taču kliedza! Spiegšus spiedza no kapa bedres. Jo tā nevar būt, ka tikai es viena esmu tāda bailule un gļēvule, turpretim citi ļaujas, lai viņus aprok. Es slāpstu nost. Man arvien vairāk un vairāk trūkst gaisa. Tad pēkšņi, kad bērinieku balsis ir jau attālinājušās, mālainajā kapa klusumā manā smokošajā, manā dziestošajā apziņā atplaiksnī vājprātīga atskārsme: viņus taču apraka mirušus, bet es esmu apglabāta dzīva…
Klusumā noklikstēja izslēgtā magnetofona taustiņš.
— Paldies! Ļoti informatīvs sapnis.
— Tā tas var būt. Kad tādu esi redzējis, nemaz vairs negribas aizmigt. Patiešām jutos kā dzīva apglabāta. Likās, tagad jau man nekad vairs neatausīs rīts un nākamo dienu es nesagaidīšu. Dzīvie man vairs neeksistēja. Es viņiem — tāpat. Baidīdamās aizmigt, es mēģināju lasīt.
— Kādu detektīvu?
— Nē. Simonas de Bovuāras “Otro dzimumu”.
— Jūs aizraujaties ar feminismu?
— Tā es nevarētu teikt. Bet šajā naktī Bovuāra man bija kā miesīgā māsa. Mierinātāja. Lielā Māte. Ļaunā priekā es zviedzu par viņas ironiju! Smieklu lēkmes tik zibenīgi pārvērtās asarās, ka man pat pašai par sevi bija jābrīnās. — Vikas balss ietrīsējās, bet acīs sariesās asaras.
Ieskanējās tālrunis. Norma atsaucās bezkrāsainā balsī. Pēkšņi viņas seja atdzīvojās un ieņirbējās gluži kā sastāvējies dīķa ūdens, kad sāk gāzties vasaras vidus lietus.
Vika atmuguriski rāvās dziļāk savā slāpējošajā izmisuma alā. Un, jo mīlīgāka kļuva psihoanalītiķes balss, jo rotaļīgāka seja — jo rūgtāku naidu Vika pret viņu juta. Saruna pa tālruni ievilkās. Aizgrābtīgi iesaukdamās, saldi ķiķinādama, ākstīgi valstīdama acis un grozīdama galvu, Norma auga augumā un uzpūtās kā tāds kosmisks krupis, kā nejūtīguma un vienaldzības galvenā dieviete. Brūnajā, izsēdētajā klubkrēslā Vika sarāvās čokurā un, nespēdama savaldīt rūgtumu, skaļi sāka raudāt. Viņa atkal stāvus ienira viņējās pēdējās nakts vārdzinošajā nospiestībā.
— |ums ienāca prātā kaut kas sevišķi bēdīgs? — Norma beidzot nolika klausuli — Vai ne? Varbūt jūs izstāstīsiet arī man? — Viņa piebīdījās tuvāk un sāka glāstīt Vikai galvu. — Nu, pietiek, nu, pietiek, neraudiet! Atgulieties uz kušetes un izstāstiet, kas tik sāpīgi jūs Ievaino?!
Vika rupji atgrūda nost Normas glāstošo roku. Viņa sarāvās vēl ciešāk, gluži vai urbtin ieurbās sevī un nomurmināja tik klusi, ka tik tikko vairs varēja sadzirdēt vārdus:
— Šajā naktī es noskuvu pliku galvu.
— Kāpēc?
— Kā lai es to varu zināt? Izspriediet pati! Varbūt par sēru zīmi…
— Sēru?
— Nūjā. Apbedot vīru, kādas tautiņas sievietes nodzenot matus. Varbūt es arī esmu devusi solījumu! — Vika iesmējās sīku smiekliņu.
— Kādu solījumu?
— Vai tiešām jūs nezināt, ka mūķenes pirms iesvētīšanas nodzenot matus? Tobrīd par kādu citu vīrieti es pat nespēju iedomāties…
— Tas pārgāja?
— Nezinu. Pēc tam viņu bijis vēl krietni daudz. Kā ūdens pilieni līdzīgi cits citam! — Pēkšņi Vika skaļi iesmējās un noskaitusies, asarās piesarkušām acīm pameta skatienu caur pieri uz Normu.
— Par tiem jūs pastāstīsiet citu reizi. Bet pašlaik es vēlētos izdzirdēt, kā un kāpēc jūs nodzināt matus?
— Man nāca virsū dusmas. Aizlīdu uz vannas istabu. Žagojos, pārkārusies pār izlietni, bet vēmiens nenāca. Tas viss no nerviem. Es ieraudzīju savu aukstiem sviedriem noplūdušo atspulgu. Es ilgi skatījos uz sevi. Es pati sev neizturami atgādināju par viņu.
— Vai tiešām jūs abi esat tik līdzīgi?
— Nē. Es pati atgādināju par viņu, tieši tāpat kā par viņu atgādināja visas manas istabas un priekšmeti. Ar viņu es biju apreibusi vairāk par visu. Sevišķi mana seja. Jo es mēdzu lūrēt spogulī, kad viņu gaidīju. Pauls nekad nav bijis punktuāls. Viņš vienmēr kavējās, vienmēr. Bet es, aiz ilgām gandrīz vai smilkstēdama, lūkojos un lūkojos
sevī. Es varu pateikt vēl vairāk — pirms iepazīšanās ar viņu es izskatījos pavisam citāda. Šis cilvēks izveidoja mani it kā no jauna. Bet varbūt viņš spēja atklāt pašu manu būtību. Es sapratu, ka ikkatru reizi, mirkli iemetusi spogulī skatu, atgādināšu viņu un vienīgi viņu. Viņš bija visur — manās acīs, lūpās, ādā un matos. Man viņš bija jāaizmirst. Par katru cenu jāaizmirst! Ja es negribēju iznīcināt sevi, man vismaz vajadzēja pārvērst savu ārieni. Iznīcināt skaistumu, šo vienīgo, sevišķo manas sejas melodiju, kas, tāpat kā mīlestība, bija veltīta vienīgi Paulam. Paķēru šķēres un sāku cirpties. Es drausmīgi steidzos, it kā man aiz muguras stāvētu vagars un plīkšķinātu pātagu: plikst, plīkst, plīkst… Melnās cirtas krita un locījās ap manām basajām pēdām kā sašķaidīti sikspārņi…
— Kāpēc — sikspārņi?
— Es nezinu… Tā man šķita. Kādreiz bērnībā biju redzējusi. Runcis izpostīja viņu migu un ar melnām, it kā apsvilušām driskām piemētāja pilnu pagalmu. Es nezinu… Es cirpu un cirpu. īsāk. Vēl īsāk. Lēnām zaudēju līdzību ar sevi. Es sasprindzināju kaklu. Dzīslas izblīda. Uzradās baigs kārdinājums tās pārgriezt. Šī baiļu pārņemtā sieviete ir jāiznīcina līdz galam! — Vika spiedzīgi ieķiķinājās. — Sameklēju sava vīra veco bārdasnazi. Aprūsējušu. Bet tas nekas… Es ieziepēju galvu. Es sāku skūt. Es skrāpēju un skrāpēju, vietām iegriezdama ādā līdz asinīm. Saldais vilinājums ar sarūsējušo asmeni noraut sev pār kaklu neatstājās. Es tam nepadevos. Es kļuvu simtreiz stiprāka par to. Sūrstošo galvu es pabāzu zem aukstā ūdens strūklas. Es noslaucījos. Ausīs džinkstēja. Mani pārņēma necilvēcisks vieglums. Necilvēcisks! Nemirkšķinādama es skatījos taisni uz priekšu. No spoguļa lūkojās pretim gluži cita sieviete.
NO SPOGUĻA LŪKOJĀS PRETIM GLUŽI CITA SIEVIETE. Spogulī lūkojās gluži cita sieviete. Degošo sveci viņa piebāza te pie sejas — acu zīlītes saraucās, un atspulgs koši iegaismojās, te parāva atpakaļ — un viņas attēls sudraba ielogotajā spogulī kļuva pavisam spokains.
Viņa bija apvilkusi melnas smalkvilnas drānas, kas masīvām krokām krita līdz grīdai. Kas viņa ir? No kurienes viņa ir? Kāpēc viņai ap kāj.im, kas ieautas vēršādas smailpurna kurpītēs, gluži kā vaislīgas glodenes lokās melnu matu cirtas? Kāpēc viņas ieplestajās acīs tik daudz šausmu?
Sieviete lūkojās spogulī. Viņas galva tikai nupat bija noskūta kaila. Ada vietām vēl asiņoja. Sieviete pietupās un ar drebošiem pirkstiem uzlasīja savus matus. Gluži kā zagšus viņa tramīgi paraudzījās visapkārt, uz pirkstgaliem aiztraucās pāri akmens grīdai un spīdīgās cirtas iemeta kamīnā. Uguns, kas tik tikko bija plēnējusi, paslēja milzum daudz kāru sarkanu mēlīšu. Kas ir noticis? Kāpēc? Pavisam tuvu vareni iedunējās zvani. Bet — kur?