Viņš sniedza Vikai puķainu “Eve” paciņu.
— Tu viņiem, ticamāk — viņam pērc brīnišķīgas cigaretes, — Vika dzēlīgi teica, aplūkodama garo, balto cigareti ar ziediem izrakstītu filtru. — Šie cilvēki ar problēmām droši vien ir — tikai sievietes? Bet varbūt — viena sieviete?
— Gadās arī sievietes. Šīs atstāja viena no viņām. Es zinu, ka tev patīk luksusa lietas. Bet vari smirdināt ari “Kosmosu” vai “Klaipēdu”. Ari tādas ir…
Papagailis čirkstēdams lidoja pa istabu. Vika aizsmēķēja cigareti. Pauls izvilka krēslu, kas atradās viņpus galda. Viņš apsēdās, pārmetis kāju pār kāju. Viņš sakrustoja rokas uz krūtīm. Vika paskatījās visapkārt. Vairāk nekas nebija, uz kā apsēsties, un viņa piemetās uz cietās, askētiskās priestera gultas pašas maliņas. TV ekrānā viens otram draudēja divi ar revolveriem bruņoti vīrieši. Poļu tulks knapi paguva tikt līdzi viņu amerikāniskajai ātrrunai. Papagailis plivinājās pa istabu, saceldams vieglu vēsmiņu.
— Kur lai es nokratu pelnus?
— Lūdzu!
Pauls piecēlās, paņēma no galda koka pelnutrauku un nolika zemē viņai pie kājām. Viņš atkal apsēdās tajā pašā pozā un sāka nervozi šūpot kāju. Laiciņu viņš koncentrēti skatījās uz ekrānu, itin kā no divu kovboju villošanās būtu atkarīgs cilvēces liktenis. Papagailis
piemetās uz plaukta pie pašiem griestiem un, komiski pašķiebis galvu, blenza lejup.
— Varbūt tu vari izslēgt tālrādi?
— Lūdzu!
Pauls izslēdza tālrādi un atkal apsēdās, sakrustojis rokas uz krūtīm, nervozi šūpodams kreiso kāju. Papagailis iečirkstējās, nospurdza lejā un atkal notupās viņam uz pleca.
— Redzi nu, viņš tevi ir iemīlējis.
— Šā vai tā es pat nevaru iedomāties, ko ar to man vajadzēs darīt…
— Nekādas regulas priesterim neaizliedz turēt putnu. Tu tikai iedomājies, gan Asīzes Francisks, gan Oskars Milošs…
Sieviete spēji apklusa un raudulīgi pasmaidīja. Vīrietis skatījās uz sievieti uzmanīgi, bet bez jebkādām emocijām — kā uz priekšmetu. Vika ievēroja, ka Paulam zem acīm uzradušies tumši maisiņi, bet seja novecojusi un izvājējusi.
— Es tev neko nevaru palīdzēt, Vika…
— Es saprotu.
— Un es turpmāk nevaru būt par tavu biktstēvu, tavu visslēptāko fantāziju liecinieku un līdzdalībnieku. Šim nolūkam noder dienasgrāmatas…
— Manī bija iemīlējies tāds cilvēks, kurš allaž bāza man priekšā savas dienasgrāmatas. Un es lasīju…
— Tev patika?
— Nē! Tas bija pats briesmīgākais spīdzināšanas paņēmiens.
— Redzi nu…
— Bet tu esi priesteris, tāpēc nevari atteikties no manām grēksūdzēm.
— Nevaru gan. Tomēr pastāv kāds gluži parasts cilvēcības līmenis. Mēs varam sarunāt… Tu mani apzināti moki.
-Nē!
— Vika, es saprotu, ko tu gribi panākt. Stāstīdama grēksūdzē par pašiem intīmākajiem savas dzīves notikumiem, tu ceri izraisīt manī
greizsirdību. Tu gribi pierādīt, cik stipri tevi iekāro citi vīrieši. To es zinu. Tu par katru cenu pūlies pierādīt, cik daudz es esmu zaudējis, tevi atstumdams. Bet man tas nav jāpierāda. Tu esi prātīga sieviete, mana galva patiesi neņem pretī, kā tu vari darīt šādas muļķības.
Vikai gar acīm sāka peldēt lieli plankumi ar spīdošām, gluži kā neona maliņām.
— Tu esi vienīgais cilvēks, kuram es ticu un uzticos. Tāpēc uz grēksūdzi es varu iet vienīgi pie tevis.
— Tu taču ej uz grēksūdzi pie priestera. Nevis pie cilvēka. Tu ej pie starpnieka starp tevi un Dievu. Priestera personībai un viņa cilvēciskajām īpašībām nav nekāda iespaida ne uz tavas grēksūdzes, ne piedošanas kvalitāti.
-— Ai, gluži kā katķisma stundā! — Vika nopūtās, pieliecās un nodzēsa cigareti. — Ja tas būtu tā, tu pat neievērotu, ka tā esmu es, kas čukst tev grēksūdzi. Tev vajadzētu būt pavisam mazsvarīgi, vai tā esmu es vai kāda cita sieviete…
— Jā, tam vajadzētu būt pavisam mazsvarīgi.
Kādu laiku viņi klusuciešot skatījās viens uz otru. Vika redzēja Paula seju, ko ieskāva trīsuļojoši un starojoši plankumi. Viņai uznāca nepārvarams vājums. Sieviete novērsās no vīrieša un iečukstējās:
— Kāpēc tu man nepavisam netici? Tu domā, ka es visu meloju? Ka daru tīšām? Ka spēlējos ar tevi? Neizdevušies scenāriji, kā tu paziņoji pa tālruni… Šīs grēksūdzes ir palikušas vienīgā saikne, kas mūs sasaista ar šo pasauli.
— Kā tev ir ar nāvējošo slimību, par kuru stāstīji pavasarī? — Pauls ironiski pasmīnēja.
— Toreiz es nemeloju. Vai patiešām tev ir vajadzīga precīza diagnoze? Vēzis… Leikēmija… AIDS… Dzīve bez tevis ir šī visīstākā nāvīgā slimība. Es nemeloju, teikdama, ka gribu no tevis bērnu un ka vienīgi tas varētu glābt mani no nāves.
— Tu zini — tas nav iespējams.
— Paul, nav nekā tāda, kas nebūtu iespējams. Bet lai nu paliek… Man ļoti, ļoti sāp, ka tu man netici.
— Neticu — tas nav visai atbilstošs vārds. Es nezinu, kā lai raksturoju jūtas, kādas manī izraisa tavi nepārdomātie izlēcieni. Tajos itin nemaz nav patiesības. Varbūt tu pat pati nezini, ka sev melo. Sev, ne tikai man vienam. Tavās jūtās ir savāds neīstums.
— Nē nē nē, Paul, nē… — sieviete purināja galvu, un tā viņai reiba arvien stiprāk. — Ko tu runā — nemaz nav patiesības… Mīlestība pret tevi ir bijusi vienīgā patiesība manā mūžā! Tajā baismīgajā trīspadsmitā janvāra naktī…
— Dieva dēļ, nejauc klāt tādas lietas!
Pauls ar roku aizsedza cietēja seju.
— Ļauj man izstāstīt! Tu biji Parlamenta iekšpusē un brīvprātīgajiem sniedzi pēdējo svaidījumu, bet es — ārpusē… Šajā baismīgajā naktī, kad pusaudži no tuvāko namu jumtiem nepārtraukti kliedza: “Tanki, tanki, tanki!!!” — bet mēs, stāvēdami apakšā, lūdzām Dievu… Šajā naktī mēs visi skatījāmies nāvei acīs… Tikai, skatoties nāvei acīs, cilvēks var palūkoties atpakaļ un vienā mirklī pārskatīt visu savu mūžu… Līdz ar tādiem sīkumiem, kas likās pilnīgi izdzēsti no atmiņas vai tajā pat neaizķērušies. Šajā naktī es sapratu, ka manā dzīvē ir bijis tikai viens svarīgs notikums — mīlestība pret tevi. Nekā nozīmīga tajā vairāk nav bijis. Un vairs nebūs! Tamdēļ es bez jebkādām šaušalām domāju par nāvi un klausījos visapkārt braukājošo tanku dārdoņu. Visi nesaskaitāmie manas dzīves sīkumi pamazām izgaisa. Palika vienīgi milzīga, balta, tīra un salta telpa. Bet pašā šīs telpas vidū mirdzēja mīlestība pret tevi. Tā bija nesalīdzināmi stiprāka par nāves bailēm. Un tagad, augustā, pirmajā Maskavas puča naktī, kad nāve atkal atradās pavisam tuvu, jo ar savu žurnālistes apliecību atrados Parlamenta iekšpusē, es izjutu to pašu. Atkal es nācu pie pārliecības, ka manā mūžā ir bijis tikai viens — mīlestība pret tevi. Vai tu zini, ka esi pametis mani tieši pirms gada? Šodien ir otrais augusts. Toreiz arī bija necilvēciska sutoņa un karstums. Kā tuksnesī. Un tieši tāpat rībēja pērkons. Es atnācu pie tevis sakarā ar gadskārtu. Tikai nesauc šo manu rīcību par neizdevušos scenāriju!
Beidzot Vika pagriezās atpakaļ un paskatījās Paulam acīs.
— Un šajā sakarā nopirki arī papagaili?
— Nē! Papagailis atlidoja pats.
— Tu atkal melo?
Abi iesmējās. Sieviete aizsmēķēja vēl vienu cigareti. Papagailis apmeta loku un nometās uz lampas.
— Vai tu esi devis mūka solījumu, kā toreiz pirms gada teicies?