Выбрать главу

—   Nē! Es izlēmu, ka vēl nav laiks.

—    Ak tā! Tas nozīmē, ka toreiz tu man meloji.

—   Nē! Toreiz tu par katru cenu pieprasīji paskaidrojumu. Es sa­pratu, ka tev būs vieglāk, ja mūsu šķiršanās iemesls būs kaut kas kon­krēts.

—   Tas nozīmē, ka tu esi samelojies. Bet es tev nekad neesmu me­lojusi, Paul!

—    Tu meloji pati sev! Tu vēlies visu šī laikmeta smagumu uz­kraut uz pleciem man vienam. Mums ir iegadījies satikties un kādu laiku pavadīt kopā briesmīgi sarežģītā posmā. Viss ir sajucis. Gan tas, kas noticis mūsos, gan tas, kas noticis mums apkārt. Es sapratu tavu vientulību, izbailes un pārdzīvojumus šajā pārvērtību jūklī. Es centos tev palīdzēt, cik bija manos spēkos. Tagad pamazām viss atgriežas sa­vās sliedēs. Atkal ir pienācis laiks dzīvot normāli…

—   Man nekad vairs nebūs normālas dzīves. Bez tevis tā man ir tukša un bezjēdzīga.

Vika atbalstījās pret sienu, jo jutās kā bez miesas un svara un bai­dījās paģībt.

—   Vika, tu saproti —viss ir beidzies. Tu pati tā teici, atnākusi šurp. Viss bija beidzies jau vairāk nekā pirms gada. Jau toreiz bija noticis tas, kas nav labojams.

—    Kas?

—   Tu zini, ka bērni rotaļādamies reizēm ne no šā, ne no tā sa­dusmojas. It kā bez kāda iemesla patīkamā rotaļa pēkšņi ņem un pār­trūkst. Katrs paņem savas mantiņas, un abi bēdīgi, varbūt pat sanīdu­šies, aiziet uz dažādām pusēm. Tas ir viss. Ilgāk rotaļāties vairs nav iespējams.

—   Tu doma, ka tieši tas ir noticis ar mums abiem?

-Jā!

—   Kāpēc tu to nepateici pirms gada?

—   Tobrīd šāds salīdzinājums man patiešām nebija ienācis prātā…

—   Absolūti neizdevies salīdzinājums, ja tu gribi zināt!

—   Varbūt.

—   Es nerotaļājos. Rotaļājies tu. Tev šī rotaļa apnika. Bet es tevi mīlēju un mīlu vēl aizvien.

—   Nē, Vika! Tev ir jāsaprot, ka viss ir beidzies. Katram ir kāda bezjēdzīga cerība. Neprātīga cerība. Un šī cerība — veltīga, veltīga ce­rība — saista tevi pie manis. Tā aizvien liek atgriezties pie manis…

—    Kāda man var būt cerība? Nu kāda man var būt cerība?! Tu pa­domā pats! — viņa runāja ļoti klusi un pavisam bez izteiksmes. — Tu esi priesteris. Es — vājprātīgā sieva. Nu kāda man var būt cerība?!

—   Es pat nevaru iedomāties. Tomēr tev tā ir. Tu esi pieķērusies tai kā slīcējs salmiņam. Pat šobrīd, šeit sēdēdama.

Atkal viņi ilgi un pētoši skatījās viens uz otru. Papagailis uz lam­pas bija aizsnaudies. Vika jutās kā bezsvara stāvoklī. Viņas miesu bija pārņēmis reibinošs atslābums, kādu ne reizi nebija izbaudījusi psiho­analīzes seansā.

—   Es esmu darījusi visu, lai tevi aizmirstu. Es pat gāju pie šīs dumjās psihoanalītiķes. Katru mēnesi atgrūdu viņai pusi no savas trū­cīgās algas. Bet nekas nav iznācis! Es neesmu tevi aizmirsusi. Ko vēl tu piedāvā? Elektrošoku? Lobotomiju? Ko? Es nevaru tevi aizmirst…

—   Tu negribi.

—    Nē, es negribu!

—   Tad neesi tik spītīga. Ņem un gribi! Šeit un tūlīt. Šajā mirklī!

Pauls sasita plaukstas, izbiedēja papagaili, un tas sāka sisties pret

griestiem, skaļi plivinādams spārnus.

—   Es nevaru iedomāties dzīvi bez tevis.

—   Gadīsies kāds cits.

—   Nē! Negadīsies.

—   Cilvēki tiek ārā no daudz sarežģītākām situācijām.

—   Bet es — ne. Es nespēju pārvarēt šo šķērsli. Es centos no visa spēka, tomēr nevaru tikt tam pāri…

—   Tas nozīmē, ka tu neesi centusies no visa spēka. Par zemu lēkts. Vai ari lēkdama nepievilki ciešāk klāt kāju.

Viņš pasmaidīja.

—   Nē!

Vīrietis piecēlās, piegāja pie sievietes un, skatīdamies no augšas uz leju — viņai tieši acīs, sacīja:

—    Klausies! Es tev atņemu cerību. Jebkuru, pat pašu visniecīgāko cerību, kas saistīta ar mani. Tev pieder visa pasaule ar tās neierobežo­tajām iespējām, neizsmeļama mīlestības potence, radošais spēks ar ne­skaitāmām ticībām, miljardiem cilvēku ar neizmērojamām cerībām. Tajā nav vienīgi manis. Tev pieder itin viss, ieklausies — itin viss, atskai­tot mani. Tev pieder pats galvenais — brīvība. Mani mīlēdama, tu to pavisam biji pazaudējusi. Pa mana nama durvīm tu iziesi siltajā naktī un sajutīsi, ka esi jaunradies brīnišķīgi brīvs cilvēks.

—   Tu runā kā mana psihoanalītiķe! Izgājusi pa tavām durvīm, es ielēkšu kā bezdibenī! Es sevi iznīcināšu. Es iešu bojā!

—   Tu esi trakoti ietiepīga! — Pauls apsēdās uz krēsla, atspieda muguru, saņēma rokas aiz pakauša un plati iepleta kājas. — Vaja­dzētu tev kārtīgi sadrīckāt ādu. Varu iedomāties, kā ar tevi izvillotos kāds cits. Pusi mēneša tu staigātu ar zilumiem. Tu nekad vairs negri­bētu viņu pieminēt. Diemžēl es tā nemāku…

Viņš noplātīja rokas un, acis piemiedzis, skatījās uz sievieti.

—   Tev jau vajadzētu zināt, ka patiesā nežēlība nebūt nav saistīta ar miesas mocīšanu.

—   Tas nozīmē, ka šo vārdu mēs saprotam katrs citādi. Nežēlība…

—   Daudzas lietas mēs saprotam katrs citādi. Bet tu itin nemaz nepazīsti sievietes. Nežēlība nav stiprāka par mīlestību…

—   Nu tad tu nepazīsti vīriešus…

—   Es nepazīstu vīriešus?! — Vika iekliedzās drausmīgi apvainota cilvēka intonācijā. — Es nepazīstu vīriešus?!

—    Ja tu viņus pazītu, tu pārvarētu savu muļķīgo un bezjēdzīgo ietiepību. Es varu iedomāties, kādu ambīciju, apslāpētu alku un iegribu mezglojumu tev vajag pārvarēt. Es zinu, ka tu esi augusi bez tēva… Bet papūlies apzināties, ka dzīvi nevar spēlēt kā negudru vai nemāku­līgu šaha partiju. Tas nav iespējams jau tāpēc vien, ka figūras, kuras tu pārbīdi vai nosit, — ir dzīvas…

—    Es zinu. Bet man ir skumji, ka tu runā banalitātes. Es paspē­lēšu uz tavas stabules. Šo dzīvi es esmu zaudējusi. Paspēlējusi. Abso­lūti. — Vikai šķita, ka tūdaļ viņa ņems un paģībs, bet viņš būs svēti pārliecināts, ka tas ir tikai kārtējais scenārijs. — Es jūtos ļoti vārga. Pirms nākšanas pie tevis es sarijos daudz nomierinošo, lai man ne­būtu tik stipri bail. — Šoreiz viņa samelojās, lai vismaz kaut kā varētu attaisnot savu mīkstčaulību. — Atnes ūdeni, es ļoti lūdzu…

Pauls izgāja. Viņš atgriezās ar ūdens krūzīti. Viņš to pasniedza Vikai. Viņš apsēdās. Viņš vēroja, cik kāri viņa dzer, arvien noslaucī­dama no krūzītes baltās maliņas lūpkrāsas sarkano nospiedumu. Izdzē­rusi viņa nolika krūzīti zemē un atkal aizsmēķēja. Papagailis nospurdza no plaukta un uzmetās Paulam uz pleca.

—   Izskatās tā, ka tu vienmēr būtu bijis tā saimnieks. Paciet vēl brītiņu! Es izsmēķēšu šo cigareti un tad iešu. Mana dzīve ir beigu­sies, — viņa nomurmināja un jutās kā ragana, kurai īsi pirms eksekū­cijas vēl ir atļauts izmantot tiesības uz pēdējo vēlēšanos.

—   Beigusies, beigusies… Esi to ieņēmusi galvā un atkārto kā tāds papagailis…

Viņa balsī bija uzradusies sapīkuma pieskaņa.

—   Tu padomā, kas mani sagaida. Es apkopšu vājprātīgu, pa pusei paralizētu gaļas kalnu. Tas arī ir viss.

—   Tu vari no viņa šķirties.

—   Tu atkal runā kā mana psihoanalītiķe. Varbūt jūs abi esat sa­zvērējušies?

—    Kurš katrs prātīgs cilvēks piedāvātu tev to pašu. Tu patiešām vari no viņa šķirties.

—   Tu zini, ka es nevaru. Ka mani saēdīs sirdsapziņa…

—   Tad slimnieka kopšanā pacenties saskatīt jēgu.