Vai te arī nav manītas šaubīgas personas? — ministrs pus- bailīgi jautāja.
Nē, ekselence, — uzraugs atbildēja, — šaubīgas personas te nedrīkst rādīties.
To jūs sakāt savā nezināšanā, — ministrs teica, — es jums apgalvoju, ka Lips Tulians vēl trakākas lietas dabū gatavas. Viņš bijis arī karaļa pils sardzē — tam nekur nav bailes.
Cietuma uzraugs satrūkās.
Tas ir pavisam bīstams cilvēks, ekselence, — viņš teica, — bet te viņš tomēr neuzdrošināsies nākt, tad viņš tūliņ ir pazudis.
Flemings klusēja. Viņš gaidīja, kamēr ar uzraugu iegāja istabā un nopūzdamies atlaidās krēslā.
Lips Tulians tomēr jādabū ciet, — ministrs sacīja, — ja ar varu tas nav iespējams, tad jārauga to izdarīt ar viltu.
Viņš apprasījās uzraugam par Bretbaueru, vai tas pēc spīdzināšanas un dažādu spaidu līdzekļu pielietošanas nekā nav izteicis. Uzraugs paskaidroja, ka no tā cilvēka neviens vārds neesot izspiežams. Viņa locekļi esot sakropļoti, mugura esot varavīksnes krāsās pārvērtusies, bet viņš nenieka neteicot.
Ar to nebūs panākumu, — ministrs sacīja, — bet jāiesāk pavisam citādi. Bretbaueru no pagraba jāievieto pirmā stāva cietumos un pie citiem cietumniekiem, tad viņš mēģinās sazināties ar Lipu Tulianu. Jāiegroza tā, ka viņam izdodas paziņot, bet tomēr arī tā, ka viņam neceļas aizdomas, — tad nav šaubu, ka Lips Tulians nāks viņu atsvabināt un ieskries mūsu tīklā. Ja Lipu Tulianu sagūstām, tad arī viņa banda izputēs.
Cietuma uzraugs apņēmās visu izdarīt pēc Fleminga sīki izstrādātā plāna. Flemings uz šo viltību lika lielas cerības un izgāja no cietuma, rokas berzēdams.
Šoreiz izdosies, — viņš čukstēja, — daudzreiz gan nav izdevies, bet šoreiz Lips Tulians droši vien ieskries slazdā.
337. nodaļa LAUPĪTĀJI UZGLŪN
Čigāniem bija laime, ka garais Zamuels tos nevarēja atrast. Viņu spiegi bija uzmanīgi, un tā tie zināja izvairīties no sastapšanās. Viņi zināja, ka tiek meklēti, un, kamēr Zamuels pārmeklēja visu rietumu apgabalu, viņi uzturējās austrumu pusē, un, kad Zamuels devās austrumu virzienā, viņi pa nakti aizšmauca meklētājiem garām uz pārmeklēto pusi. Zamuels par to nekā nezināja. Tamdēļ viņš domāja, ka ātrāk nav vērts kustēt, kamēr nav uzzināts, kur čigāni atrodas.
Vairāki vīri izgāja meklēt, bet citi palika nometnē. Arī Zamuels, par zemnieku pārģērbies, izgāja uz lielceļa, kur ciema viesnīcā tas gribēja ko nebūt dzirdēt par čigāniem.
Ciems bija izgreznots kā uz svētkiem, arī viesnīcas augštelpas tika spodrinātas. Viņš iegāja viesnīcā, bet te nebija neviena cilvēka, tie visi strādāja pa augšējām telpām. Pēc laba brīža ieradās kāda meita, kurai Zamuels pasūtīja degvīnu, alu un šķiņķi ar maizi. Pasūtīto drīz vien atnesa, un Zamuels uzaicināja meitu kopā ar viņu iedzert alu, gribēdams viņu ievilkt sarunā. Viesnīcas meita paklausīja uzaicinājumam, iedzēra alu un apsēdās Zamuelam blakus. Pēdējam tas bija ļoti pa prātam, jo nu varēja sarunāties un daudz ko uzzināt.
Iesākās sarunas. Vispirms meita apjautājās Zamuelam par viņa ceļojuma mērķi, ko Zamuels labi iztēloja. Tad Zamuels teica, ka šis baidoties no čigāniem, un meita atteica, ka šie te jau pāris gadu neesot redzēti. Tagad Zamuels zināja diezgan. Čigānus te nevarēja meklēt. Iedzēra atkal alu, un Zamuels apjautājās, kādēļ tā visu tik lieliski uzpošot, jo nekādi svētki tagad neesot gaidāmi. Meita paskaidroja, ka te ceļodams iebraukšot pārnakšņot kāds reti augsts kungs. Tas esot kādreizējais Prāgas pārvaldnieks grāfs Martinics. Šorīt kāds jātnieks to esot paziņojis.
Zamuelam iešāvās prātā jaunas domas. Kā būtu, ja viņš sagūstītu grāfu Martinicu? Lips Tulians aizmirstu visu čigānu bēgšanu. Domāts un darīts. Zamuels atvainojās meitai, kura gribēja, lai tas te paliek pa nakti, iedāvināja viņai dālderi un steigšus atgriezās pie saviem biedriem, kas viņu gaidīja.
Saule jau taisījās rietēt, kad Zamuels sasniedza savus biedrus. Viņš tiem ātri pastāstīja jauno vēsti. Tie uzgavilēja un nu gudroja, kur un kādā laikā būtu visizdevīgāk uzbrukt. Beidzot vienojās, ka uzbrukums jāizdara otrā rītā, kur lielceļš iet caur mežiem. Ka grāfam būs pavadoņi, par to nebija ko šaubīties, bet par to tie daudz galvu nelauzīja.
Vakars jau bija pienācis, kad viņi sasniedza lielceļu. Visapkārt bija drūmie meži. Viņi uzmeklēja vietu, kur pie ceļa bija kāda pakalne, aiz kuras bija laba paslēpšanās.
Bet ja nu pavadoņu būs daudz? — Ekolds bažīgi iebilda.
Tad būs jācīnās, — Zamuels atbildēja.
Gluži pareizi, bet ja nu viņu ir ļoti daudz?
Nav jau pirmā reize, kad mēs uzbrūkam, — Zamuels iesmējās. — Un iedomājies tikai, Ekold, virsnieks būs ārkārtīgi priecīgs, kad ieraudzīs savu nāvīgāko ienaidnieku sagūstītu. Viņš mūs ar uzslavām apbērs.
Ekolds vairs necēla nekādas ierunas. Un, kad iestājās nakts, viss apgabals bija kluss kā izmiris. Bet tas tikai tā likās, jo aiz pakalnes Zamuels ar saviem biedriem glūnēja uz ienīsto grāfu.
338. nodaļa KARASPĒKA GĀJIENS UZ GEIJERSBURGU
Egeras garnizons, kas bija pavairojies, pateicoties pienācējiem, tagad bija apmeties plašajos Bohēmijas mežos. Pats komandants komandēja pulku ar lielu uzmanību, kas liecināja, cik ļoti tie baidījās no bīstamo laupītāju veiklības. Pēc Vandas izteicieniem, lielākā dala laupītāju no Geijersburgas bija aizgājuši, tamdēļ varēja cerēt izkaisīto bandu ļoti viegli pieveikt. Tas bija vienkāršs, bet ļoti rūpīgi apdomāts plāns: piepeši naktī uzbrukt, visus laupītājus, kas nepadodas, nogalināt un pēc tam gaidīt, kamēr pārnāk citi. Tos atkal pieveiks, un tā cerēja īsā laikā iznīcināt visu «melno gvardi». Pie tam pats Lips Tulians atradās Saksijā, un laupītāji bija bez vadoņa.