— Sākās dejas! — pēkšņi pie manis noliecās Go. — Tagad tu varēsi man uzdot savus muļķīgos jautājumiņus.
— Es tūlīt, paņemšu tikai diktofonu…
— Mana mlļiņā, esmu redzējis visādas perversijas, bet, ka vīrietis dejotu ar sievieti, ieslēguši diktofonu… — Go aizvilka mani uz telpas vidu, kur jau mīņājās vairāki piedzērušies pāri. — Zini, te ir pārāk šauri un smacīgi, iziesim uz trepēm, tur būs daudz brīvāk…
Viņš aizvilka mani pa šauru, garu gaiteni, kas bija piekrāmēts ar milzīgām gleznām, neaizsāktiem audekliem, rāmjiem un ķīļrāmjiem.
Kāpņu laukumiņam bija knapi dažu metru platība. Pa arkveida logu varēja redzēt Dominikāņu baznīcas mūri, un spīdēja mēness.
— Redzi, cik te ir romantiski! — viņš iečukstēja ausī.
— Jā, bet nevar dzirdēt mūziku…
— Pašlaik mums šī mūzika vajadzīga tikpat daudz kā diktofons… — Go piespieda mani sev klāt un sāka skūpstīt. — Paklau, bērniņ, lai mēs velti netērētu laiku, es tev paskaidrošu, kādi skūpsti man patīk! — Ar karstām, sasvīdušām plaukstām viņš saspieda man deniņus un pagrieza galvu, lai mēnesnīca krit man tieši sejā. — Saliec lūpas tā, it kā tu gribētu uzsvilpot. Nu jā, lai paliek tikai mazs caurumiņš! — Viņš sasiekaloja pirkstu un pieskārās manām lūpām. — Lieliski! Un tagad dari tā, it kā pa šo mazo caurumiņu tu gribētu iesūkt sevī mani visu. Tu saproti, ne tikai manas lūpas un mēli, bet mani visu — visus simt manus kilogramus.
Visiem spēkiem centos izdarīt viņam pa prātam. Un drīz jau sagaidīju uzslavu:
— Tu esi talantīga mācekle! Jebkurš īsts skolotājs tādas dēļ varē mani apskaust! — Viņš maigi saņēma mani aiz pleciem un nospieda ceļos uz kāpnēm. — Nu, un tagad pamēģini vēlreiz…
Paklausīgi ar lūpām aptvēru viņa locekli. Kaut kur tālu, tālu skanēja mūzika un atbalsojās piedzērušo runas. F.s grimu kā kvēlošos, tumši zilos mākoņos.
Go pacēla mani un neizsakāmi mīļi apskāva — kā Tēvs, Ķēniņš vai Maiguma Dievs.
— Vai zini, kas tu esi?
Es noliedzoši papurināju galvu.
— Tu esi mana PRM. Mana PRM, tu saproti?
— Nē…
— Mana pē er em.
— Kas?
— Pēdējā Rūgtā Mīla. Mana Pēdējā Rūgtā Mīla. Es tevi pazinu, tiklīdz biju ieraudzījis.
— Es arī tevi pazinu uzreiz! — es nočukstēju un piekļāvos pie viņa kā bombardēšanas laikā pie zemes.
Piepeši es jutu, ka Go satrūkstas, gluži kā viņam kāds spēcīgi būtu iebelzis pa muguru. Viņš aizgrūda mani prom.
— Vai tu dzirdēji?
— Ko?
— Balsi!
— Kādu?!
— Skaļu un skaidru. Tā teica: Sūtnis ir jau ceļā\
— Nē, es patiešām nedzirdēju. Tev droši vien būs izklausījies…
— Nevarēja izklausīties, PRM, nevarēja! Es dzirdēju pavisam skaidri, tāpat kā pašlaik dzirdu tevi. Ļoti skaidri tika pateikts: Sūtnis ir jau ceļāl
Man pārskrēja šermuļi. Noglāstīju viņam vaigu un pajautāju, cenzdamās piešķirt balsij izsmējīgu pieskaņu:
— Kāda balss tā bija — vīrieša vai sievietes balss?
— Ne vīrieša, ne sievietes. Ej atpakaļ, uz istabu, PRM, es iešu pameklēt, kurš to ir teicis.
Viņš piebīdīja mani pie durvīm un svilpodams kāpa lejā pa kāpnēm. Es neuzdrīkstējos iet Go pakaļ. Bet atgriezties pie apreibušās aurojošās kompānijas arī negribējās. Pietupos gaitenī starp ķīļrāmjiem un gleznām. Dirnēju kā pele zem slotas un tīksminājos par eļļas krāsu smaržu. Te piepeši iegaudojās suns. Stiepti, ilgpilni, drūmi.
Es izlīdu no savas slēptuves un pielavījos pie durvīm. Suns joprojām gaudoja, viņa raudulīgā kaukšana bija kā sāpjpilns vaidiens. Droši vien kāds izvirtulis moka nabaga lopiņu Dominikāņu baznīcas sētā. Uzmetu plecos lietusmēteli, kas tepat karājās. Starp ķīļrāmjiem sameklēju dēļa galu ar draudīgi izlīdušu naglu. Es izgāju uz kāpnēm.
Mocītā suņa vaidieni kļuva patiešām nepanesami. Es nokāpu pagalmā.
Nupat kā bija uzsnidzis sniegs. Lielas, svaigas pēdas veda uz pašu tumšāko pagalma malu, no kurienes plūda suņa sāpju pilnās gaudas, piepeši mani caururba doma: un ja nu Go tur spīdzina suni? Kas notiks ar manu mīlestību, ja tūdaļ ieraudzīšu Go un aiz sāpēm valstošos suni uz asiņainā pirmā sniega? Es aizmetu dēļa galu. Stingstošu sirdi es gāju uz žēlabaino kaucienu pusi. Acīm aprodot ar tumsu, es ieraudzīju vīrieša siluetu. Nebija ne mazāko šaubu, ka tas ir Go. Uz mirkli iestājās klusums. Es pamiru. Tumsā es nevarēju saskatīt suni. Taču tas atkal šaušalīgi sāka gaudot. Pielavījos pavisam tuvu. Go bija pagriezies ar muguru pret mani. Viņš stāvēja uz vienas kājas, ar abām rokām un ceļgalu atspiedies pret mūri. Nokāris galvu, viņš ievilka gaisu un, pagriezis seju pret mēnesi, iegaudojās: aauuūū-aaauuuūūū-aaaauuuuūūūū-aaaaauuuuuūūūūū. Kā suns, kuru spīdzina.
— Go! — es iekliedzos. — Go, izbeidz! — es saucu, ar dūrēm zvetēdama pa viņa plato muguru. — Go, izbeidz, negaudo, es tevi lūdzu, es tevi lūgšus lūdzu — izbeidz!!! Go…
Viņš apklusa. Viņš gausi pagriezās pret mani.
— Man nezin kāpēc ir skumji, PRM, un tev?
— Man — ne, — es nosvepstēju, kļaudamās viņam klāt. — Man ir labi. Es tevi mīlu. Es gribu būt kopā ar tevi. Es gribu tevi, Go…
— Patiešām? Bet es taču esmu vecs, un tu — jauna.
— Nerunā muļķības, Go! Tik vecs tu nemaz neesi. Un man nebūt nav divpadsmit gadu. Lolitu nospēlēt vairs nevarēsim.
— Ko cilvēki dara, kad viņiem kļūst nāvīgi skumji? Pasaki, PRM!
— Es nezinu… Laikam taču mēģina izklaidēties?!
— Kā, PRM?
— Es nezinu, varbūt pasauc čigānus, lai tie danco un dzied. Varbūt viņi brauc izklaidēties uz taboru…
— Tu saki — pie čigāniem?
— Nu jā. Es, piemēram, sen jau sapņoju par čigāniem.
— Tu patiešām sapņoji? Tad ļauj man piepildīt tavu sapni! — Viņš sagrāba mani aiz rokas un aizrāva sev līdzi.
— Go, ko mēs tagad darīsim?
— Brauksim uz taboru!
Pēc dažām minūtēm mēs jau sēdējām taksī, un apjukušajam šoferim Go izmeta tikai četrus valdonīgus vārdus:
— Pie čigāniem un atpakaļ!
— Tabors ir pie lidostas. To vietu sauc par Ķirtimiem! — es turēju par savu pienākumu paskaidrot.
— Nu, mundrāk, vecīt! Ja visu nokārtosi tā, kā mums patiks, dabūsi smuku naudiņu!
Go sēdēja blakus šoferim, bet es — aizmugures sēdeklī. Visa garā ceļa laikā viņš ne reizi nepagriezās atpakaļ pie manis. Lai gan mēģināju viņu uzrunāt, — viņš klusēja.
Beidzot mašīna apstājās. Visapkārt pletās piesniguši lauki. Netālu no ceļa rēgojās kāds desmits greizu būdeļu. Spīdēja tikai daži logi. Vaukšķēja suņi. Es paskatījos debesīs — aukstas un zvaigžņotas. Pēkšņi kaut kas ierūcās, un irdena sarkana masa kā milzīgas, asiņainas smadzenes iešļācās tumši zilajā jumolā. Es iekliedzos un ieķēros Go zem rokas. Taču tie bija tikai sarkano signāluguņu apspīdētie dūmi, kas vēlās no netālu paslietā rūpnīcas skursteņa. Apdullinoši ierēcās lidmašīna, kas nolaidās lidostā. Pa vienas mājeles logu mums māja melns garroku siluets. Tas strauji pazuda, noklaudzēja durvis, un slidinādamies uz mūsu pusi skrēja mazs cilvēciņš. Tas bija apmēram trīspadsmit gadus pusaudzis, ģērbies sasušķētā, izstaipītā treniņtērpā. Viņa acu baltumi un zobi spīdēja tumsā kā ar fosforu iezīmēti. Viņš runāja krieviski un visu laiku vai locījās aiz smiekliem, itin kā mēs ar Go būtu pasaules klases klauni.