Taisnība, par Pirmo Atlīdzinātāju Dievs man jau bija atsūtījis Go — manu vīru. Viņš bija mākslinieks. Go ir iesauka, jo viņš izskatījās gluži kā Gogēns, kādu mēs viņu iztēlojamies pēc dažiem fotoattēliem un daudziem autoportretiem. Viņš bija plecīgs, stūrains un neveikls, bet graciozs kā lauva, skaists, kaut arī ar parupju un jau krietni nodzertu seju, mežonīgām un spīdīgām acīm, baudkārām un allaž loti sarkanām lūpām, bārdains, sapinkājies, straujš un ironisks.
Es iepazinos ar Go, kad man bija divdesmit pieci gadi, viņš bija līdzīgi divdesmit gadu vecāks par mani. Tolaik strādāju kādā nedēļas laikrakstā, kur veidoju tā saucamo “Literatūras un mākslas” lappusi. Gandrīz visas manas intervijas ar aktieriem, režisoriem, māksliniekiem, fotogrāfiem, komponistiem, dejotājiem, dziedoņiem, rakstniekiem un dzejniekiem beidzās ar iemīlēšanos. Proti — iemīlēšanos, tas ir ārkārtīgi precīzs vārds, pat ja šīs pēkšņi apžilbinājušās jūtas bija pārgājušas pēc dažām stundām. Reizēm tās ievilkās uz nedēļu, mēnesi vai pat pusgadu. Tās tika appušķotas ar intelektuālām, cigarešu dūmiem piesmaržotām sarunām, ilgiem, reibinošiem skūpstiem tumšos vārtos vai pat dzimumaktu — poētisks termins šajā gadījumā ir lieks —, kas nodarīts steigšus kādā mežmalā, mašīnā vai pie paziņām. Jā, pie paziņām, jo manās mājās mūždien draudīgi rēgojās mamma, bet aktieru, režisoru, mākslinieku, fotogrāfu, komponistu, dejotāju,
dziedoņu, rakstnieku un dzejnieku dzīvokļi ņudzēt ņudzēja no sievām, sievasmātēm, vecmāmiņām un bērniem.
Es uzvedos kā maza meitene, kas spēlē vistiņas. Es skraidelēju pa dzīvi: manas acis bija cieši aizsietas ar punktotu lakatiņu, un ikvienu, kurš tikai patrāpījās man ceļā, piekļāvu pie sirds, ikvienam pieskāros, ikvienu aptaustīju un noglāstīju, mēģinādama uzminēt — varbūt šī arī ir mana Vienīgā Mīlestība?! Diemžēl tā nebija ne šis aktieris, ne šis režisors, ne šis mākslinieks, ne šis fotogrāfs, ne šis komponists, ne šis dejotājs, ne šis dziedonis, ne šis rakstnieks un ne šis dzejnieks… Ak, šis nebija tas cilvēks, šis nebija, un šis atkal ne…
Par Go daudz jau biju dzirdējusi. Viss, ar ko viņš bija izslavēts, bija neapvaldīts talants, temperaments, mīlas dēkas, dzeršanas periodi… Turklāt cilvēki runāja, ka viņš esot jūds, piedevām — apgraizīts, bet tas izraisīja sieviešu sevišķu ziņkārību. Tā nu reiz es saņēmu uzdevumu aprakstīt viņa izstādi, bet, ja paveiksies, — izspiest interviju. Man nepatīk izstāžu atklāšanas dienas. Atsvešinātības izjūtas, kas tā jau mani pastāvīgi vajā, tajās saasinājās tiktāl, ka nebija izturamas, tās manī džinkstēt džinkstēja. Zibinādamās starp milzumdaudz visbiežāk jau pazīstamu seju, jutos nevienam nevajadzīga pieklīdene no pilnīgi citas telpas un citāda laika.
Toreiz bija Go gleznas. Daiļrades kopsavilkuma izstāde. Kāds simts neprātīgā enerģijā pulsējošu audeklu. Melnie krucifiksi, pāršķobījuši etiķī apdedzinātās lūpas, brēca oranžās debesīs, zilganas laumas dejoja liegus menuetus apkārt sarkaniem failiem, kas līda ārā taisni no rupjās, melnās zemes; debeszili eņģeļi ekstāzē izvaikstītu seju kļāva pie bezdzimuma krūtīm liesmojošus dzelteno liliju pušķus; zaļacains Lucifers, kuram piemita visi Go sejas panti, guldīja nevainīgas jaunavas uz asinīm nošķaidītiem palagiem, un baltais, svecītēs mirdzošais elles līgavu gājiens aizstiepās līdz mēness sudraba izziestajam apvārsnim; brūnā puskrēslā muskuļoti kentauri cīnījās ar zeltkrāsas lauvām un plankumainajiem tīģeriem; vijīgi, staipīgi, sviedros vizoši visdažādākajās pozās mīlējošos augumi lidoja visās šīs un viņas pasaules krāsās zaigojošos bezdibeņos…
Go drūmi stāvēja spiedzīgā sieviešu pulciņā un, savilcis nesa-ļ prasta mocekļa grimasi, pieņēma ziedus: snobiskas dzeltenās rozes uņ pretenciozus pušķīšus, kas piespraudīti ar grīšļiem, spalvām un magoņgalviņām. Man bija skumji, un gluži kā sāļais jūrmalas miklum» sūcās iekšā klusa bezcerība. Vajadzēja saņemt dūšu un doties taisnā ceļā pie draudīgā maestro, diktofonu kā revolveri mērķējot viņa pavērtajā mutē.
— Nekādas intervijas! Sevišķi sievietēm! Viņu jautājumi parasti ir reti stulbi! — viņš sacīja zemā un kā bezdibenis dziļā balsī. Uz mani viņš pat nepaskatījās.
— Manējie tādi nebūs. Es apsolu.
Beidzot viņš paskatījās uz manu pusi. Ne no augšas uz leju. Mūsu acis sastapās. Viss! Rotaļa ir beigusies. Vistiņu apsēju varēju mest prom. Es esmu atradusi. Es viņu pazinu. Tas ir viss!
— Kā izrādās, tev vēl būs arī pretenzijas?! Tev varbūt pat šķiet, ka saproti kaut ko no mākslas? Vai arī saproti manu glezniecību?
— Jā… — Vārdi vairs nebija svarīgi.
— Oho-ho-ho… Nu, labi! Re, visa kompānija jau šļūc uz manu darbnīcu. Tepat — pie Dominikāņu baznīcas. Iesim, paskatīsimies, kāda cena tiem taviem jautājumiņiem… — Un Go uzlika man uz pleca kā Akmens Viesim smagu roku.
Bija novembris. Tumšs un dzestrs. Arī uz ielas Go nepalaida mani vaļā, lai gan atbalstījās uz manis nevis kā uz sievietes, bet kā uz nūjas.
Šaurajā darbniciņā sagāzās kādi trīsdesmit cilvēki. Uz krāsām notašķītā galda, kas vairāk bija līdzīgs gigantiskai paletei, kā pēc burvju nūjiņas mājiena sarindojās pudeļu leģions: konjaks, šņabis, šampanietis, baltais un sarkanais vīns, alus un kandža. Kaudzītēs sagūlās apcepta maize, siers, speķis, āboli, rieksti un mandarīni. Pēkšņi nogranda un siltām, zaigojošām šļakatām uzšļācās džezs.
Go atkal nepievērsa man ne niecīgāko uzmanību, tikai dzēra, nepārtraukti atraugājās, dārdoši runāja, briesmīgi lamājās, apdullinoši smējās, kāsēja, slāpa un aizrijās, atdarinādams Armstrongu, sēdināja
sev klēpī man nepazīstamas superekstravagantas sievietes, kutināja viņas, knaibīja, bučoja un galu galā, nesaprotama trakuma pārņemts, dzina prom.
Kāds velns mani atrāvis uz šito tuksnesi, savā nodabā es domāju, klusi un sērīgi reibdama. Smēķēju un aplūkoju neskaitāmos priekšmetus, kas bija sakarināti pie Go darbnīcas sienām: lieldienzarus, dzeltenas sakaltušas rozes, noputējušas vaska puķes, koka dieviņus bez rokām, svētās ar nosistu degunu, eņģeļus sadūlējušiem spārniem, rūsas saēstas saulītes, milzumdaudz plastmasas leļļu kājiņu, gliemežvākus, divas bagātīgas tropisko taureņu kolekcijas, baltas zīdaiņa kurpītes, melnus ādas cimdus, ceļa zīmes, no visdažādākajām vietām savāktus brīdinājuma, norādījuma vai aizlieguma uzrakstus: Smēķēt aizliegts, Dzert līdzatnestos alkoholiskos dzērienus stingri aizliegts, Ar mēteļiem neapkalpojam, Bez virsdrēbēm neapkalpojam, Ar bērniem līdz 5 gadiem neielaižam, Barot orangutānu stingri aizliegts, Aiztikt aizliegts, Bāzt olas sālī — aizliegts, Fotografēt aizliegts, Zālē gulēt aizliegts, Puķes noplūkt aizliegts, Pēc pīkst. 23 staigāt stingri aizliegts, Pēc trešā zvana neapkalpojam, Traukus novāksim paši, Aizver durvis, Informāciju neizsniedz, Biļešu nav, Nestrādājam, Vietu nav, Zem krāna stāvēt — bīstami dzīvībai, Bīstami dzīvībai, Vaiņagu nav, Zārku nav, Mirstamās drēbes pašujam no pasūtītāja materiāla, Ievērojiet klusumu, Klusumu!, rubeņgaiļa izbāzeni, kādu vientuļu raibu spārnu, dzeloņstieples, roku dzelžus, tālruņa klausules, sarkanā diegā kā trofejas savērtus lietotus prezervatīvus, Venēcijas maskas, ikonu, paletes, SA virsnieka cepuri, senas fotogrāfijas ovālos ietvaros, no žurnāla izplēstas persiešu erotiskās miniatūras, pulksteni bez rādītājiem, karotes, dakšiņas, nažus, spogulīšus, blondīnes parūku, cara laiku ordeni, jūgendstila mežģīņu rokassomiņu, pāva spalvu vēdekli, pīpes, kaklasaites, krūšturus, caurumainus akmentiņus, ģipša aci, ausi, degunu, komjaunatnes statūtu brošūru, šļirci, dzeltenu plīša lāci…