— …Jēzu pagurušo Tēvs apžēlojies Jēzu ticīgo krātuve apžēlojies Jēzu labais gans apžēlojies Jēzu īstenā gaisma apžēlojies…
Gluži kā nezināmas pazemes varas izsviesta, M. V. pielēca kājās un tajā pašā solītī, kā ellē uz sprikstīm lēkājot, litānijas monotonās melodijas šūpojama, aizsteidzās pie nākamā tukšā biktskrēsla.
— …Jēzu cietēju stiprinātājs apžēlojies par mums Jēzu grēku nožēlnieku stiprinātājs apžēlojies par mums Jēzu kungu košums apžēlojies par mums Jēzu visu svētajo kronis apžēlojies par mums…
Sievietei šķita, ka laiks ir apstājies. Palikusi vienīgi aukstā un skanīgā baznīcas telpa, neizsīkstošie litānijas vārdi, saldenais vīraka reibonis un desmitiem tukšu biktskrēslu. M. V. vairs nelēkāja dejas solīšiem, nelavījās uz pirkstgaliem un negāja lēni grīļodamās. Viņa nometās uz ceļiem un no biktskrēsla pie biktskrēsla rāpoja uz ceļgaliem, atstādama aiz sevis līkumotu un platu slapjo drēbju sliedi. Šķita, ka pāri pelēkā akmens plātnēm ir aizrāpojusi milzu gliemene.
— …no visa ļauna pasargi mūs Dievs Kungs no visādiem grēkiem pasargi mūs Dievs Kungs no Tavas bardzības pasargi mūs Dievs Kungs no velna slazdiem pasargi mūs Dievs Kungs no mūžīgās nomiršanas pasargi mūs Dievs Kungs…
Balsu kļuva arvien vairāk. Kā parasti, cilvēki bariem pulcējās uz rīta lūgšanām. M. V. viņus it kā nemaz neredzēja. Plīvurs noslīdēja
viņai uz pleciem, un kaili noskūtā, brūčainā galva spīdēja te zaļa, te zila, te sarkana, te dzeltena — tāpēc, ka caur kādu vitrāžas stiklu viņu apspīdēja austošās saules stars. Dievlūdzēji pašķirdamies deva šai sievietei ceļu, bet viņu skatieni bija pārpilni izbrīna un līdzcietības.
— …caur savām ciešanām pestī mūs Dievs Kungs caur saviem asins sviedriem un mokām pestī mūs Dievs Kungs caur savu bezsamaņu pestī mūs Dievs Kungs caur savu miršanu un apbedīšanu pestī mūs Dievs Kungs…
M. V. aizvēra acis, un viņai šķita, ka litānija ir nebeidzami garš, balts audekls, kas nostiepts pār svaigi uzartu tīrumu līdz pašai tai vietai, kur melnā zeme sastopas ar zilajām debesīm. Un līdz ar katru vārdu viņas sāpošais un līdz nāvei pārgurušais ķermenis ietinas vēsajā, pēc svaiguma smaržojošajā audumā. Tas tinas un tinas, un tinas…
— …caur savu augšāmcelšanos no miroņiem pestī mūs Dievs Kungs caur savu uzkāpšanu debesīs pestī mūs Dievs Kungs caur savu godību pestī mūs Dievs Kungs Dieva Jērs kas nes pasaules grēkus apžēlojies par mums…
Beidzot! Sāka skanēt korālis. Melodiskās un saskanīgās vīru balsis nāca tuvāk. Tur, pa slepenu pazemes gaiteni, no klostera uz baznīcu nāca noviči. No rītiem viņi uzklausīja grēksūdzes. Pēkšņi M. V. izsitās sviedri, kaut arī baznīcā joprojām bija auksts. Divdesmit mūku, izkārtojušies pa divi rindā, iznāca no altāra aizmugures. Balss viņiem skanēja dievišķi, un M. V., apjēgdama, cik viņas doma ir zaimojoša, nosprieda, ka, visticamākais, tā runā Viņš, kurš atrodas baznīcas timpanonā, izstiepis savu sargājošo roku. Jo tikai Viņa Vienīgā balsij varētu pielīdzināties tik daudzu cilvēcīgu radījumu skaistais dziedājums. Vai gan šāda nebūs bijusi Dieva Tā Kunga balss, kuru izdzirdēja Svētais Gregors, kad, Svētā Gara iedvesmots, radīja visas apburošās baznīcas dziesmu melodijas?! Mūki nometās uz ceļiem altāru priekšā un viņu dziesma vērtās sevišķi dzidra. Viņi atmeta rupjā audekla kapuces, un M. V., skatīdamās uz noviču pakaušiem, kas bija apaļi kā laukakmeņi, nevarēja izdomāt: pie kura no viņiem lai eju izsūdzēt grēkus?
— Introibo ad altare Dei. Ad Deum qui laetificat iuventutem
incam, — skanīgā kā zvans balsī ierunājās noviču vecākais, un mūki, ka milzīgi putni plivinādami brūnās abitu piedurknes, altāru priekšā nogūlās krustā.
Skatīdamās uz diviem desmitiem roku pāru, kas smaržoja pēc lūgšanām, un basajām, tikai vaļīgās sandalēs apautajām kājām, M. V. nevarēja izvēlēties: kuram lai eju izsūdzēt grēkus? Bet mūki cēlās kājās un, dziesmām pa starpām skaitīdami lūgsnu, devās pie biktskrēsliem.
— Agņus Dei qui tollis peccata mundi miserre nobis, — lūdza tie, kas atradās labajā pusē.
— Kyrie eleison Christie eleison, — atbildēja no kreisās.
— Agņus Dei qui tollis peccata mundi dona nobis pacem…
— Christie eleison, Christie eleison! Kyrie eleison, Kyrie eleison.
Biktskrēslā, kuram blakus uz ceļiem stāvēja M. V., iegāja pavisam
jauniņs franciskānis ar meitenīgu seju. Kad novicis apsēdās un aizlika priekšā stulu, sieviete saoda viņa smaržu: mikluma piesūcies apģērbs, piens un vīraks. Mūka roka bija neizsakāmi bāla, pat zilgana, bet baltie, ap nagiem dīvaini paplatējušie pirksti atgādināja baltās suņusēnes, kas reizēm saaug uz mēslu čupas. M. V. nožēloja, ka bija izvēlējusies tieši viņu. Taču neko vairs nevarēja grozīt.
Sieviete čukstus ļoti ilgi un klusi bērtin bēra vārdus. Tie, kuri redzēja jaunā mūka seju, ievēroja, kā tajā izsitas sarkani plankumi, izraso sviedri un šķidrās bārdiņas un ūsu ietvarotās tuklās lūpas sašķobās derdzīguma un šausmu grimasē, bet acis iespīdas kā neprātīgas.
Spēji baznīcā iestājās pilnīgs klusums. Vien varēja dzirdēt, kā pie griestiem vicina spārnus baloži, bet atbalss savādi pārvērš un pastiprina viņu spārnu šalkas. Un tad, krustus mezdams, novicis teica:
— Ragana!
Klusums džinkstin džinkstēja. Visi, gluži kā saklausījuši slepenu mēmu pavēli, pievērsa skatienu sievietei, un veltīgi, uztvērusi neizturamo skatienu asumu, viņa mēģināja piesegt galvu ar sarkano zīda šķidrautu.
— Ragana, — mūks atkārtoja jau skaļāk un, iznācis no biktskrēsla, ar savādpirkstu roku mezdams krusta zīmes, iekliedzās, cik
vien balss spēja turēt: — Ragana! Ragana! Ragana! —Viņš svaidījās ar putām uz lūpām, galvu atgāzis pret debesim, it kā atrazdamies tuksnesi, bet apkārt nav nevienas dzīvas dvēseles, kas spētu izdzirdēt viņa pravietiskos kliedzienus: — Ragana! Pēc Dieva gribas es kliedzu skaļi, cik spēdams! Bīskapi, firsti, ķēniņi, labie ļaudis — nepametiet raganu dzīvu! Iznīdējiet šo cilvēku dzimuma mēri! Pats Dievs Tas Kungs mums taču to ir vēlējis! Ragana!
Uz mirkli visi līdz pēdējam stāvēja pūli kā triekas ķerti. Pēc tam sāka kustēties, uzbangoja, un baznīcā sacēlās drausmīgs troksnis. Pūlis gluži kā milzīgas hidras rīkle pavērās, sagrāba sievieti un kramtīja viņu, sakošļāja, samala zobos, slīcināja siekalās, pletēja ar mēli, spieda pie gāmura, čāpstināja, stenēja, gārdza, aprija, atkal atrija atpakaļ un beidzot pusdzīvu izspļāva aiz baznīcas dārza vārtiem.
M. V. gulēja uz zemes un pa acu spraudziņām redzēja, ka milzums saniknotu roku izplēš no bruģa akmeņus. Kad viņu kāds pacēla un nostatīja uz ļodzīgajām kājām, drausmīgi sāpēja visas maliņas. Ciešā lokā cilvēki apstāja grēcinieci. Vēl nekad viņa nebija redzējusi tik daudz pretīgu seju. Viņa jutās kā sprostā. Cauri vārdos neaprakstāmiem rēcieniem, liekas, varēja saklausīt, ka žvadzēdamas nolaižas restes un noklakšķ pēdējā slēdzene. M. V. galvā džinkstēja viena vienīga doma:
“Lai tikai nosit uzreiz, lai tikai trāpa pa pieri, deniņiem un pakausi, lai tikai netrāpa pa muguru, vēderu vai krūtīm, lai tikai uzreiz viņi mani nosit ar akmeņiem…”
Un sāka birt akmeņu krusa. Arī sāpes satvēra kā devītais vilnis. Iestājās klusums un galīga tumsa.
Klusums un galīga tumsa.
Klusums un galīga tumsa. Sarāvusies kā mazulis mātes miesās M. V. gulēja šaurā, smacējošā un tumsas gluži kā tintes pielietā telpā. Vai patiesi tā jau ir elle?! Vai patiesi viņa ir jau pagalam, ja joprojām elpo, joprojām sajūt te asas, te trulas sāpes visā miesā, saož smakas un dzird? Viņa dzird stieptu šņākuļošanu, kas pamazām pārvēršas dungošanā un pēc tam — dziesmiņā: