Bet Pesaha svētku rītā Jēzu es nesatiku. Līņāja. Diena bija pārpilna satrauktu gaidu.
Lieldienu vakarā Jēzus paaicināja divpadsmit savus mīļākos mācekļus: Sīmani, kas top saukts Pēteris, Andreju, viņa brāli, Cebedeja dēlus Jēkabu un Jāni, Vīlipu, Bērtuli, Mateju, Tomu, Alveja dēlu Jēkabu, Tadeju, Sīmani no Kanas, Jūdasu Iskariotu, mani un vēl dažas sievietes.
Nams, uz kuru mūs aizveda, man likās neomulīgs. Vīrieši sasēdās pie gara, balti klāta galda, bet mēs — atstatāk, pie durvim, lai varētu viņus apkalpot. Apsēdies, Jēzus pārlaida mums visiem skatienu un sacīja:
— Es sirsnīgi esmu vēlējies to Lieldienas jēru ar jums ēst, pirms es ciešu. Jo es jums saku, ka vairs no tā neēdīšu, tiekams tas taps piepildīts Dieva valstībā.
— Mācītāj, bet ko gan nozīmē visi šie tavi vārdi?! — Pēteris iesaucās.
— Vai patiesi taisies mūs atstāt? — Aiz satraukuma Bērtulis sāka grauzt nagus.
— Varbūt neesam izdarījuši tev kaut ko pa prātam? — Toms nervozēja.
— Rabij, par kādām ciešanām tu runā? — es iečukstējos. — Vai patiesi nāk tuvāk mūsu gals?
— Vai tad jūs esat atraduši iesākumu, ka meklējat galu? — strauji pieceldamies, ierunājās Jēzus. — Tur, kur ir sākums, būs arī tas gals. Svētīts tas, kurš stāvēs iesākumā, un viņš pazīs galu un nebaudīs nāvi.
— Jēzu, vai kādudien nāks pār mums miers un pienāks jaunā pasaule? — Toms jautāja.
— Tas miers, kuru jūs gaidāt, ir jau pienācis, bet jūs to neatzīstat! — Jēzus paraustīja plecus, itin kā Viņš būtu pateicis pavisam vienkāršu, turpretim citiem nezin kāpēc nesaprotamu lietu, un, pagriezies pret mani, pavēlēja: — Marija, atnes bļodu, ūdens krūzi un dvieli!
Kad biju izpildījusi šo Viņa lūgumu, Jēzus novilka virsdrēbes, bet gūžas apsēja ar dvieli. Viņš pietupās, ielēja bļodā ūdeni un teica:
— Nāc šurpu, Marija, un nemēģini runāt man pretim!
Jēzus atraisīja manas sandales saitītes.
— Mācītāj, vai patiesi Tu mazgāsi man kājas? — es iesaucos, vairs nezinādama, ko lai iesāku — pretoties vai paklausīt.
— Es atminos, Marija, kā tu mūsu ceļa sākumā ar savām asarām nomazgāji man kājas un savos matos tās noslaucīji. Tagad ir mana kārta.
Pieliekusi galvu, es skatījos uz Viņa saspringtajiem muguras mus« kūļiem, bet sātans man uzsūtīja domas, citu par citu netiklākas.
— Pēteri, tagad ir tava kārta, — Viņš sacīja, aizsēja manu sandaļu siksniņas un paskatījās no apakšas uz augšu ilgu, vērīgu skatienu, kuru nespēju atminēt.
— Mūžam tev nebūs manas kājas mazgāt! — Pēteris dedzīgi teica* un sejā ielija blīvs sarkanums.
— Ko es daru, to tu tagad nezini, bet pēc tu to sapratīsi.
— Nē, nē, Jēzu, mana sirds pārtrūks aiz kauna, ja ļaušu tev to darīt!
— Pēteri, ja es tevi nemazgāšu, tad tevim nebūs daļa no manim.
— Ja tas ir tā, — Sīmanis Pēteris bilda drebošā balsī, — Kungs, ne vien manas kājas, bet arī rokas un galvu!
Sīmanis Pēteris sakņupa Jēzus priekšā uz ceļiem, bet Mācītājs ierunājās, mīklaini smaidīdams:
— Kas ir mazgāts, tam nevajaga kā vien kājas mazgāt, bet viņS viscauri ir šķīsts. Jūs arī esat šķīsti, bet ne visi. — Viņš pārlaida mums skatienu, joprojām tāpat mīklaini smaidīdams, un atkārtoja: — Jūs neesat visi šķīsti. Bet labāk pasakiet ikviens no jums, kam, jūsuprāt, es esmu līdzīgs?!
— Mācītāj, — Pēteris iečukstējās, aiz satraukuma aplaizīdams sakaltušās lūpas, — tu esi līdzīgs taisnības eņģelim…
— Tu esi līdzīgs gudram prātniekam, — sacīja Matejs, kad bija pienākusi rinda nomazgāt kājas viņam.
Savukārt klusētājs Toms bilda:
— Mācītāj, nekad manas lūpas neuzdrīkstēsies pateikt, kam TU esi līdzīgs…
— Es neesmu tavs mācītājs, — mazgādams Tomam kājas, Jēzus runāja, — jo tu esi dzēris, jo tu esi padzēries no mutuļojoša avota, kas ir manī un ko tikai es esmu izmērījis.
Viņš noslaucīja Tomam kājas, deva zīmi, lai viņš pakāpjas nostāk, un kaut ko iečukstēja ausī. Kad es Tomam pajautāju, kādi ir bijuši Jēzus vārdi, viņš atbildēja:
— Ja es kaut vienu pateikšu, jūs ņemsiet akmeņus un metīsiet uz mani, un uguns izšķilsies no akmeņiem un sadedzinās jūs. Tādi nu bija Jēzus vārdi.
Aizvien savādāks un neizprotamāks, aizvien baigāks kļuva Lieldienu vakars.
Nomazgājis mācekļiem kājas, Jēzus uzvilka drēbes un, atgriezies pie galda, jautāja:
— Vai jūs zināt, ko es jums esmu darījis?
— Nē, Mācītāj…
— Ne gluži, Kungs…
— Jūs mani saucat par Mācītāju un par Kungu. Ja tad es, jūsu kungs un mācītājs, jūsu kājas esmu mazgājis, tad arī jums būs cits citam kājas mazgāt. Jo es jums priekšzīmi esmu devis, lai jūs darāt, kā es jums esmu darījis. Patiesi, patiesi, es jums saku: tas kalps nav lielāks par savu kungu. Ja jūs to zināt, svētīgi jūs esat, kad jūs to darāt. Es nerunāju no jums visiem.
Mēs savā starpā pārmijām skatienus, un ikkatram acīs bija dusmīgs pārmetums visiem pārējiem.
— Es zinu, kurus es esmu izredzējis, bet lai tas raksts piepildās: Kas ar manim maizi ēd, tas mani min ar kājām.
Man šķita, ka Viņa acīs es saskatu noniecinājumu par mūsu visu dusmu pilno un bezspēcīgo apjukumu. Es redzēju, ka Jānis, kurš vienā mierā bija košļājis maizi, pēc šiem Jēzus vārdiem aizkostu riecienu noglabā drēbju krokās un sastingst ar pilnu muti atmiekšķēta mīkstuma.
— Patiesi, patiesi, es jums saku: viens no jums mani nodos! — Vēl nekad Jēzus balss nav skanējusi tik satraukti.
Iestājās dziļš klusums, vienīgi varēja dzirdēt, ka pie griestiem sīc mušas. Es stāvēju ar pilnu bļodu un jutu, ka tūdaļ tā izkritīs no manām trīcošajām rokām. Nolikusi bļodu uz galda, es iečukstēju Jēzum ausī:
— Kungs, kurš tas ir?
— Tas ir tas, kam es to kumosu iemērktu došu.
Acis nemirkšķinādama, es skatījos uz Mācītāja roku, kura pavi-1 sam lēni, lēni, lēni tuvojās bļodai, lēni iemērca maizi pēc zālītēm smar-1 žojošajā mērcē, bet pēc tam, liekas, veselu mūžību sniedzās pie Jūdastfl Iskariota mutes. Man pārlija sviedri, bet Jūdasa baigais skatiens no-1 plaiksnījās kā zaļš zibens.
— Ko tu dari, to dari drīz! — Jēzus viņam sacīja un pameta ar ad I kā tāds sazvērnieks. — Pērc, ko mums uz tiem svētkiem vajaga!
Un Jūdass, norijis kumosu, tūdaļ pat piecēlās un kā aiz aukliņas I raustāma lelle izgāja.
Nevienam neienāca prātā doma Jūdasu aizkavēt. Mācekļi turpii nāja iztaujāšanu:
— Vai patiesi mūsu vidū ir nodevējs?!
— Kurš viņš ir? Labāk lai viņš nebūtu piedzimis…
— Vai arī nodevēja roka atrodas uz šī galda?
— Tas nevar būt, ka viņš kopā ar mums ēd Lieldienu vakariņasļ
— Kungs, — piepeši visus pārtrauca Sīmanis Pēteris, — es esmu ļ gatavs ar tevi iet cietumā un nāvē! Tevis dēļ esmu gatavs visu panest… ļ
— Sīmani, Sīmani, — Jēzus tik tikko dzirdami nočukstēja, — re] dzi, sātanam ir ļoti iegribējies jūs sijāt kā kviešus. Bet es esmu lūdzis par tevim, ka tava ticība nemitētos.
— Mācītāj, un, ja visi apgrēcinātos pie tevis, taču es ne! — Pēteris i zvērēja, spiezdams pie krūtīm sažņaugtās dūres. — Taču es ne!
— Patiesi, es tev saku: šinī naktī, pirms gailis dziedās, tu mani J trīsreiz aizliegsi!
Pēteris tomēr spītīgi palika pie sava: