Sieviete nodrebēja gluži kā drudzī. Cik gan viņai varētu būt gadu? Laikam nav vēl ne trīsdesmit? Mēļajā tumsā ārkārtīgi grūti saskatīt viņas skumjo seju, bet arī kaili noskūtā galva neļauj pareizi uzminēt vecumu. Kā viņa vārdā? Kā lai to atceras? Burti birst un skribinādami griežas kā magnēta uztvertas dzelzs skaidas. Tie nevar un nevar savirknēties vārdā. …M… V… A… I… K… T… J… R… O… Rau, rau, viņas vārds jau trīs mēles galiņā, bet — kā lai to izrunā? Marija? Viktorija? Nūjā! Marija Viktorija.
Marija Viktorija pārmeta krustu un nometās ceļos milzīga melna krucifiksa priekšā. Viņas seja ar garo degunu bija neizsakāmi nobēdājusies un drausmīgas vilšanās pāršķobīta.
— Visumīļais Jēzu, — pusdziedādama iečukstējās sieviete, — esmu smagi nogrēkojusies Tavas Visaugstākās Augstības priekšā! Esmu nogrēkojusies smagi un nesaskaitāmi daudz reižu, ak mans Dievs! Pēc tik lielām Tavām žēlastībām, Debesu Tēvs, esmu Tev atmaksājusi ar nekrietnībām. Es pazemoju Tavu svēto gribu pat tad, kad Tu, ak Dievs Kungs, skatījies uz mani žēlīgi, kad solīji man debesis, kad draudēji man ar elli, kad pieņēmi mani savā klēpī, kad tik daudzas reizes piedevi vainas, bet ar katru reizi es izsaucu arvien smagāku un stiprāku Tavu bardzību. Neatgrūd mani, neatgrūd par šiem briesmīgajiem un riebīgajiem maniem grēkiem, jo piesaucu Tevi, mana pēdējā cerība!
Uzklausi manu sirdsbalsi! Atvairi no manis bailes un kaunu, jo alkstu piekļūt pie Tavas žēlastības troņa un kā Magdalēna krītu pie Tavām kājām…
Marija Viktorija pievēra acis. Saldie lūgšanas vārdi gluži kā zivis smalki austos tīklos iekļuva rūgtu domu mudžeklī.
Viņa atkal redzēja sevi, kā, sveces spoži apspīdēta, viņa pirms nepilnas stundas bija noliekusies pie “Bestiārija”' masīvā folianta. Kur viņa bija dabūjuši šo grezno, vērša ādā iesieto un ar varu apkalto grāmatu, kurai katras lapas maliņa ir apzeltīta? Varbūt tā bija ģimenes relikvija? Bagāta mīļākā dāvana? Vai Marija Viktorija izmantoja “Bestiāriju” buršanai vai tikai remdināja savu ziņkārību?
Koptiem pirkstiem glāstīdama vārdus, M. V. — tā ir ērtāk viņu dēvēt — urbās cauri garajiem un izmeklēti veidotajiem teikumiem. Vienradzis — unicornis, monoceros —, zvērs, stiprs un mežonīgs, tikai ar sevišķām nevainīgas jaunavas spējām piejaucējams, jau stājās M. V. priekšā gluži kā dzīvs, te piepeši… Piepeši — pakt! — uz dzeltenīgā pergamenta nokrita melna drupata. Sieviete ar baltu roku gluži kā dūjas spārns aizslaucīja to prom. Gatavodamās lasīt tālāk, viņa sapurināja galvu, un atkal — pakt, pakt, pakt — sāka birt tumši krikumi. Taisni uz spilgtum spilgtām krāsām izzīmētajām ķēniņa dārza puķudobēm, baltajā miniatūrā vienradža vilnā un nevainīgajai zili tērptajai jaunavai pie kājām…
M. V. noliecās vēl tuvāk pār lapu, kas oda pēc pelējuma un pīšļiem. Visi burti kā mākonī ienira ēnā, ko meta viņas galva ar izspūrušajiem matiem. Pēkšņi sieviete iekliedzās, jo ieraudzīja pretīgus caurspīdīgus un asiņu piesūkušos kukaiņus. M. V. sasprindzinājās, noplivinājās un sastinga, atkritusi ozolkoka atzveltnes krēslā — kā ar kniepadatu piedurts melns taurenis.
Mazliet atguvusies, viņa lēni kā sapņos grimis mēnessērdzīgais izņēma no matiem ar topāziem un hiacintiem inkrustētās sudraba
* Bestiārijs — viduslaiku literatūrā — grāmata ar alegoriskiem zvēru aprakstiem.
ķemmes, asās kapara matadatas un milzumu ar stikla piekariņiem rotātu saspraužu. Melnās cirtas izjuka pār pleciem un kā sēru šķidrauts noslīdēja līdz viduklim. M. V. piecēlās, ar rokām atmeta atpakaļ matus un, juzdamās gluži kā burve, kas ar burvestībām izsauc lietu un vēju, spējā kustībā saliecās uz priekšu. Viņa nokāra galvu, bet garās cirtas kā melni izlietas tintes līčloči izplūda pār grāmatu. Sieviete saspieda ar rokām deniņus. Pirksti kā balti aklajie cauri melniem džungļiem devās uz pakausi. Nagi arvien asāk skrāpējās ādā, un atkal jau šī pati neizturamā skaņa — pakt, pakt, pakt… Itin kā viņa būtu piesaukusi krusu no savu matu vismelnākā mākoņa!
M. V. uzmanīgi, kā vēlēdamās ieraudzīt to, kas nekādā ziņā nav aizliegts, pašķīra savu cirtu smago aizsegu un, karstām šaušalām pārplūzdama, blenza uz “Bestiārija” lapām. Tās ņirbēja un raibuļot raibuļoja tā, it kā visi melnie un sarkanie punkti pēc neredzamas pavēles būtu nolēkuši no tiem veltītajiem burtiem. M. V. drudžaini uzšķīra nākamo lapu. Viņai iesmeldzās zem sirds. Acis vēl mēģināja tverties aiz burtiem un ar skubu rija vārdus, kas vēsta par Mantikoru — Manticora — drausmīgu radījumu ar cilvēka seju, asiņu pierietējušām acīm, trim zobu rindām, ar lauvas rumpi un skorpija asti, taču… Pakt, pakt, pakt… M. V. paķēra kaula ķemmi. Ar to viņa nikni skrāpēja pakausi. Pakt, pakt, pakt — riebīgie insekti bira uz zaļi krāsotā Mantikoras rumpja. Sieviete atkal pāršķīra lapu. Sērīgām acīm uz viņu pavērās tirkīza krāsas Auns — Ovis — ar zelta pulkstentiņu pakaklē. Ķemme pārlūza uz pusēm. Sieviete aizsvieda to projām un ar dūrēm sāka dauzīt rāmo Aunu, dzirdēdama, ka starp pāršķirtajām lapām noknirkst viņas asiņu piesūkušies kukaiņi. Klusām, taču nepanesami — kā smiltis starp zobiem. Iekunkstējusies M. V. apsēdās, bet tajā pašā mirklī kā atsperes sviesta palēcās, pagrāba no grīdas pārlūzušo ķemmi un ar abām tās pusēm atkal ieskāja, ieskāja un ieskāja sūrstošo galvu. Šķita, ka visa istabas šaurā velvētā telpa pieskan pilna ar — pakt, pakt, pakt pakt… Švīkstošas skaņas, iebirušas pa durvju apakšu, aizvēlās tālāk pa svētceļniekiem domāto ēkas gaiteni. Svētceļniekiem? Kur tad atrodas šī sieviete, un ko viņa šeit dara?!
M. V. pieklupa ar dzelzi apkaltai lādei, ar troksni atvēra smago vāku, ilgi rausās pa mantām, kas likās briesmīgi svešas un gluži nevajadzīgas, līdz beidzot sameklēja šķēres. Kodīdama lūpas, viņa centās atcerēties pašas galvā ieviesušos riebekllgo kukaiņu nosaukumu: tarakāni? blaktis? blusas? Kas? U…? Utis? Utis. Aiz izmisuma un kauna zobus griezdama, joprojām uz ceļgaliem tupēdama pie lādes, viņa sāka cirpt matus. Pirmā, otrā, trešā un ceturtā sproga. Viņa aizsteidzās pie spoguļa. Viņa cirpa, cirpa un cirpa. Liekas, tas nekad nebeigsies, it kā mati nepārtraukti ataugtu kā hidrai aste.
Beigu galā M. V. sastinga, neizsakāmas atvieglotības pārņemta. No spoguļa viņā skumīgi vērās nepazīstama bezdzimuma būtne, spēji M. V. — ienāca prātā — kāpēc gan eņģeļus, kuri ari nav ne vīrieši, ne sievietes, visi glezno ar kuplām cirtām?! Viņa nopūtās, piegāja pie galda un atkal atvēra “Bestiāriju”. Ļauna zīme — lappusē gulēja hiēna — Hyaena — sodomijas, elkdievlbas un visu vissmagāko grēku simbols. Sarkanais baismeklis ar rūpīgi izzīmēto, makteno pautukuli kāri rija pazemīgi smaidošo grēcinieku iekšas. Sieviete pielieca galvu, kas tagad likās viegla kā zirnekļtīklos iemudžināta izkaltusi ola. Ar abām rokām viņa paņēma pa kaula ķemmes pusītei. Viņa piesardzīgi pārvilka pār sūrstošo, degtin degošo ādu — pakt, pakt, pakt… Viņa ar blīkšķi aizsita biezo grāmatu. Tverdama sveci, viņa aplējās ar karsto vasku. Viņa atvēra čīkstošās durvis un izmetās tumšajā, tikai ar dažām lāpām apgaismotajā gaitenī. Viņa skrēja, pašas bestiārisko ēnu bara pavadīta. Deniņos monotoni pulsēja lūgšanas vārdi:
— Ak šķīstā un nevainīgi ieņēmusī Jaunava Marija! Tagad, šajā stundā, es, no Dieva aizmaldījies radījums, lūdzos pēc Tavas palīdzības un aizbildnības. Izlūdzies man Svētā Gara dāvanu, lai es varu zināt visus grēkus, ar kuriem esmu izsaukusi Tava mīļā Dēla bardzību, bet, zinādama savu grēka darbu baigumu, varu tikai žēli apraudāties…