Nekad vēl Mācītājs nebija runājis tik šaušalīgas lietas. Neļāvis mums ne elpu atvilkt, Viņš pagrāba no kāda rokām rīksti un metās pa kāpnēm augšā, nežēlīgi pērdams pircējus, tirgoņus un naudas mijējus. Es sekoju aiz muguras, kad Viņš kā viesulis ielidoja dievnama vidū. Bet šeit vārījās īstens tirgus — skanēja spalgas balsis, kas cildināja savu preci, trokšņoja pircēji, šķindēja mijamie naudas gabali un sita spārnus lielos būros ietupinātie baloži.
Jēzus no saitēm novija pātagu un, šķiezdams ar to pa kreisi un labi, kliedza:
— Mans nams tais lūgšanasnams dēvēts! Bet jūs to esat darījuši par slepkavu bedri!!!
Jēzus apgāza solu, uz kura baložu pārdevēji bija salikuši savus dūdojošos būrus, un iesaucās:
— Ņemiet savus putnus un no mana Tēva nama neiztaisiet preču namu!!!
Vairāki būri krītot atvērās, bet baloži, skaļi sizdami spārnus, izbiedēti dūdodami, izsvaidīdami spalvas, dūnas un zaļganus izkārnījumus, kā balti mākoņi pacēlās pie dievnama kupola.
Jēzus apgāza galdus, un naudas mijēju neaprakstāmo kliedzienu pavadībā dzeltenie, spalgi šķindošie naudas gabali izbira uz marmora grīdas. Plīsa trauki, lidoja māla un alabastra lauskas, šķīda baltais un sarkanais vins, attinās un plīsa daudzkrāsainie audumu baķi, no apgāztajiem groziem kaisījās, ripoja un sašķīda milzum kāju mīdītie dzeltenie, zeltkrāsas, sarkanie, zaļie un mēļie augļi, džinkstēja izbārstītie gredzeni, auskari, rokassprādzes, saldumi, reibinoši rūgti smaržoja garšvielas un kvēpināmās zāles, klukstēja vistas, čiepstēja cāļi, dziedāja gaiļi, gāgināja zosis un pīles, kliedza pāvi, blēja aitas, māva govis, bauroja vērši, zviedza zirgi, spiedza, kliedza, lamājās un vaimanāja cilvēki.
Es skrēju pakaļ Jēzum, spējas un neaptveramas ārdīšanas kaislības sagrābta. Man gribējās grūstīt, gāzt, svaidīt, dauzīt, mīdīt un
plosīt! Es skurbu, uz melnās marmora grīdas redzēdama balta piena lāmu, kas saplūst ar sarkanām, vēl garojošām lopu asiņu peļķēm, tālāk sajaukdamās ar mēslu, vīraka un garšvielu putekļiem, dubļiem, spalvām un dūnām, tajā saripojušiem naudas gabaliem, dārgiem akmeņiem un birstošām sēklām… Es kāroju, kaut tas turpinātos vēl un vēl, lai tas ierautu mani uz visiem laikiem un nekad nebeigtos!
Te Jēzum nostājās ceļā jūdu priesteris un jautāja:
— Kādā varā tu šis lietas dari? Un kas tev tādu varu devis?
Bet Mācītājs atbildēja neaprakstāmi mierīgi, pie katra vārda uzplīkšķinādams ar vīto pātagu sev pa kājām:
— Nograujiet šo dievnamu, un trijās dienās es to uzcelšu no jauna!
— Šo dievnamu cēla četrdesmit sešus gadus, bet tu to uzcelsi no jauna trijās dienās?! — Niknums priesteri vai slāpēja nost.
— Mēs nerunājam par vienu un to pašu! — Jēzus paraustīja plecus. Un, pienācis man klāt, teica: — Palūkojies, kāda tu izskaties, Marija?!
Mana kreisā roka bija pārskrambāta un asiņoja, mati pilni ar dūnām un kaltētām smaržzālēm, drēbes saplēstas un notašķītas ar dubļiem, sarkanvīnu, augļu mīkstumu un mēsliem. Es elsoju, itin kā būtu ilgi, ilgi skrējusi.
— Iesim projām! — Jēzus teica, aizsvieda pātagu un saņēma mani aiz asiņainā delma.
Es pagriezos atpakaļ, un man saļodzījās ceļgali — tik bargas bija rakstu mācītāju, priesteru un tautas vecajo sejas, lāstus izdvesošās acis un naida pilnās kustības. Bet mums pretim skrēja bērni un kliedza:
— Oziannā, oziannā, oziannā Dāvida dēlam!!!
Viens rakstu mācītājs pielēca klāt Jēzum un, pārskaities izspiezdams caur zobiem vārdus, jautāja:
— Vai tu nedzirdi, ko šie saka?
— Dzirdu gan, — Jēzus atbildēja, nelaizdams vaļā manu roku.
— Vai jūs nekad neesat lasījuši: No bērniņu un zīdāmu mutes es slavu sataisīšu?!
Mācītājs pasteidzināja soli, bet laukā uz kāpnēm jau klaigāja liels
aklo, tizlo vai kādu citu nelaimju piemeklēto pulks. Jēzus viņus izdzie dināja. Es biju tik satraukusies, ka, tikai izgājusi ārpus pilsētas, ievēroju arī savu brūci uz delma aizretējušu bez kādām paliekošām zīmēm.
Atkal, tāpat kā rīta pusē, gaisā jutu plandāmies nelabu un draudīgu spriedzi. Mēs bijām noguruši, sanervozējušies un izsalkuši. Ceļa malā ieraudzījām lielu vīģeskoku, bet, piegājuši tuvāk, augļus neatradām, tikai lapas. Mācītājs sacīja:
— Uz tevim lai mūžam vairs auglis neaug!
Un tūdaļ tas vīģeskoks nokalta. Es nevarēju saprast šādu Jēzus rīcību. Mani sagrāba skumju pilns žēlums pret šo koku, man pat rādījās, ka redzēju to iztrūcināmies, kad Mācītājs izteica nolādējumu.
Es sāku raudāt — patiešām biju pārlieku nogurusi. Tad pie manis pielavījās Jūdass.
— Un ar mums visiem notiksies tāpat, — čukstēdams man ausī, viņš mani apsvilināja ar karsto dvašu. — Viņš pat upurēja koku, lai varētu pierādīt savu varu, tamdēļ, nedienām pienākot, viņš nežēlos arī nevienu no mums.
Es klusēju.
— Tu dzirdēji, kā šodien Jēzus atkal sakaitināja priesterus? Nu, saki, kamdēļ tas bija vajadzīgs?! — Iskariots nevarēja vien rimties.
Es klusēju.
— Vai patiesi tu gribi, lai Viņš tiek nokauts kā Lieldienu jēriņš?
Es klusēju.
— Vai tu varēsi skatīties uz Viņa miršanu, ja allaž novērs acis, tiklīdz duncis tuvojas upurēšanai lemtā jēriņa rīklei? Kā tu varēsi skatīties uz Viņa ciešanām, zinādama, ka arī pati esi pielikusi roku pie šīs briesmīgās nāves?
Es klusēju. Ko gan es būtu varējusi viņam atbildēt?
Piepeši Jēzus apstājās, ar rokas mājienu paskubināja visus pienākt tuvāk, un, kad mēs Viņam ciešā lokā bijām sastājušies apkārt, Viņš teica:
— Rītu ir Neraudzētās Maizes diena. Mums ir pienācis laiks ēst Lieldienu vakariņas.
— Mācītāj, kurā vietā Jūs tās gribētu ēst? — Marta bija norūpējusies.
— Kur tu gribi, lai mēs tevim sataisām to Lieldienas jēru ēst?
— Jāni un Pēteri, eita un sataisiet mums to Lieldienas jēru, ka mēs ēdam! — Jēzus sacīja. — Rītrītā ejiet uz pilsētu, pilsētā ieejot, jūs viens cilvēks sastaps, ūdens krūzi nesdams. Eita tam pakaļ tanī namā, kur tas ieiet. Un sakait uz to namakungu: “Tas Mācītājs tev saka: kur ir tā vieta, kur es to Lieldienas jēru ar saviem mācekļiem varu ēst?" Un viņš jums rādīs vienu lielu ar deķiem izklātu istabu.
To teicis, Jēzus atšķīrās no mums un aizgāja lūgties uz Eljes kalnu, kuru dažu dienu laikā bija stipri iecienījis.
Lai gan jutos briesmīgi nogurusi, miegs nenāca. Tiklīdz pievēru acis, ieraudzīju uzbudināto Jeruzālemes pūli, Jēzu, kas vicina pletni lūgšanu namā, gluži kā tāda pazudinoša viesuļa sagrābtās tirgoņu mantas, kustoņus, naudu un… nokaltušo vīģeskoku. Mēģināju sevi iemidzināt ar īpašu paņēmienu, kas man visbiežāk ir palīdzējis: iztēlojos sevi kopā ar Jēzu. Mēs bijām tikai divi vien un augām stundām sarunājāmies, neviena netraucēti. Es izdomāju katru savu un Viņa vārdu. Es redzēju Jēzus seju, kā Viņš, manī klausīdamies, piekrītoši nolaiž skropstas, kā izbrīnā paceļ abas vai arī tikai vienu — kreiso — uzaci, kā smaidīdams ar rādītājpirkstu un īkšķi plūkā rudo bārdiņu, kā runādams sāk iekaist, tad noraustās citkārt mierīgie sejas muskuļi, iedrebas plānās deguna nāsis, kā smiedamies Viņš atliec atpakaļ galvu un atmet matus, kā klusēdams skatās uz mani spožām, pētošām acīm. Kad no rītiem sastapu Jēzu, aizvien man šķita, ka esam sarunājušies ne tikai manās iedomās.