— Mūžīgu dusu tev, nelaimīgais Jūdas! — es skaļi sacīju.
Es staigāju pa dārzu. Es skurbu aiz bezgalīgajām ilgām. Neizmērojamām gaidām. Čivināja putni, saulē uz akmens sildījās ķirzakas, sulīgo zāli plūkāja jēriņš un ēzelēns. Piepeši mani pārņēma neaptverama labestība, nometos ceļos un sāku lūgties:
— Kungs, kāds milzums Tavu radībiņu! Tās Tu esi gudri radījis, ar tām ir pilna zeme! Atsūti savu garu, lai mostas dzīvība un atjauno zemes vaigu!
Bet pēc līksmās labestības atvēlās arī vissūrākās nožēlas vilnis. Viss, lai arī uz ko es skatījos, man liecināja tikai par vienu:
“Jēzus nekad vairs neredzēs ne baltās lilijas, ne zālēs pazibējušo glodeni, ne dziedošās sarkanrīklītes, ne uzplaukušo ābeli…”
Es sāku raudāt.
— Sieviete, ko tu raudi? — pēkšņi pavisam blakus kāds jautāja.
Man iešāvās prātā, ka tas ir dārznieks. Es aizklāju seju ar rokām
un iešņukstējos vēl žēlāk. Es negribēju ne ar vienu runāt. Un negribēju neko redzēt. Lai arī viņš liek mani mierā…
— Ko tu raudi, Marija? — viņš atkārtoja.
Tā bija Jēzus balss! Es nevarēju kļūdīties. Tā bija Jēzus balss! Es neuzdrošinājos pagriezties atpakaļ. Tā bija Jēzus balss! Ar acs kaktiņu palūkojos pāri plecam.
Baltās drānās ietinies, Jēzus stāvēja dažus soļus atstatu un smaidīja.
— Rabij! — es iekliedzos un, uz ceļgaliem rāpodama, metos pie Viņa.
Manu miesu pārņēma karstums, itin kā es būtu iemesta ugunī. Bet dvēselē es neizjutu ne visniecīgākā izbrīna.
— Rabij…
— Marij, — izstiepdams rokas, Jēzus teica, — nepieskaries man un neaizturi mani! Labāk ej un pastāsti visiem, ko tu esi redzējusi. Lai pēc manis nesēro un neraud.
— Jēzu, Jēzu, ko lai es tagad daru?! Neatstāj mani! Ņem ari mani sev līdzi!
Grīļodamās es piecēlos. Es gribēju pieiet Jēzum tuvāk, bet neizprotams spēks mani turēja ciet.
— Marija, neaizturi mani! Es vēl neesmu uzgājis pie Tēva. Ej pie maniem brāļiem un māsām! Pasaki viņiem: “Es dodos pie sava Tēva un jūsu Tēva, pie sava Dieva un jūsu Dieva!”
Jēzus baltās drānas mirdzēja simtiem reižu spožāk nekā saule un mani žilbināt žilbināja. Es piemiedzu acis. Šis neizsakāmās gaismas dēļ es vairs nespēju saskatīt pat Jēzus vaigu. Jā, kā tas gadās, ja skatās uz svelmaino dienas vidus sauli, man uz mirkli acis satumsa. Kad atkal varēju redzēt, Jēzus vairs nebija.
Knapi atgūdama elpu, es skrēju pie kapa. Akmens bija novelts nost. Kaps — tukšs. Zemē mētājās nosviestais līķauts.
Es skrēju visiem nest Labo Vēsti. Es lidoju, itin kā pie manām kājām kāds būtu pielicis spārnus. Jēzus bija visur. Ikvienā manis satiktā vīrieti un sievietē. Veci un zīdaini. Gaisā, zemē un debesis. Piepeši, saulei spīdot, sāka līt silts lietus. Jēzus bija ikkatrā dzīvību nesošā pilienā. Man gribējās kliegt un kliegt:
“Rabij, Rabij, cik skaista ir mūsu Kunga pasaule!!!”
Pret vakaru mani atkal pārņēma skumjas un vientulība. Tumsa. Smidzināja lietus. Tālumā vaukšķēja suņi.
Un es aizgāju tuksnesi.
— UN F.S AIZGĀJU TUKSNESĪ — tikai tā es varu raksturot izjūtas, kādas mani pārņēma šorīt… — Vika teica un rūgti pasmaidīja.
— Varbūt tu zini, kāpēc tevi pārņēma šādas izjūtas? — Norma bija nodarbināta ar Vikas atnesto dzelteno rožu salikšanu vāzē.
— Laikam jau tāpēc, ka atkal sapnī redzēju tos pašus murgus…
— Kādus?
— Ar daudz, daudz asinīm. Pagājušo reizi es stāstīju.
— Vai šo sapni tu varētu kaut kā interpretēt? — Norma jautāja, ākstīgi smaržodama rozes.
Šorīt psihoanalītiķe Vikai likās patiesi pretīga.
— Jā! Es varētu. Man šķiet, ka šis sapnis nozīmē beigas. Vecās jūtas izplūst no manis gluži kā asinis. Līdz pēdējam pilienam. Kad pirmo reizi redzēju sapņos šos asiņainos plūdus — beidzās mans sakars ar Go. Otro reizi — ar Paulu. Sakars, nevis mīlestība. Tamdēļ asiņu bija sevišķi daudz.
— Tas nozīmē, ka mūsu abu darbs nav palaists vējā? Neesam velti nocīnījušās trīs mēnešus, vai ne? — Norma iedūdojās, uzplīkšķinādama Vikai pa plecu.
— Nē! Velti neesam. Es esmu aizmirsusi Paulu. Lai gan pēdējās naktis un dienas bija visnotaļ smagas…
— Kāpēc?
— Visnotaļ smagas. — Vika atkāpās no Normas, no kuras sistin sitās degunā sviedru smaka, un apsēdās. — Visas šīs atmiņas…. Es pat neticēju, ka viens cilvēks par otru tik daudz var sakrāt. Es jutos, itin kā man būtu nodīrāta āda un visa miesa noasiņotu atmiņām. Es neprotu izteikt. Katrs manas dzīves mirklis uzsprāga un izbārstījās atmiņu suķēs. Tūkstošu tūkstošās suķu. Lai arī ko es darīju, viss ņirbinājās neskaitāmās atmiņās. Vai naktī, piepeši atmodusies, es griezos uz otriem sāniem, vai mazgājos, vai dzēru rīta kafiju, vai kāpu lejā pa kāpnēm, vai izņēmu no pasta kastītes avīzes, vai gāju pa ielu… It visur es redzēju viņa seju, acis un rokas, dzirdēju viņa balsi… Nemaz jau nerunājot par smaržām! Es domāju, ka zaudēšu prātu. Ne mirkļa aizmiršanās. Ne guļot, ne lasot, ne klīstot pa pilsētu, kas man allaž tik ļoti ir paticis. Nekādas atvieglotības. Atmiņas, atmiņas, atmiņas. Un — beigu beigās — šis sapnis! Tagad es jau patiešām zinu, ka visam ir beigas. Patiešām — visam ir beigas! — Vika sapurināja galvu, aizgainīdama kaut ko lielu un neredzamu, tomēr uzbāzīgu.
— Vai tev neienāca prātā, ka tu varētu sadūšoties vēl vienam solim? — Norma noslēpumaini izvaibstījās.
— Kādam?
— Šķirties no Go.
— Varbūt. Patiešām nezinu. Daudzas reizes jau esmu par to domājusi. Kad Pauls mani pameta, es jutu, ka šī ir vislabākā izdevība šķirties ari no Go. Viņš gandrīz nemaz vairs nenāca ārā no slimnīcas. Jo bieži viņš mani nemaz nepazina. Un, ja ari pazina, tad dusmojās tā, itin kā es būtu viņa nelaimes galvenā vaininiece. Bet, jo vairāk es domāju par šķiršanos, jo kļuva skaidrāks, ka no Go es nekur vairs nevarēšu aizbēgt. Jo tieši viņš ir mana patiesā atmaksa. Citiem vārdiem — sods. Mujķigi jautāt — kāpēc un par ko. Sods, un tas ir viss. Kāds ir gudri sacījis, ka pēc nāves nebūšot nekādas elles. Nekādas Pastarās tiesas. Pastarā tiesa norisinās šeit pat un tagad. Un elle ir tikai šaizemē. Esmu notiesāta diezgan bargi…
— Es ceru, ka mūsu abu darbs ir beidzot tev palīdzējis noskaidrot vainas, atmaksas un soda kategoriju. Varbūt tagad tu uz visu skatīsies mazliet skaidrākām acīm?
— Jā! — Vika noņurdēja un saminstinājās kā nepacietīga skolniece. — Protams, ka jā.
— Tu biji brīnišķīga paciente! — Norma teica, pieliecās un noskūpstīja Viku uz pieres. — Tagad tu esi brīvs cilvēks. Vai jūti?
— Jā! Es jūtu. — Vika zobgalīgi skatījās zilajās, ūdeņainajās un bērnišķīgi naivajās Normas acīs. — Pavisam brīvs cilvēks. Tagad es varu iet?
— Tu neesi no pašām pateicīgākajām! — Norma greizi nosmīnēja. — Parasti pacienti nevēlas atsaukt atmiņā visas savas nelaimes. Viņi skatās uz mums ne tikai kā uz sava izmisuma lieciniekiem, bet ari kā uz daļu no savām sāpēm. Itin kā viņu skumīgajās grēksūdzēs būtu bijis kaut kas apkaunojošs, ko mēs ietiepīgi atgādinām…
— Nē! Neko tamlīdzīgu es nejūtu. Tikai pateicību, kuru pat neprotu izteikt.
Vika uzmanīgi svabināja vaļā pirkstus no siltajām un stiprajām Normas rokām.
— Es ievēroju, ka tev ļoti nepatīk mani pieskārieni. Tu esi pietiekami prātīga un nedomā taču, ka es esmu kā Gerda? Mūsu darbā ir vajadzīgs ne tikai emocionālais kontakts, bet arī fiziskais.