— Man kļūst sevis žēl katru reizi, kā tikai pieeju pie viņa gultas.
— Nupat tu vēl runāji par pašiznīcināšanos, bet tagad jau sevis žēl. Ja visa tava dzīve ir tikai sevis sapostīšana, ja ietiepīgi nevēlies, lai tavas dienas būtu priecīgas un saturīgas, kamdēļ tad sevi jāžēlo?
— Es nezinu, kā lai atsāku dzīvi no jauna.
— Tu nezini?! — Pauls iesaucās un strauji piecēlās. — Labi, tad iesim!
Izmisīgi čirkstēdams, putns aplaidās apkārt istabai un izlidoja gaitenī.
— Un kurieni?
— Tu redzēsi. Nedzēs nost cigareti. Paņem šo paciņu un nāc man pakaļ! Tūlīt!
Vika izgāja viņam līdzi gaitenī. Papagailis tupēja uz drēbju pakaramā. Pauls atvēra ārdurvis.
— Mēs kaut kur iesim?
— Jā! Nu, drošāk! Dzīve ir jāsāk no jauna neatliekami.
Piepeši Vikai piemetās vēdergraizes.
— Mirklīti pagaidi, es tūdaļ…
Pauls nervozi knirkšķināja pirkstus.
Vika iešmauca tualetē. Viņa apsēdās uz poda, neizlaidusi no mutes cigareti. Viņa dzirdēja, ka Pauls gaitenī uzrunā papagaili. Viņa dega aiz kauna, ka viņš klausās, kādas briesmīgas skaņas izdod viņas izbiedētās iekšas.
— Tā, te nu es esmu! — viņa pavēstīja pārspīlēti žirgti, beidzot tikusi ārā gaitenī, un sarāvās no ūdens šļākšanās, itin kā tas gāztos viņai tieši uz galvas.
— Lieliski. Brauksim!
Taustīdamās Vika kāpa lejā. Viņai iešāvās prātā, ka vientiesīgas melodrāmas varone izmantotu situāciju un iekristu vīrietim tieši klēpī. Sieviete pati sev sērīgi uzsmaidīja. Pēkšņi viņa saprata, ka tieši tā, kā Pauls bija licis, viņa līdz ar katru pakāpienu izjūt arvien lielāku, lielāku un LIELĀKU brīvību.
Laukā jau bija kļuvis vēsāks. Nakts smaržoja pēc rudens. Cauri biezajiem, mēļajiem mākoņiem reizi pa reizei pameta skatienu greizs zaļgans mēness.
— Pagaidi mani te! — Pauls teica un aizgāja tumsā.
Vika gaidīja, lēkādama no vienas kājas uz otru, un brīnījās par nekad neizbaudītas brīnišķīgas brīvības garšu. Viņa nodomāja, ka Pauls vairs neatnāks. Tā arī viņa šeit paliks, stāvēdama pavisam viena. Bet viņš piebrauca mašīnā. Atvēris priekšējās durtiņas, viņš lika:
— Kāp iekšā!
Vika apsēdās. Viņa ieraudzīja, ka pie spogulīša vairs nekarājas kādreiz viņas uzdāvinātais sārtais porcelāna eņģelītis. Viņa izbrīnījās, ka šāds sīkums var pārcilvēciski sāpīgi iedzelt sirdī.
— Tu zini, vienu reizi es jau nosapņoju līdzīgu situāciju — stāvvietā biju ieraudzījusi tavu mašīnu, piegājusi tuvāk un paskatījusies pa logu, un ievērojusi, ka nav vairs mana talismana. Es pamodos kā no fiziskām sāpēm. Es noraudāju līdz pašam rītam…
— Gluži vienkārši, tas saplīsa.
— Gluži vienkārši… Vai tu zini, ko par to būtu teicis Freids?
— Jā! Brauksim!
— Vai magnetofons darbojas? Es atcerējos, ka man ir kasete. Iedama pie psihoanalītiķes, es to paņēmu no ierakstu studijas.
— Darbojas. Dod šurpu!
Pauls ieslēdza kaseti. Kriss Rī. The Road to Hell.
— Brīnišķīgi! — Pauls sasita plaukstas. — Tu teiksi, ka šī kasete, tāpat kā papagailis, ir sagadīšanās?!
— Jā. Sagadīšanās. Es taču nevarēju zināt, ka tu mani pavizināsi mašīnā.
Pauls skaļi iesmējās un izstūrēja mašīnu no pagalma. Viņš šķita kļuvis krietni mundrāks.
— Uz kurieni mēs braucam? — Vika piesmakušā balsī pajautāja, kad mašīna aizdrāzās garām viņas mājai, jo viņa jau bija nojautusi biklu cerību, ka šo nakti viņi pavadīs kopā.
— Tu redzēsi!
— Tu mani aizvedīsi un izsviedīsi kādā grāvī?
— Varbūt.
Ar piespiešanos viņa iesmējās sīku smiekliņu.
— Tā tu nokārtosi ar mani rēķinus?
— Droši vien.
— OhoL.
Nepiespiesta saruna nemaz nepadevās. Izbraucis no pilsētas, Pauls atvēra lodziņu līdz galam un apgrieza kaseti.
— Atver tu arī, tā būs patīkamāk!
No visa spēka uzjundīdama sevī prieku, Vika paklausīja viņa rīkojumam. Uzpūta mikls caurvējš, un viņai atausa atmiņā viņu abu pirmais brauciens.
Mašīna drāzās neprātīgā ātrumā. Sāka smidzināt sīks lietutiņš. Pretim braucošo mašīnu gaismas atplauka garās dzeltenās ziedlapiņās gluži kā dzeltenās krizantēmās.
Reizi pa reizei sieviete pameta skatienu uz vīrieti. Viņa seja bija drūma un necaurredzama. Gluži kā izkalta no pelēka akmens, kas uzsūc gaismu.
— Varbūt tu gribi iemest mani šajā skurstenī?
— Varbūt.
Pauls atspieda muguru un, izbāzis pa lodziņu kreiso roku, kustināja to mūzikas taktī. Pēc tam viņš sāka māt arī ar labo roku. Dažas minūtes mašīna lidoja nestūrēta. Vīrietis iesmējās tādā priekā, ka sievietei pat iedzēlās sirdī, un sāka svilpot Kriša Rī melodiju.
Vika izstiepa kājas, atmeta galvu un nolūkojās uz melnajām koku galotnēm, kas iepletās gar tintes zilajām debesīm. Labo roku viņa izbāza ārā. Smalkais lietus mitējās. Ass, valgs vējš aizžņaudza elpu. Viņa aizvēra acis un jutās kā reaktīvais eņģelis, kas traucas uz nekurieni. Ak, svētlaime, kur tu esi, nu, kur tu esi?! Saldā, bezsamanīgā atslābināšanās, kas, spriedzes atsperei iztaisnojoties, viņu bija pārņēmusi Paula namā, ir izkūpējusi kā tvaiki. Atspere atkal ir uzvilkta. Vika juta sāpes skaustā un mugurā. Vīrietis joprojām svilpoja. Sievietei ienāca prātā, ka viņas pašas sasprindzinātais augums ir gluži kā sprungulis, ko bāž šai reibīgajai situācijai spieķos. Ir nu gan metaforas, dārgā…
— Uz kurieni tu mani ved?
— Tas ir noslēpums.
— Pats tu vismaz zini?
Vika pamēģināja pieglausties Paulam, bet viņš atrāvās, šo kustību pat nemēģinādams kaut kā nomaskēt.
— Jā. Es zinu!
No autostrādes mašīna iegriezās šaurā, bedrainā celiņā. Atkal sāka lāsot. Joprojām svilpodams, Pauls apgrieza automobili un izveda atpakaļ uz autostrādes.
— Tu murgo!
— Nē! Tas ir taktisks manevrs.
— Lai es vairs nevarētu atrast ceļu atpakaļ?
-Jā!
Sieviete palūkojās uz virieti. Viņa seja šķita pavisam sveša. Tagad jau ari viņa sāka svilpot. Sasprindzinājums bija gandrīz neizturams.
— Opā, pamēģināsim vēlreiz!
Izšļakstinādama peļķes, mašīna norāpoja uz grantsceļa. Tā iztraucās cauri miestiņam — tumšam un tukšam kā bergmaniskā sapni. Beidzot tā apstājās pie lielas, melnai klintij līdzīgas koku skupsnas.
— Mēs esam atbraukuši.
— Un kur tad mēs atrodamies?
— Kādreiz es tevi biju atvedis uz šejieni. Koka baznīciņu tu atceries?
— Mjā… Toreiz smaržoja ievas un pogoja lakstīgalas. Kāpsim ārā!
— Līst.
— Kas par to?
— Tu samirksi.
— Kas par to?
— Mēs zaudēsim visu patikšanu.
Sieviete paskatījās uz vīrieti, tumsā cenzdamās ieraudzīt viņa sejas izteiksmi. Viņai ienāca prātā, ka viņš varbūt iecerējis pamīlēties mašīnā. Salijušiem tas patiešām nebūtu pārāk patīkami… Viņa uzma
nīgi nolika galvu viņam uz pleca. Ar nejutīgu roku Pauls pārvilka viņai pār matiem un vienaldzīgi jautāja:
— Vai brauksim atpakaļ?
— Es mazlietiņ pastaigāšos. Tu mani pagaidīsi?
— Jā!
Vika izrāpās laukā. Lietus lija stiprāk. Nogājusi dažus soļus pa taciņu, viņa pagriezās uz pļavu. Vienā mirklī kājas bija slapjas. Pēkšņi atskanēja čaukstoņa. Kaut kas mazs, ciets un smags kā akmens atsitās viņai pret lieliem, dīvaini iespiedzās, melns kamols pazibēja pāri ceļam un nozuda. Sirds Vikai sāka dauzīties kā neprātīga. Šis sīkais starpgadījums viņai likās pavisam ļauna zīme. Sieviete teciņiem steidzās pie mašīnas. Viņa ielēca iekšā. Pauls sēdēja, sažņaudzis stūri. Viņai iekāpjot, viņš pat nepacēla galvu.