M. V. atvēra durvis gaiteņa galā. Ārā bija tumšs, ka vai acī durams. Lija. Sieviete brītiņu svārstījās un, zaudēdama dzirdi no savu soļu atbalss, skriešus metās pa šo pašu gaiteni atpakaļ. Ieklupusi iekšā istabā vai cellē — kas tā īsti bija? —, viņa aizgrūda durvju aizbīdni. M. V. at-
k.il sāka rakņāties pa lielo lādi, līdz izvilka šauru metāla priekšmetu, kas izšķieda pret griestiem veselu atspulgu gūzmu. Tas bija bārdasnazis. Sieviete dziļi nopūtās un piecēlās. No kurienes pie viņas uzradies šis bārdasnazis? Kā lai to atmin? Vai varbūt tas ir jāatsauc atmiņā? Vai šis asmens rīks ir piederējis viņas tēvam, brālim vai vīram? Varbūt — mīļotajam?
Sieviete piegāja pie spoguļa. Nedroši viņa pagrozīja bārdasnazi rokās. Tā sudraba spals bija izkalts krāšņā liliju ornamentā. Sieviete lēni atlieca asmeni, un viņai pat aizžņaudzās kakls — tik ass bija iztrīts mirdzošais asmens. Viņa sāka rīstīties. Viņa noliecās pār kapara bļodu, tomēr vēmiens nenāca. Viņa ilgi blenza uz savu aukstiem sviedriem noplūdušo atspulgu. Viņa ieziepēja galvu. Gluži kā panirdama zem ūdens, viņa dziļi ievilka gaisu un, elpu aizturējusi, sāka skūt matus. Viņa skrāpēja un skrāpēja, vietām iegriezdama ādā līdz asinīm. Viņa piebāza spīdīgo asmeni sev pie kakla un aizsmakušā balsī iesmējās sīku smiekliņu. Viņa vairs nepazina savus smieklus. Viņa atkal skrāpēja, skrāpēja un skrāpēja. Pāri kreisajiem deniņiem aizlocījās asiņu straumīte. Saldais vilinājums noraut ar asmeni sev pār kaklu neatstājās. Ar pēdējiem spēkiem sieviete centās tam nepakļauties. Viņa lūdza Dievu un juta, ka kļūst simtreiz stiprāka par derdzīgo kārdinājumu padarīt sev galu.
— Dieva eņģeli, mans drošākais sargs, te nu es esmu — grēciniece, kas nav pavērsusies pret Tevi, Tavus brīdinājumus un iedvesmojumus esmu saminusi zem kājām, esmu bridusi no grēka uz grēku un kļuvusi par vislielāko grēcinieci. Taču pašlaik, skumju pārņemta, gribu apraudāt savus grēkus un atgriezties pie Dieva. Glāb mani, pārtaisi manu sirdi, parādi uz grēku riebeklību, atvirzi mani no tiem un uz mūžu mūžiem pievērs Dievam! Āmen.
M. V. paņēma baltu alabastra krūzi un ar remdenu ūdeni aplēja neciešami sūrstošo galvu. Viņa noslaucījās linu dvielī. Viņa nopūtās. Ausīs džinkstēja. Spēji viņu pārņēma necilvēcisks vieglums. Necilvēcisks! Nemirkšķinādama viņa skatījās taisni uz priekšu. No spoguļa nolūkojās gluži cita sieviete. Aiz loga čabēja lietus.
Sievieti stindzināja sāpjpilna vientulība. Viņa zināja, ka tad, ja paliks dzīva, viņa tā ari nodžinkstēs aiz sāpēm šajā neizmērojamā vientulībā visu dzīvošanai vēl atvēlēto laiku. Vienā acumirkli viņa bija zaudējusi visus: tēvu, māti, brāļus, māsas, draudzenes un mīļotos. Itin viss, ko vien viņa bija pieredzējusi, iespaidi, ko tik kāri bija tvērusi, prieki, pēc kuriem bija alkusi, bēdas, par kurām slepus tīksminājusies, atradumi, zaudējumi, iekāre, dievbijība, nemiers un bailes — itin viss tagad lobījās nost no viņas kā lielas, spīdīgas zvīņas. Viņa bija palikusi kaila. Tāda kā pirms savas piedzimšanas. Viņa vairs nebija viņa, bet kaut kas sērīgs un bezpalīdzīgs. Nostiepta sēru zīme starp melnajām debesīm un vēl melnāko zemi.
M. V. nopūta sveci un, drēbes nenovilkusi, apgūlās. Gulta bija cieta, bet palags mikls, pelējuma piesūcies. Ieplestām acīm sieviete blenza tumsā un gaidīja, kad taču beidzot uznāks raudiens, bet pēc tā — vismaz īss miers. Tomēr acis bija pavisam sausas. M. V. grozījās, kunkstēja, ar dūrēm belza pa gultas koka galvgali, cēlās sēdus, koda sev pirkstos un ar pieri dauzījās pret kaļķiem nobalsināto sienu, taču itin viss bija veltīgi. Raudiens tā arī neizlauzās.
Atkal iedunējās zvani. Tika pasludināta rīta lūgsna.
M. V. grīļodamās piecēlās, izvilka no lādes sarkanu zīda šķidrautu un uzmeta galvā. Melniem un zelta dzīpariem izšūtie plēsīgie maitasputni glumi aptvēra kaili noskūto pakausi. Ausa gaisma.
Ārā plandījās rēna migla un savāda spirdzinoša smarža, kāda mēdz būt tikai agros pavasara rītos pēc naktī pārskrējušā lietus. Ceļš likās pavisam atmiekšķējies, un M. V. devās uz priekšu pa zāli. Kājas un kleitas stērbele vienā mirklī samirka. Piepeši atskanēja čaboņa — kaut kas neliels, ciets un smags kā akmens atsitās viņai pret lieliem, savādi iepīkstējās, kā melna pika aizzibēja pāri ceļam un nozuda. Sieviete tvēra pie sirds, jo šis negadījums viņai šķitās esam ļauna zīme. Teciņiem viņa skrēja pāri peļķēm, kurās atblāzmojās sārtenās rītausmas debesis.
Baznīcas lievenī viņa apstājās, pārmeta krustu un, atgāzusi galvu, paskatījās uz pelēkā akmens portālu. Pusapaļajā timpanonā bija iekaltas Pastarās tiesas ainas. Grēcinieku kārnās figūriņas sīkiem solīšiem
dancoja nebeidzamo nāves deju… Un, lai gan grēcīgās miesas viņiem bija drausmīgu ciešanu izķēmotas, — sejā atspīdēja melanholiska cerība. Jo pats Dievs Kungs ar akmens pēdām mīdīja elles briesmekļus, stiepa visam pāri pestījošās rokas ar garajiem pirkstiem, un Viņa sejas izteiksme bija piedodoša un žēlīga.
Baznīcā bija auksts, pat saltnējs, paloja zila nokrēsla, un vienīgi pie zeltā zaigojošā altāra dega dažas sveces. Smaržoja pēc vīraka. Agrīnie dievlūdzēji vēl miegainā balsī dziedāja litāniju:
— …Jēzu uzdzirdi mūs Jēzu uzklausi mūs Tēvs debesu Dievs apžēlojies par mums Dēls pasaules izpircējs Dievs apžēlojies par mums Svētā Trīsvienība vienīgais Dievs apžēlojies par mums Jēzu Dieva dzīvais dēls apžēlojies par mums…
Pie pašām durvīm M. V. nometās uz ceļiem un pusčukstus sāka dziedāt:
— Jēzu Dieva Tēva gaišība apžēlojies par mums Jēzu mūžīgās gaismas mirdzums apžēlojies par mums Jēzu slavas ķēniņ apžēlojies par mums Jēzu tumsības saule apžēlojies… — Taču pašai šķita, ka balss gluži kā tāds nelokans dzeloņaugs neievijas litānijas kronī, aizlokās nost, nokarājas lejup un lūst.
Gluži kā gaidīdama kādu burvju zīmi, sieviete atmeta galvu un pavērās augšup. Tumšās, noslēpumainu atbalsojumu un klusas murdoņas piesūkušās velves šķita vienaldzīgākas pat par pašām debesīm. Bet no pīlāru kapiteļiem, plafoniem, apakšējiem un augšējiem koriem viņai gāzās virsū apbrīnojams daudzums visdažādāko akmenī izkalto tēlu: izvaikšķījušies mērkaķi, aszobainie lauvas, plankumainie tīģeri, grifoni, himēras, kentauri, baziliski, hidras, dižciltīgi bruņinieki, mednieki, kas pūš dzinēju ragus, ķēniņi un ķēniņienes, neredzēti divgalvu briesmoņi un zvīņaini rumpji, kas ar vairākām galvām vienlaikus lūkojās uz visām pusēm, atiezušies ugunsspļāvēji nelabie un zobenus atvēzušie ercenģeļi… Ak, nu kur gan varētu atrasties šī baznīca, kas vienā skatienā nav ietverama — kā kaujas lauks?! Kas šī sieviete tāda ir, un kādus grēka darbus viņa pastrādājusi, ka nespēj nomierināties, pat nometusies ceļos pie gigantiska jaunavas Marijas tēla, no kura
dienu nakti sūcas svētais ūdens, pat piespiedusi kaistošo galvu pie Visusvētās aukstajām akmens kājām?!
M. V. strauji piecēlās un uz pirkstgaliem gāja cauri pelēkajai un skanīgajai baznīcas telpai. Viņa jutās sīka kā portāla timpanonā izkaltā grēcinieka figūriņa. Arī soļus viņa lika, it kā dejodama litānijas vārdu ritmā.
— …brīnumdarītāj Jēzu apžēlojies Jēzu visuvarenais Dievs apžēlojies nākamās dzīves Tēvs apžēlojies Jēzu lielais Eņģeli padomdevēj apžēlojies Jēzu iecietīgais apžēlojies Jēzu nevainības mīlētāj apžēlojies…
Sieviete nometās ceļos pie tukša biktskrēsla, salika lūgšanā rokas, nokāra galvu un lēnām, it kā katrs vārds prasītu pārcilvēcisku piepūli, spiešus izspieda: