— Jebšu man ar tevim būtu jāmirst, taču es tevi negribu aizļ liegt!
— Un es? — es bikli pajautāju, bet Jēzus pārāk dziļi bija iegrimis sevī, tāpēc man neko neatbildēja.
Laukā jau sametās pavisam tumšs. Uz laiciņu iestājās neomulīgs klusums. Beidzot Jēzus teica:
— Bērniņi, es vēl mazu brīdi pie jums esmu. Jūs mani meklēsiet, bet, uz kurieni es iemu, tur jūs nevarat nākt…
Jēzus paņēma maizi, noskaitīja pateicības lūgšanu, pārlauza un īleva mums visiem, sacīdams:
— Tā ir mana miesa, kas par jums top dota. Ņemiet un ēdiet! To dariet, mani pieminēdami.
Tāpat Viņš paņēma vīna biķeri, noskaitīja pateicību, pats atdzēra malciņu un, mums sniegdams, teica:
— Dzeriet visi no tā, jo šīs ir manas asinis, tās Jaunās Derības asinis, kas par daudziem top izlietas. Es no šā laika vairs nedzeršu no šiem vīnakoka augļiem līdz tai dienai, kad es to ar jums no jauna dzeršu sava Tēva valstībā.
Maizi baudīdama, es skatījos uz mijkrēslī balti atspīdošajām Jēzus rokām un domāju, ka teju vai pirms divām dienām tās mani bija glāstījušas, skatījos uz Viņa lūpām un atcerējos, kā šajā priekšlieldienu naktī tās mani bija skūpstījušas. Es dzēru sarkano vīnu — Jēzus asinis un, tāpat kā toreiz, smaržojot salmiem un kaltētajām zālēm, sajutu un dzirdēju Viņa sirdi strauji pukstam līdzās manējai.
Piepeši mani sagrāba briesmīgs žēlums, un es iekliedzos, vairs neapjēgdama, ko daru:
— Jēzu, es mīlu tevi!
Visa mana būtība juta, ka citas reizes vairs nebūs, ka tāda nepienāks, lai es varu Viņam to pateikt, tāpēc steigšus, itin kā man dzītos pakaļ vajātāji, vēl reizi, tikai pavisam, pavisam klusu atkārtoju:
— Es mīlu tevi…
Es sarāvos, gaidīdama izsmiekla un pārmetumu krusu, jo tā jau visi trina uz mani zobus. Taču bija pilnīgs klusums, vienīgi melodiski nošķindēja kauss, kuru kāds lika nost.
Jēzus piecēlās un teica:
— Jaunu bausli es jums dodu, ka jūs cits citu mīlējāt, itin kā es jūs esmu mīlējis. Pēc tā, ka arī jūs cits citu mīlējāt, visi nomanīs, ka jūs esat mani mācekļi. Tikai mīlestība padarīs jūs brīvus.
To teicis, Jēzus izgāja ārā. Mēs devāmies Mācītājam nopakaļ. Tumsa jaucās ar svētku trokšņiem kā vakar dievnamā asinis ar pienu. Vai šīs manas domas nebija īpatnējas?
— Kungs, kur tu ej? — Sīmanis Pēteris jautāja.
— Kur es iemu, tur tu tagad manim nevari nākt pakaļ, bet tu pēcgalā nāksi man pakaļ, — Jēzus atbildēja, un Viņa balsi es uztvēru šo toni, no kura baidījos visstiprāk: Viņš neizmērojami attālinās n mums. — Kur es noiemu, to jūs zināt, un to ceļu jūs ari zināt.
— Kungs, — Toms lūdzoši sacīja, — mēs patiesi nezinām, kur tu ej, kā tad mēs to ceļu varam zināt?
— Es esmu tas ceļš, — Jēzus klusi bilda, — un tā patiesība un t& devība. Neviens nenāk pie tā Tēva, kā vien caur mani.
Mācītājs paātrināja soli. Knapi paguvām tikt Viņam līdzi. Paklupis pār akmeni un gandrīz pakritis, Vīlips iekliedzās:
— Kungs, rādi mums to Tēvu, tad mums pietiek!
Es paskatījos uz debesīm — pilnīgi melnas un bez zvaigznēm, pārskrēja šermuļi, kad Jēzus sacīja:
— Tik ilgi es piejums esmu, un tu, Vīlip, mani nepazīsti?
“Es ari tevi nepazīstu, Kungs!” es gandrīz gribēju iekliegties, lai manu balsi tūkstošos atbalšu atkārtotu maldinošie un necilvēciski svešie Jeruzālemes tumšo ielu labirinti. Bet es klusēju, un manā sirdī bija tukšums. Piegāju blakus Jēzum. Viņš ierunājās ar žēlumu, uz mani pat nepaskatījies:
— Redzi, tas laiks nāk un jau ir atnācis, ka jūs izklīdīsiet ikviens uz savu vietu un mani pametīsiet vienu pašu… Un es neesmu viens, bet ar mani ir… — Spēji uzbrāzies vējš aiznesa Viņa pēdējo vārdu.
Visi klusēja, katrs savu domu nomākts. Tā mēs nonācām pie Eljes kalna. Jēzus pavēlēja:
— Lūdziet, ka jūs neiekrītat kārdināšanā! Bet tu, Pēteri, un jūs Cebedeja dēli, nāciet man līdzi! Mana dvēsele ir visnotaļ noskumusi līdz nāvei. Palieciet šeitan un esiet ar mani nomodā!
Es nometos pie zemes un skatījos, kā viņi kāpj kalnā: pirmais — sarucis un uzkucis Jēzus, viņam pēdās — Pēteris, Jēkabs un Jānis. Žēlums mani plosīt plosīja, jo Mācītājs vēl nekad nebija licies tik vientulīgs, nelaimīgs un visu pamests.
Bet Jūdass lskariots vēl aizvien nebija atgriezies. Kā mēs bijām
varējuši aizmirst vakariņu laikā Jēzus teiktos vārdus par nodevību, kuri visus bija satriekuši?! Es paskatījos visapkārt, bet visi bija aizmiguši. Es negribēju modināt, jo viņi nebūtu mani uzklausījuši, vienīgi ņurkstējuši…
Skrēju lejā no kalna, un, kaut arī steidzos, neizprotams spēks gluži kā lietuvēna sapnī sapina man kājas. Par katru cenu man Jēzum bija jāpasaka, ka arī es esmu pielikusi roku pie briesmīgās nodevības. Cik Jūdasam ir bijusi liela taisnība, ka mums abiem ar viņu ir viena asins! Ka man vajadzēja pārvarēt sevi un pakļauties Iskariotam. Ka man vajadzēja iet kopā ar viņu. Kalpot viņam. Ar viņu gulēt, mīlēties un dzemdēt viņam zaļacainus bērnus. Tad viņš nebūtu nodevis Jēzu. Bet manī bija ņēmusi virsroku iekāre un lepnība. Jo nebiju spējusi ziedoties tā vārdā, kuru mīlu. Tamdēļ nebūs man piedošanas! Par katru cenu man ir jāatzīstas Jēzum, ka tā esmu es, ka patiešām esmu Viņu nodevusi!
Skriedama starp melnajiem kokiem, es meklēju Jēzu, kas lūdza. Es gandrīz pakritu, aizķērusies aiz milzīga akmens, un paliku kā iemieta, kad tas iepurpinājās cilvēka balsī. Kā izrādījās, tas bija Sīmanis Pēteris. Viņš gulēja. Un abi Cebedeja dēli — ari.
— Sīmani, Jāni, Jēkab! — es ievaidējos. — Kāpēc jūs guļat, ja mācītājs lūdza palikt nomodā? Briesmīgi draudi klājas Viņam pār galvu, bet jūs…
Viņi tikai paraudzījās uz mani miegainām acīm, un, šiem Jēzus raudzītajiem atmetusi ar roku, es devos tālāk.
Nelielā iegravā es ieraudzīju stāvam uz ceļiem Jēzu. Es neprotu paskaidrot, kāpēc, bet viņš bija spoži kā visbaltākā pilnmēness vai pat saules apspīdēts, lai gan debesīs, kas bija biezu, pelēku mākoņu aizsegtas, nespulgoja neviena zvaigznīte. Ielūkojusies vērīgāk, es sapratu, ka Mācītājs pats izstaro gaismu. Es neuzdrīkstējos viņam tuvoties. Es piekļāvos aiz koka un, no uzbudinājuma ar nagiem lobīdama sīvi smaržīgo mizu, klausījos Jēzus sirdssāpju pilnajā lūgsnā.
— Aba, Tēvs, apžēlojies par mani, jo sāpju ūdeņi apņem manu dvēseli. Esmu iestidzis dziļā šaubu dūkstī, un nav man, kur atbalstīt kāju. Esmu nonācis neticības dzelmē, pār mani gāžas auksti viļņi.
Tēvs, esmu paguris, skaļi saukdams, man ir aizsmakusi rīkle! Un aci esmu izskatījis, gaidīdams uz Tavu palīdzību. Kungs, dod man kādu zīmi, ka Tu esi, ka Tu neesi mani pametis. Ak Tēvs, atbildi, Tu esi žēlīgs, Tava labestība ir bezgalīga! Esi tik laipns, paskaties uz mani! Nenovērs savu vaigu, jo es esmu Tavs kalps. Es esmu Tavs dēls, esmu skumju pārņemts! Atbildi drīzāk! Tu vari visu!!! Attālini, attālini no manis šo ciešanu biķeri!!!
Jēzus sakņupa pelēkajos putekļos un, sarāvies kā bērniņš mātes miesās, pats bija līdzīgs pelēkam akmenim. Es dzirdēju viņu šņukstam, redzēju aiz žēlabām lauzām rokas. Apdzisa ari spīdums, itin kā būtu pārsedzies vispelēkākās miglas mākonis.
Mēģināju pietuvoties Jēzum, bet atsitos pret neredzamu un nepārvaramu sienu. Mani sastindzināja sāpjpilna vientulība. Es jau zināju — tā nekad nebeigsies. Ja es palikšu viena, tā arī smilkstēšu šausmīgajā vientulībā visu sev atvēlēto laiku. Šajā mirklī es zaudēju tēvu, māti, māsas, brāļus, draudzenes un vīriešus, kas kādreiz bija apmeklējuši mani. Viss, ko vien biju pieredzējusi: iespaidi, kurus tik kāri tvēru, žēlums, prieki, atradumi un zaudējumi, baudkāre, zinības, nemiers un bailes lobījās no manis nost kā lielas, spīdīgas zvīņas. Es biju kaila. Tāda pati kā pirms savas piedzimšanas. Tā vairs nebiju es, lēnīgi kaut kas — sērīgs un kusls. Svītra tumsā. Nostiepta sēru stīga starp debesīm un zemi.