pavērtas durvis, caur kurām viņa vārdi izlido kā caurvēja satvertas kaltušas lapas.
— Es negribu tev radīt ne sāpes, ne sirdsēstus. Es negribu, lai tu sērojies. Tu man esi ļoti vajadzīga…
— Ko tad lai es tagad daru?
— Mana dārgā, es vairs nevaru tev dot nekādu padomu. Tu atrodies tajā ceļa posmā, kur jāizlemj tev vienai. Tev — un nevienam citam…
Nepaguvu izrunāt vairāk ne vārda, un Pāvils Putninieks aizgāja! Saceldami vēju, viņam nopakaļ kā čiepstošs mākonis izlidoja papagaiļi. Par tiem es biju pavisam aizmirsusi. Es nebiju pamanījusi, ka tie tup uz loga spraišļiem.
Es joprojām biju sakņupusi uz grīdas. Es jutu, ka nu jau nekad vairs nesalasīšu sevi kopā, nesameklēšu un nesavēršu sevi kā straujā tecē sabirušas krelles. Man nebija spēka vienai pašai kaut ko izlemt. Tāpēc es piecēlos, piegāju pie galda un atšķīru “Bestiāriju”. Es nebiju tajā meklējusi atbildi kopš tā vakara, kad pirms vairāk nekā gada biju ieradusies šeit atgūt Cerību… Es šķirstīju lapu pēc lapas. Bet visi vārdi man likās tukši. Aiz izmisuma saspiedu rokās smeldzošo galvu. Dziļi, dziļi ietvērusies ar pirkstiem, es skrāpēju sevi, itin kā gribēdama noplēst visus matus, un tad sāka birt šie riebīgie radījumi. Utis. Neko es nedomāju, un neko es nejutu. Es patiešām biju zaudējusi prātu. Es noskuvu pliku galvu. Ar to pašu bārdasnazi, kura dēļ Upe mani bija brīdinājusi. Augu nakti lija. Tik tikko spēju sagaidīt rītu. Es aizgāju uz grēksūdzi. Un tā nu esmu nokļuvusi šeit. Ellē.
— Bet varbūt šeit patiešām ir elle? — Bezvārde smējās, valstīdamās no viena sāna uz otru. — Man tas bieži ienāk prātā. Arvien biežāk un biežāk. Vai tu zini, ko par elli ir rakstījusi svētā Terēze no Avilas?
— Nē… — M. V. nočukstēja, pagriezdamās uz to pašu sānu kā Bezvārde. — Kā lai es to būtu varējusi zināt.
— Viņa ir aprakstījusi vienu savdabīgu pašas vīziju. Viņa sīki atstāsta, kā esot iekritusi garā, šaurā šķērsielā, tumšā, zemā un šaurā kā krāsns… Zem kājām mētājušās kaut kādas gļotas, dubļi, izkārnījumi un dūņas, kas izplatījušas drausmīgu smirdoņu un ņudzēt ņudzējušas no visriebīgākajiem rāpuļiem. Kritienam beidzoties, viņa atdūrusies pret sienu. Bet sienā bijis mazs iedobums, līdzīgs trauku plauktam.
Nezināma vara saliekusi svēto un iegrūdusi šajā iedobumā… Tas pats ir noticis arī ar mums abām, vai ne? — Bezvārde laida vaļā skalus, spiedzīgus smieklus.
— Jā, līdzīgi iznāk…
— Tas vēl nav viss. Klausies tālāk! Terēze dirnējusi šajā šaurajā iedobumā, bet dvēseli viņai dedzinājusi drausmīga uguns. Miesas sāpes salīdzinājumā ar šīm dvēseles ciešanām likušās pavisam niecīgas. Dvēsele sažņaugusies un smakusi, to graizījušas žēlabas un pārpludinājušas tik neizturami bezcerīgas skumjas, ka svētā vairs nav zinājusi, kā lai to izteic vārdos. Mums abām tas ir saprotams, vai ne?! — Bezvārdes smiekli skanēja aizvien aizsmakušāk un aizsmakušāk, džerkstošās skaņas jaucās ar kāsa lēkmēm. — Viņa stāsta, ka neesot iespējams ne atstāstīt, ne ar prātu aptvert to, ko viņa pārdzīvojusi, bet mēs taču aptveram, vai ne?!
— Jā…
— Avilietes dvēsele gluži kā salūzusi gabalos. Terēze neesot redzējusi nevienu, kas viņu būtu spīdzinājis, tomēr viņai rādījies, itin kā viņa būtu degusi un sairusi. Viņa neesot varējusi ne piecelties sēdus, ne izstiepties guļus, jo tur, šajā ellē, galīgi neesot bijis vietas. Mums tas ir pazīstams, vai ne?!
— Jā…
— Šīs sienas esot smaktin smacējušas… Neesot bijis arī gaismas, visu segusi vismelnākā tumsa. Tomēr visbriesmīgākā, Terēze to nepārtraukti atkārto un atkārto, esot bijusi iekšējā bezcerības uguns. Mums tas ir pazīstams, vai ne?!
— Jā! Jā! Tā ir elle, elle, elle!!! — piepeši M. V. sāka kliegt, ar galvu un dūri sizdamās pret sienām.
— Elle! Elle!!! — gluži kā M.V. kliedzieni būtu pielipuši arī Bezvārdei, viņa smiedamās, žagodamās un aizrīdamās kliedza.
— Elle! Elle… Elle… — M. V. smaka nost. — Vairāk es nevaru… nevaru… nevaru…
— VAIRĀK ES NEVARU… NEVARU… NEVARU… — skatīdamās, kā pasaule palēnām iznirst no tumsas, gluži kā atkāpjoties pelēki zilganiem plūdu ūdeņiem, es stenēju. Ausa gaisma.
Nevaru, nevaru, vairāk nevaru, smilkstēju un jautāju pati sev: kas tad ir noticis?! Kas ir noticis, Marija iVIagdaliete?! Jēzus tevi atstūmis?! Viņš nav gribējis tevi?! Tevi, kuru visi vīrieši tik stipri ir iekārojuši? Varbūt ir ņēmusi un pārvērtusies tava brīnišķā miesa? Seju appūtuši saule un vējš, mati vairs neviz nokaitēta kapara sarkanumā, āda, kuru ik rītu vairs neiezied ar smaržeļļām, ir zaudējusi zīdaino glāsmainumu, rokas kļuvušas raupjas, nagi perlamutraini nezaigo, lidz asinīm atsistas pēdas…
Viņš ir noniecinājis manu sievietes lepnību, pazemojis mani, nodevis un atraidījis… Ak, tikai tas nebija manu sirdssāpju slēptais iemesls! Man pašai likās smieklīgas šādas domas, ar kurām gluži kā slazdus ar egļu zariem veltīgi esmu mēģinājusi nosegt drausmīgo bezdibeni, kas ir pavēries zem kājām.