— Es saprotu. Esmu ļoti jūtīga pret pieskārieniem. Man apkārt ir šāda tāda telpa, un es jūtos neomulīgi, ja kāds to pārkāpj. Nekādā gadījumā es to nemērķēju uz jums, Norma! Patiešām ne. Jūs man ārkārtīgi palīdzējāt. Es ļoti vēlētos sastapties ar jums pie kafijas tases vai vīna glāzes. Patērzēt, bet tagad jau par gluži citiem tematiem…
— Tas būtu patiešām jauki…
— Jā, katrā ziņā… Šodien tikai man ir viena svarīga satikšanās. Es mazliet steidzos.
Vika jau mīņājās pie durvīm, ar acīm lūgšus lūgdama Normai atļauju aiziet.
Norma ostīja Vikas uzdāvinātās smaržas. Viņa ar tām paslapināja aiz ausīm.
— Brīnišķīgas! Man patīk “Priscilla Preslija”. Vai tu varbūt jau esi iekritusi jaunā romānā?
— Gandrīz… — Vika pavēra durvis. — Rītu es jums piezvanīšu. Patiešām! Paldies! Ardievu!
Vika skaļi aizcirta durvis. Kaut gan tas varēja būt arī caurvējš. Viņa dziļi ievilka elpu un svilpodama izgāja uz ielas. Bija karsts, sutīgs un putekļains vakars. Tuksnesis. Tālumā rībēja pērkons. Vika paskatījās uz visām pusēm, itin kā viņa būtu nokļuvusi pavisam svešā pilsētā.
Reiba galva. Nogājusi dažus soļus, viņa atspiedās pret putekļaino koku. Pēkšņi atskanēja švīksti, kaut kas stāvus noslīdēja Vikai pār seju un nokrita pie kājām. Tas bija putns. Maziņš un balts. Vika pietupās un pacēla trīsošu albinosa papagailīti. Putniņš čiepstēja, iepleta spārnus un bailīgi saspirinājās, bet Vika viņu saspieda rokās. Uzmanīgi viņa iebāza pārbiedēto, čiepstošo un kustīgo putnu sarkanā rokassomā.
Viņa devās pie taksofona. Viņa uzgrieza numuru, bet monētu neiemeta. Atsaucās vīrieša balss, un automāts tūdaļ atslēdzās. Vika pietupās būdiņas kaktā. Viņa piesardzīgi atvēra somiņu. Putns blenza
uz viņu ar apaļu sarkanu aci. Ar vienu roku pieturēdama papagaili, ar otru viņa meklēja monētu. Atrada. Viņa atkal uzgrieza numuru. Atsaucās tā pati balss. Ar krampjainu kustību viņa uzkāra klausuli. Pakodījusi lūpas, viņa piezvanīja trešo reizi. Viņai trīcēja rokas.
— Sveiks, te es! — viņa iečukstējās, aiz satraukuma tik tikko spēdama izdabūt pār lūpām vārdus.
— Tā jau es domāju. Tu vienmēr zvani kā tāds slepenais aģents. Nekad tu nesāc runāt, kad es paceļu klausuli pirmo reizi… — vīrietis iesmējās.
— Tāpēc ka man ir bail no tevis. Katru reizi taču neizdodas pārvarēt satraukumu.
Sieviete gaidīja, ko teiks vīrietis, bet viņš klusēja.
— Es gribētu tevi satikt.
Vīrietis klusēja.
— Ļoti lūdzu! Kaut uz pāris minūtēm.
Vīrietis klusēja.
— Es ļoti lūdzu… Tu mani dzirdi?
— Dzirdu.
— Ļoti lūdzu! Es apsolos būt laba un prātīga. Tikai uz dažām minūtēm. Es Ļoti lūdzu!
Viņa pietupās būdiņas kaktā un aizklāja seju ar roku.
— Labi! Es tev kādudien piezvanīšu.
— Nē! Tagad! Tagad… Es tevi ļoti lūdzu! Man nav laika gaidīt. Ne spēka… Es gribu visu izbeigt tūdaļ. Tu saproti?!
Vīrietis klusēja.
— Tu mani dzirdi?
-Jā.
— Ko tu tagad dari?
— Skatos tālrādi.
— Kaut ko interesantu?
— CNN ziņas.
— Es tevi lūdzu — satiksimies šovakar.
— Tu atkal esi sagudrojusi kādu muļķību…
— Nē! Es zvēru — nav nekādu muļķību. Nupat es iznācu no psihoanalītiķes. Es tev stāstīju par viņu, tu atceries? Visam beigas. Tu saproti?
— Jā! Visam ir beigas. Kāpēc tad tu vēl gribi satikties?
— Es lūdzu tevi! Pēdējo reizi.
Vīrietis klusēja.
— Kāpēc tu klusē?
Viņa gribēja uzsmēķēt, bet atcerējās, ka nav cigarešu.
— Es skatos tālrādi.
— Nu, uzklausi mani! Es gribu ar tevi satikties. Pēdējo reizi. Es lūgšus lūdzu! Es krītu ceļos un lūdzu!
Viņa patiešām nometās ceļos.
— Pēc pusstundas es tev piezvanīšu. Pa šo laiku apdomā, vai ir vērts.
— Es runāju no ielas automāta.
— Tad pusstundu pastaigājies. Vai arī ej mājās…
— Nē! Pusstundu es neizturēšu.
Vīrietis klusēja.
— Tu vēl skaties tālrādi?
-Jā.
— Es tevi traucēju?
-Jā.
Rokassomā iečirkstējās papagailis.
— Paklau! Man ir viena tāda maza, burvīga un mīļa lietiņa. Es noteikti gribu tev to uzdāvināt.
— Mūždien tu izgudro sazin kādus scenārijus. Tie nekur neder, Vika!
— Es lūdzu tevi pēdējo reizi. Pēdējo reizi! Ļauj man ieiet pie tevis. Uz piecām minūtēm.
Vīrietis klusēja. Viņš pastiprināja tālrāža skaņu.
— Tu vēl dzirdi mani?
— Dzirdu.
— Lūdzu, ielaid…
— Labi, jā! Nāc! Tikai tas ir pavisam veltīgs solis. Tu pati teici, ka visam ir beigas.
— Jā! Visam ir beigas. Es eju. Būšu pēc pusstundas. Paldies tev, Paul!
Vika steidzās teciņiem. Viņai lija sviedri. Pukstēja deniņos. Raustījās labās acs plakstiņš. Neprātīgi dauzījās sirds. Trūka gaisa. Sāpēja vēderā. Dūrēji graizīja visu vēderu. Viņa mēģināja palīdzēt sev pati, iztēlodamās, ka tā jūtas cilvēks, kuru ved uz ešafotu. Ragana, kura, pūļa apspļaudīta, ēzeļa mugurā jāj uz nāves sprieduma izpildi. Ragana…
Nonākusi pie Paula nama, viņa aiz bailēm vai ģība. Kāpdama pa kāpnēm, viņa pavisam zaudēja spēkus. Kāpnēs nebija gaismas.
Paula dzīvokļa durvis bija pusviru. Pa tām zilajā tumsā krita šaura dzeltenas gaismas svītriņa. Vika bažīgi ieslīdēja iekšā. Tālrādis dārdināja ziņojumus par kārtējo incidentu Dienvidāfrikā.
— Te es… — viņa ļoti klusi nočukstēja.
Bet neviens viņu nenāca sagaidīt.
— Te es! — viņa sacīja skaļāk un visbeidzot iesaucās: — Paul, te es!
Vika izvilka no rokassomas bailīgi sarāvušos papagailīti. Viņa
stāvēja gaiteni, juzdama, ka drebuļi kāpj pa kājām un lēnām izlodā pa visu miesu. Viņa atbalstījās pret sienu. Beidzot parādījās Pauls.
— Sveika vesela! — viņš teica, itin kā nekas nebūtu noticis.
Sieviete sniedza viņam putniņu.
— Tev nesen bija dzimšanas diena. Es ari gribu tevi apsveikt.
— Paldies, bet kur es šo nelaimīgo putnu likšu, — Pauls sausi teica, ņemdams papagaili viņai no rokām.
— Nopirksi būrīti!
Papagailis paspruka un kā negudrs sāka lidot un sist spārnus tik skaļi, itin kā būtu pats lielākais putns. Vika nezin kāpēc aizsedza galvu ar rokām. Bet vīrietis vienaldzīgi skatījās, kā, atsizdamās te pret griestiem, te pret sienām, svaidās pārbiedētā radība.
— Nabadziņš! — vīrietis sacīja, un tad papagailis iečirkstējies uzmetās viņam uz pleca.
— Tas arī ir viss. Ardievu!
— Nu, nāc iekšā! Nosmēķēsi cigareti.
— Nē!
— Nāc, nāc iekšā!…
Saraudamās, itin kā Pauls, kas nāca viņai aiz muguras, vicinātu pātagu, Vika ieslīdēja istabā. Viņa parakņājās somiņā un atcerējās, ka cigarešu viņai nav.
— Man nav ko smēķēt!
— Es varu tevi uzcienāt.
Pauls pavilka rakstāmgalda atvilktni.
— Kā — tu esi sācis smēķēt?
— Nē! Reizēm atnāk cilvēki, kuri gluži vienkārši nav spējīgi izklāstīt savu problēmu bez smēķa. Gadās, ka viņi aizmirst paņemt līdzi cigaretes. Tādiem kā tu man vienmēr stāv nopirktas.