Rīts uzausa skaists, bet visās malu maliņās pulsēja draudi. Šķita, ka ikviena lapiņa, ikviens smilšu graudiņš, ikviens priekšmets vai kustonis piepeši ir ieguvis asas šķautnes, kas, Lieldienu saules skartas, neizturami spīd un griezīgiem stariem šausta man acis, ādu un sirdi.
Es baidījos sastapt Jēzu, jo pēc šīs nakts vairs nezināju, kā lai paskatos Viņam acīs. Kādu lai izrunāju pirmo vārdu? Kad es iznācu no nojumes, kurā biju nokvernējusi liktenīgo nakti, pagalmā sastapu priekšā lielu satraukumu.
— Nebūs apritējusi ne stunda, un mēs jau ieiesim Jeruzālemē, tikai neesi tik sadrūvējusies kopš paša agra rīta, Marij! — iedams garām, uzsauca Toms un uzšāva man pa sēžamvietu.
Es nekad nebiju redzējusi Jeruzālemi, un vēl pavisam nesen pat nesapņoju ieraudzīt svēto pilsētu. Mana dzīve bija brīnumaini pārvērtusies. Vai patiešām brīnumaini, Marija Magdaliete? Vai tikai brīnumaini? Saviļņojuma pārņemta, es čukstēju:
— Cildenas lietas stāstāmas par tevi, tu, ak Dieva pilsēta! Tavi pamati atrodas svētos kalnos, Kungs mīl Ciānas vārtus stiprāk nekā visus Jēkaba padebešus…
Pienāca Jēzus un, viegli aizskāris manu plecu, pajautāja tāpat ki katru ritu:
— Vai labi atpūties, Marij?
— Jā… — es noņurkstēju, lai gan ilgojos, kaut šajā acumirkli es varētu sastingt kā kukainītis dārgajā dzintara graudā, kādu biju redzējusi atvestu no tālām zemēm.
Bet Jēzus jau steidzās prom un lika mācekļiem:
— Noeita tanī miestā, kas jūsu priekšā! Un tūdaļ jūs atradīsiet piesietu ēzeļmāti, uz kuras vēl neviens cilvēks nav jājis, un pie tās kumeļu. Atraisījuši atvediet tos pie manīm!
— Bet, Mācītāj, saimnieks sadusmosies… — Markus iebilda.
— Tādā gadījumā — atsakiet, ka tie vajadzīgi Tam Kungam! — Jēzus pamāja ar koku, itin kā šāda atbilde būtu pašsaprotama.
— Mācītāj, — Matejs iekliedzās, un viņam iemirdzējās acis, — tad piepildīsies, ko sacījis pravietis, sludinādams: …sakait tai Ciānas meitai: redzi, tavs ķēniņš nāk pie tevis, lēnprātīgs, jādams uz ēzeļa un nastunesējas ēzeļmātes kumeļa.
— Matej, izpļāpāties tu varēsi vēlāk! Bet tagad dari to, ko es tev lūdzu!
Nebiju paguvusi ne matus sasukāt, kad viņi jau atveda lopiņus, par kuriem bija runājis Jēzus.
— Mācītāj, — Markus dedzīgi stāstīja, — viss notika tā, kā Tu biji teicis. Ēzeļmāti atradām ārā uz ielas, piesietu pie durvīm. Kad atraisījām, pagalmā izskrēja tās saimnieks un kliedza: “Ko jūs darāt?!” Bet mēs atbildējām: “Tavi lopiņi vajadzīgi Tam Kungam!” — un vīrs tikai pamāja par piekrišanas zīmi.
Ēzeļmātes galva bija izpušķota ar sarkani krāsotas vilnas dzijas bārkstīm, bet kumeļam pie kakla dzindzināja smags kapara pulkstentiņš. Matejs uzsedza ēzeļmātei savu violeto apmetni, Markus — zaļgano, Toms — zilo, un Jēzus apsēdās virsū.
Bezgalīga satraukuma pārņemti, mēs izgājām uz ceļa. Drīz mūsu acu priekšā izslējās varenie Jeruzālemes mūri. Drebuļu kratīta, es čukstēju:
— Es ieiešu Tavā namā, Kungs! iManas kājas stāvēs Tavu durvju priekšā, ak Jeruzāleme! Ak, lai nāk miers pār Tavu cietoksni un pār pilnība Tavos torņos!
Taču miers šai pilsētai nebija lemts.
Nekur vēl Jēzu nebija sagaidījuši tādi pūļi kā Jeruzālemē. Daudz ļaužu izklāja savas drēbes uz ceļa, un, mādami ar palmu zariņiem, kliedza un sauca:
— Oziannā! Slavēts ir tas, kas nāk Tā Kunga vārdā!
— Oziannā augstībā!
— Slavēts ir tas ķēniņš, kas nāk Tā Kunga vārdā!
— Oziannā tam Dāvida dēlam!
— Lai slavēta mūsu tēva Dāvida valstība, kas nāk!
— Miers debesīs! Lai slava augstībā!
— Oziannā Jeruzālemes ķēniņam!
Šajā mirkli es ticēju, ka Dievs patiešām ir radījis cilvēku pēc sava ģīmja un līdzības, jo vēl nekad es nebiju redzējusi tādu apbrīnojami daiļu seju pārpilnību. Visi — pat spitālīgie, aklie ar strutojošiem acu caurumiem, žēlabainas dziesmas velkošie ubagi, piepeši krītamās kaites ķertie — likās gluži kā nokaisīti ar zelta un puķu puteklīšiem, jo laistīt laistījās dzeltenīgā un smaržīgā gaišumā. Un, patiesi, dzīve šajā pilsētā visiem šķita kā līksmības pilna dzīvošana — cik daudz prieka bija šajās milzīgajās klaigās, kurās kā Ķēniņa slavas kronī ir iepīts viss — Jēzus sveicinājuma dziesma, cieņas izsaucieni, smiekli, bērnu brēkšana, stabules treļļi, bungu dundēšana, zvārguļu šķindoņa, suņu nešana, dziedošās sieviešu balsis, vīriešu piesmakusī murdoņa, izbiedētu putnu čivināšana… Gausi, pavisam gausi kusa manas drūmās priekšnojautas un skumjas. Es sāku smaidīt, kā smaida cilvēks, kas ir paskatījies spožā saulē. Gluži kā meklēdama piekrišanu savam priekam, es palūkojos uz Jēzu un sastingu, ieraudzījusi Viņa acīs asaras. Viņš pacēla roku, dodams zīmi mums apstāties, un klusumā, kāds pēkšņi iestājas pirms visbriesmīgākajām vētrām, teica:
— Jeruzāleme, Jeruzāleme, Ciānas meita, kuras pamati stāv uz svētajiem kalniem! Kaut jel arī tu zinātu un pašā šinī laikā, ko pie tava
miera vajaga, pēc kura lūdzas visi, kas tevi mīl. Bet nu tas ir apslēpts tavām acīm! Jo tas laiks nāks pār tevim, ka tavi vaidinieki apkārt tevim un taviem bērniem līdz ar tevim ratu lēģeri apmetis, tevi apsēdis un visās malās spaidīs. Un gluži izpostīs to akmini uz akmiņa neatstās, tāpēc ka tu savas piemeklēšanas laiku neesi atzinusi.
Klusums uzsprāga — sāka bērtin bērties apbrīnas, dusmu un izbaiļu saucienu šķembas. Man reiba galva un šķita, ka visi, piepeši zemei zem kājām atveroties, iegāžas mutuļojošā bezdibeni.
Es šņukstēju, ar rokām spiezdama te raudu piestrēgušo kaklu, te no spriedzes pulsējošos deniņus, un vairāk par visu baidījos zaudēt prātu. Viena otra no pūlī stāvošām sievietēm jau bija zaudējusi apjēgu — viņas kliedza smalkā balsī, gluži kā tuteni nojautuši upurputni, lauzīja rokas, plēsa matus, bet sevišķi pretīgas viņām bija plankumiem izsitušās sejas un stiklainās acis.
Jēzus nokāpa no ēzeļmātes. Priekšā slējās milzīgs dievnams — tādu greznību nav iespējams nosapņot visbrīnišķīgākajā sapnī. Bet Mācītājs pakāpās dažus pakāpienus un, pagriezies pret pūli, iekliedzās:
— Nāks laiks, kad no ši dievnama, kas izgreznots ar dārgiem akmiņiem un jaukām uzkārtām dāvanām, ne akmins uz akmiņa netaps pamests, ko nenolauzīs! Itin viss!!!
— Mācītāj, — jautāja Lūkass, stāvēdams Jēzum pie labās rokas,
— kad tad tas būs? Un kāda tā zīme, kad šīs lietas notiks?
Un atkal kā milzīgs putns, kas pār mūsu galvām metis un metis postīgus lokus, nolaidās klusums. Tas sakļāva savus spārnus, un visi pieklusa, pat uz dievnama kāpnēm sasēdušie naudas mijēji, tirgoņi un nedūdojošu baložu pārdevēji.
— Pielūkojiet, ka jūs netopat pievilti. Jo daudzi nāks, manā vārdā sacīdami: “Es tas esmu!” — Jēzus balsi ieskanējās līdz tam nedzirdētas saspriegtas trīsas, līdzīgas stīgām, kas tūdaļ pārtrūks. — Tad nu neeita viņiem pakaļ! Bet, kad jūs dzirdēsiet karus un dumpjus, tad neiztrūcinājieties! Tauta celsies pret tautu un valsts — pret valsti! Tur brālis brāli nodos pie nāves un tēvs — dēlu. Un bērni celsies pret vecākiem un tos nonāvēs. Bet vai tām grūtām un zīdītājām tanīs dienās! Lū
dziet, lai tas nenotiek ziemā! Saule taps aptumšota, mēness nedos s.ivn spīdumu, un zvaigznes kritīs no debess, un tie debess stiprumi kusli nāsies. Tāpēc esiet modrīgi, jo jūs nezināt ne to dienu, ne to stundu!