Jēzus nometās ceļos un, sakrampējis rokas uz krūtīm, putekļiem klāto galvu atmetis pret mēmajām debesīm, turpināja lūgt:
— Tēvs, lai Tavs indes biķeris paiet man sebu! Ak, bēdu dienā, Kungs, es Tevi meklēju, cauru nakti bez atelpas sniedzu pret Tevi savu roku! Ak, neviens nesniegs mierinājumu manai dvēselei! Bet varbūt, Tēvs, visa Tava žēlastība jau ir izsīkusi, varbūt Tavi solījumi paaudžu paaudzēm ir jau galā? Tēvs, vai Tu jau esi aizmirsis apžēloties? Vai līdzcietībai esi aizslēdzis ceļus? Es atceros, Kungs, Tavus darbus, bet cik labi man ir zināmi viņo laiku brīnumi! Es pārdomāju par visu Tavu veikumu, domāju par Taviem varoņdarbiem… Tad kamdēļ šonakt Tu esi mani pametis?
Jēzus seja atkal iemirdzējās, un es redzēju, ka tai pāri noplūst biezi asiņu sviedru pilieni. Viņš lūdzās aizvien dedzīgāk un dedzīgāk:
— Tēvs, māci mani, lai es turos uz Taviem ceļiem. Raugies uz mani un apžēlojies par mani. Dod spēku savam Dēlam! Lai mana lūgšana nonāk līdz Tevim, pavērs ausi pret manu žēlabaino kliedzienu! Dod skaidru zīmi, ka Tu stāvi par mani! Mans Tēvs, ja tas ir lavā varā, lai šis biķeris paiet man sebu! Bet lai notiek nevis tā, kā es gribu, bet tāds ir Tavs prāts! — Jēzus sāka mirdzēt arvien spožāk un spožāk, bet no kokiem un akmeņiem nostiepās garas ēnas. — Tēvs, ja Tu gribi, atvairi man šo biķeri, un lai notiek nevis mana, bet Tava griba! Tēvs, lai mans vienīgais ceļš ir skatīt Tavu gribu. Tavus novēlējumus es gribu pildīt, tikai nekad nenovērsies no manis! Aiz ilgām sirds man stājas, allaž meklēdama Tavus vārdus. Pīšļos satriekta ir mana dvēsele! Tēvs, spirdzini mani, kā Tu esi solījies. Es steigšos pa ceļu, kuru iet Tu esi pavēlējis, jo Tu esi izrāvis manu sirdi. Es biju nomaldījies, tamdēļ cietu, bet šobrīd paklausu Tavam vārdam. Spirdzini mani! Tu taču esi žēlīgs! Ko Tava mute ir teikusi, to es gribu pildīt. Slieču savu sirdi paklausīt Tavai gribai. Šo biķeri es izdzeršu! Lai notiek Tavs prāts!
Jēzus atkal sakņupa putekļos. Sīmanik Pēteris vēlāk stāstīs, ka esot redzējis Tā Kunga Eņģeli. Viņš to nevarēja redzēt, jo bija aizmidzis. Un nekāda eņģeļa nav bijis, tikai neizmērojama Jēzus vientulība.
Piepeši atskanēja savādi saucieni. Jēzus piecēlās no zemes, nopurināja putekļus un devās pie mācekļiem, kas gulēja akmens sviediena attālumā. Es vēl aizvien biju noslēpusies aiz koka. Jēzus pamodināja Pēteri un teica:
— Guliet nu vēl un dusiet! Vai jūs nespējat vienu pašu stundu ar manim būt nomodā! Jau ir gan. Tā stunda ir nākusi. Tas cilvēka dēls top nodots grēcinieku rokās. Ceļaties, eima! Redzi, kas mani nodod. Tas ir tuvu klāt.
Visi trīs piecēlās un satriekti mīņājās, izberzēdami miega pilnās acis. Es nepaguvu pieiet viņiem klāt. No tumsas iznāca Jūdass. Viņam sekoja liels ļaužu pulks, bruņojies ar zobeniem un nūjām. Daži turēja
lāpas. Šajā gaismā viss trīcēja un lēkāja. Šķita, ka zeme šūpojas zem kājām, jūdass piegāja pie Jēzus.
— Draugs, kāpēc tu še esi? — Jēzus bilda un sāka kāsēt, itin k(k būtu aizrijies ar visdedzīgākajiem vārdiem.
— Sveiks, Rabij! — Jūdass nočukstēja un ar sarkanām, kā asiņu noziestām lūpām noskūpstīja nāvīgi nobālušā Jēzus vaigu.
— Jūdas, — Jēzus sacīja un skumji pasmaidīja, — ar savu skūpstu tu mani nododi!
Bet Sīmanis Pēteris izvilka no azotes zobenu, pielēca klāt vienam karavīram un nocirta tam ausi. Bet Jēzus teica:
— Bāz savu zobenu atpakaļ, jo visi, kas zobenu ņem, tie caur zobenu tiks nomaitāti. Kā tad tie raksti taptu piepildīti? Jo tam būs tā notikt.
Bija neizsakāmi smacīgi. Tuvojās vētra. Debesis pāršķēla zibens, un nogranda pērkons. Kad Jēzum atlauza uz muguras un sasēja rokas, sāka krist pirmās lietus lāses. Lielas un smagas, gluži kā piesūkušās ar visu šīszemes cilvēku žēlabām.
— Itin kā uz kādu slepkavu jūs esat izgājuši ar zobeniem un nūjām mani gūstīt! — Jēzus runāja, kad Viņu veda lejup, pavadīdami ar dunkām un kāju spērieniem. — Ik dienas es pie jums esmu sēdējis Dieva namā mācīdams, un jūs mani neesat gūstījuši. Jā! Tagad ir atnākusi jūsu stunda. Tumsības trakošana!
Gluži kā šo vārdu pamudināti, sargi metās satvert arī mūs. Es redzēju, ka teciņiem aizlaižas gan Pēteris, gan Jānis, gan Jēkabs. Es stāvēju un gaidīju — lai ņem mani ciet, lai kauj mani nost, lai iznīcina mani. To ieraudzījis, Jēzus iekliedzās:
— Marija, bēdz, ne…
Bārdains sargs ar milzīgu kā lāpsta plaukstu aizspieda Mācītājam muti.
Es metos bēgt. Es jutos kā vāvere riteni. Kāds tvēra mani aiz apmetņa, es izmaucos no tā un tikai apakšdrēbēs ieniru tumsā. Es biju izbēgusi.
Lietus turpināja lāsot. Milzīgos, siltos pilienus es laizīju no sejas
kā asaras un brīnījos, kāpēc tās nav sāļas… Man trūka spēka paraudāt pašai.
Pakalna piekājē visi bija stipri satraukušies. Tika izdzēsti ugunskuri, kravātas mantas, un visi gatavojās doties uz pilsētu. Ak Jeruzāleme, Jeruzāleme… Es aizņēmos no Annas apmetni un iejaucos starp tiem, kas bija vistuvāk Jēzum. Es redzēju vienīgi Viņa nokārto galvu, uzkumpušo muguru un cauri slapjajam apģērbam stipri izspīlētās lāpstiņas.
Pirms rītausmas mēs iegājām Jeruzālemē. Pūlis, kas pavadīja Jēzu, auga un auga augumā. Lietus pārgāja. Valdīja pretīgs klusums, bija sadzirdami vienīgi soļi. Arvien vairāk soļu. Arvien vairāk un vairāk, un vairāk soļu. Ieraudājās bērns. Es ieraudzīju, kā saraujas Jēzus mugura. Bet pēc tam sargi Viņu pavisam aizsedza manam skatienam.
Mēs sagājām Augstā Priestera nama pagalmā. Mēs sakūrām ugunskurus un sasēdāmies tiem apkārt. Mēs gaidījām. Nodziedāja gailis. Ausa gaisma. Pie manis pienāca Sīmanis Pēteris. Viņš apsēdās. Viņš nolika galvu man klēpī. Viņš sāka raudāt. Es glāstīju viņa sapinkātās, rupjās un putekļiem klātās krēpes un čiepstēju kā uzvelkamais putns:
— Ne-kas-ne-kas-ne-kas-ne-kas-ne-kas…
Ļoti tālu rībēja pērkons. Es piekļāvos Pēterim, kurš jau trīs reizes bija aizliedzis, un ievaidējos:
— Kungs, kas mums palīdzēs to visu pārciest?! Kungs, kas man palīdzēs…
— KUNGS, KAS MAN PALĪDZĒS? — es neatlaidīgi sev jautāju un jautāju, līdz beidzot biju aptvērusi kādu zelta likumu… — Vika noslēpumaini pasmaidīja.
— Kādu? — Norma ziņkārīgi ieprasījās un kaut ko atzīmēja uz papīra lapas.
— Likumu, ka nekad neko nevajag lūgt. Nevajag lūgt cilvēkam, jo mazāk — Dievam. Nelūgt ne žēlastības dāvanu, ne pakalpojumu,
ne mantu, ne mierinājumu, līdzjūtību, izpratni vai kādas citas jūtas. Nekādā ziņā nevajag lūgt mīlestību! Un vēl. Nekad nevajag gaidīt atlīdzību. Ne par labiem darbiem, ne par izciestām sirdssāpēm, ne par grēkiem. Jo atlīdzību nevarēsi sagaidīt. Nekad. Bet kopš pašas bērnības visa mana dzīve ir hroniska atlīdzības gaidīšana. Es biju līdz malām pilna ar naivu ticību, ka pasaulē pastāv kaut kāds metalizēts taisnīgums. Kad parādījās Pauls, es ilgāk vairs nevarēju gaidīt. Viņš bija Dieva Sūtnis, un viņam vajadzēja atlīdzināt par visu: par tēvu, kurš man bija tikai līdz četriem gadiem, par despotisko māti, par mirušo māsu, par mana vīra slimību, par spēji izirušo — kā no liela augstuma uz akmens grīdas kritušam pulkstenim — personību, par paranojiskajiem murgiem, kas sazīdušies manā esībā gluži kā dēles…