Es paliku gluži viena. Es nejutu ne skumjas, ne sāpes. Vienīgi — neizmērojamas ilgas un neizsakāmas gaidas. Ko es vairs varēju gaidīt, pēc kā ilgoties, kādas vēl cerības lolot — es taujāju pati sev. Es nevarēju nomierināties. Es nespēju rast sev vietu. Ne brītiņu nevarēju nosēdēt. Augu nakti staigāju gar kapa durvīm uz priekšu un atpakaļ… Tikai pret rītu, kad uzkrita rasa, es piesēdos un mazliet aizsnaudos. Bet pat sapnis bija pārpilns ar neizmērojamām ilgām, neizsakāmām gaidām un bezgalīgām cerībām…
Visu dienu nonīku vienā vietā, vēroju, kā mana ēna virzās pa apli. Bija ļoti karsts. Tiklīdz pievēru acis, uzradās šaušalīgās aizgājušās dienas ainas. Es atkal redzēju, ka šausta Jēzu — viena divas trīs četras piecas sešas septiņas astoņas deviņas desmit vienpadsmit divpadsmit trīspadsmit četrpadsmit piecpadsmit sešpadsmit septiņpadsmit astoņpadsmit deviņpadsmit divdesmit divdesmit viena divdesmit divas div
desmit trīs divdesmit četras divdesmit piecas divdesmit sešas divdesmit septiņas divdesmit astoņas divdesmit deviņas trīsdesmit trīsdesmit viena trīsdesmit divas trīsdesmit trīs trīsdesmit četras trīsdesmit piecas trīsdesmit sešas trīsdesmit septiņas trīsdesmit astoņas trīsdesmit deviņas rīkstes…
Līdz pusei izģērbies karavīrs. Ķermenis — kā zvēram. Apaudzis ar melnu spalvu.
Nagla kreisajā plaukstā. Vaids.
Nagla labajā plaukstā. Kunksts.
Nagla pēdās. Kliedziens.
Kā tādus satrakotus zvērus es mēģināju aizdzīt šos mokošos redzējumus zem aizvērtajiem plakstiem, tomēr tie nāca atpakaļ atkal un atkal, un atkal. Viena divas trīs četras piecas sešas septiņas astoņas deviņas desmit vienpadsmit divpadsmit trīspadsmit četrpadsmit piecpadsmit sešpadsmit septiņpadsmit astoņpadsmit deviņpadsmit divdesmit divdesmit viena divdesmit divas divdesmit trīs divdesmit četras divdesmit piecas divdesmit sešas divdesmit septiņas divdesmit astoņas divdesmit deviņas trīsdesmit trīsdesmit viena trīsdesmit divas trīsdesmit trīs trīsdesmit četras trīsdesmit piecas trīsdesmit sešas trīsdesmit septiņas trīsdesmit astoņas trīsdesmit deviņas rīkstes…
Līdz pusei izģērbies karavīrs. Ķermenis — kā zvēram. Apaudzis ar melnu spalvu.
Nagla kreisajā plaukstā. Vaids.
Nagla labajā plaukstā. Kunksts.
Nagla pēdās. Kliedziens.
Pēc tam kā priekškars nolaidās ilgas. Cerību pilna gaidīšana. Visapkārt man pletās bezgalīga neziņa. Manu acu priekšā — absolūts tukšums. Man nebija nekādas izvēles. Es tikai ilgojos. Tikai gaidīju. Reizi no reizes es domāju: vai es vēl joprojām esmu cilvēks? Vai garāmgājēji varētu mani ieraudzīt? Bet varbūt jau esmu kļuvusi caurspīdīga? Absolūts nekas?!
Un atkal — šaustīšana ar rīkstēm. Krusta Ceļš. Krustā sišana. Noņemšana no krusta. Kāds aizsviež prom ērkšķu kroni. Nokarājas
nedzīva roka, no kuras Nikodēms ir izvilcis naglu. Marija uz asinīm un sviedriem slacītās zemes izklāj baltu drēbi…
Pievakarē atnāca Jēzus māte. Viņa atnesa ūdens krūzi un maizes klaipiņu. Nezin kāpēc atausa atmiņā, ka Galilejā viņa bija mēģinājusi cauri pūlim izlauzties pie sava Dēla. Tolaik viņas mati vēl bija melni un vizēja saulē. Kāds Jēzum teica:
— Redzi, tava māte!
Bet Viņš tikai paraustīja plecus un, uz viņu pat nepagriezdamies, teica:
— Jo kas mana debesu Tēva prātu darīs, tas ir mans brālis un mana māsa, un mana māte.
— Tu varētu paēst, — Marija teica un apsēdās man līdzās.
Tā mēs nosēdējām ilgi. Sakļāvušās un klusēdamas. Čirpstināja cikādes. Rietēja saule. Beidzot Jēzus māte ierunājās:
— Jūdass ir pakāries.
— Ak tā? — es vien kūtri bildu, jo ar kādiem gan citiem vārdiem es būtu varējusi uzņemt šo ziņu?
— Man šķietas, ka Jēzum būtu bijis sāpīgi uzņemt šo ziņu. Sāpīgāk par pašu Jūdasa nodevību. Daudz sāpīgāk. Man prāts neņem pretim, kāpēc gan Jūdass bija kritis tādā melnā izmisumā… Viņš ir padarījis galu. Viņam taču bija tikai trīsdesmit septiņi gadi. Kamdēļ viņš nav noticējis Dieva bezgalīgajai piedošanai? Jēzus daudz reižu par to ir stāstījis. Tu taču atceries?
— Jā! Kurš cits, ja ne es, to varētu atcerēties? Viņš mēdza teikt, ka mēs visi esam Debesu Tēva bērni. Ka Dievs ļauj savai saulei uzaust kā priekš labajiem, tā priekš sliktajiem. Viņš sūta lietu kā pār taisnajiem, tā pār netaisnajiem. Jēzus allaž atgādināja, ka grēciniekam vajag piedot grēkus nevis septiņas, bet septiņdesmit septiņas reizes…
— Nu jā. Bet, kā liekas, Jūdass mana Dēla vārdus nav ne dzirdējis. Vai gan viss, ko Jēzus ir runājis, ir bijusi vien pērļu bēršana cūkām priekšā? Varbūt visus Viņa vārdus ir aiznesis vējš?…
Es nezināju, ko lai viņai atbildu. Marija piecēlās, noskūpstīja mani uz pieres un aizgāja prom.
Es atkal paliku viena. Es paņēmu Marijas atnesto maizi. Ēst man negribējās. Tad to sadrupināju un pabēru putniem. Tikai kāri izdzēru ūdeni.
Satumsa. Es skatījos, kā debesis cita pēc citas iedegas zvaigznes. Piepeši man uzgūlās kāds neizsakāms smagums — kā pašnāvnieka velis, kas nevar rast sev mieru. Es kāroju pēc nāves! Vai lai pakaros, kā to ir izdarījis Jūdass?! Vai lai nomirstu badā, dienām no vietas nepieskaroties ne maizei, ne ūdenim? Bet varbūt lai pārgriežu kaklu vai rokas dzīslas, lai līdz ar karstajām asinīm visa mana dzīvība izplūst līdz pēdējam pilienam.
Neviena asa priekšmeta man nebija. Bet es zināju kādu citu paņēmienu. Vispirms mazliet virs elkoņa ir jānosien roka. To es varētu izdarīt, noplēsusi apģērba strēmeli. Pēc tam ilgi jāžņaudza dūres. Itin kā cīnoties ar krūtīs verdošu niknumu, ko citādi nekā nevar pārmākt. Dzīslas pietūks un izspiedīsies uz āru kā zilas sliekas pēc lietus. Tad tās ir jāpārkož. Mani zobi ir asi. Un jāgaida nāve.
Kad es vēl biju pavisam maziņa, Magdalas tirgus placī redzēju kādu sievieti. Viņa kurnēja koka būrī un neizrādīja nekādas dzīvības zīmes pat tad, kad cilvēki spļāva uz viņu, apmētāja ar sapuvušām olām, sašķīdušiem augļiem un akmeņiem. Viņa bija nokāvusi trīs savus bērnus. Sievieti gaidīja nāvessods, bet pirms tam ceļš apkārt visai Galilejai, lai tirgos cilvēki varētu paskatīties uz viņu kā uz elles briesmekli. Taču Magdalā viņa pati sev laupīja dzīvību. Naktī. Kad sargi bija aizmiguši. Viens, kurš bija gulējis tuvāk pie būra, no rīta atmodās siltā, kūpošā paltī. Tās bija viņas asinis…
Arī pašlaik ir dziļa nakts. Ja jau kāds atnāks, tad tikai nākamās dienas vakarpusē. Laika man bija papilnam. Jā, vienīgi tā man netrūka. Bezgalīga, bezjēdzīga un velta laika. Tukšas dienas un vēl tukšākas naktis. Ko es vairs varēju pasaulē iesākt ar šo neizmērojamo laiku bez Jēzus?
Ciešas apņemšanās pārņemta, es piecēlos. Es taču nedrīkstēju ar savām grēcīgajām asinīm slacināt zemi līdzās Jēzus kapam?! Kā meža zvērs es gribēju savai nāvei uzmeklēt nomaļu, pamestu alu. Neizsakāma viegluma pārņemta, es gāju cauri tumsai.
Tuvumā bija liels dārzs. Es staigāju, meklēdama vietu, kur varētu izdarīt to, ko biju cieši izlēmusi. Nemaz nepamanīju, ka sākusi svīst gaisma. Putni iedziedājās. Es apsēdos rasotajā zālē un sāku raudāt. Mans smagums bija tik liels, ka tā nospiesta es iesnaudos.
Kad pamodos, bija jau liela diena. Pavasara krāsas likās neizsakāmi spilgtas, tās taisni vai griezās acis. Šaušalīgos nakts sapņus kāds gluži kā būtu noņēmis ar vieglu, brīnumainu roku.