Visi devās pa kāpnēm lejā no bēniņiem un tad pa koridoru uz vājprātīgās' mitekli.
Pilskungs atkal s5ka briesmīgi lādēties. Durvis bija aizslēgtas!
27. nodaļa CEĻOTĀJI KOMOTOVĀ
Zārbergs brauca ļoti ātri. Sācas pilsētas galva pārbijies gaidīja, ka ieskries grāvī un viss sašķīdīs druskās. Bet, ja laimīgi aizkulsies Komotovā, bandīti tiks apcietināti — un viņš būs brīvs.
Zārbergs steidzās, lai pirms dienas gaismas tiktu Komotovai cauri, jo tūliņ aiz tās sākās lielie Bohēmijas meži. Komotova bija vienkārša pilsētiņa kādā plašā ielejā un nebija tā nocietināta kā Sāca. Līkumotā lielceļa un pakalna dēļ tā nebija agrāk ieraugāma, līdz piebrauca gluži klāt. Vēl bija agrs, pilsētiņas iedzīvotāji vēl nebija piecēlušies, un austriešu kareivju patruļas negulēja.
Tiklīdz parādījās pirmie nami, braucējus apturēja.
Kas brauc? — kaprālis sauca.
Uz Lipa Tuliana pavēli pilsētas galva atbildēja:
Esmu Sācas pilsētas galva un pavadu fon Freidenberga" kungu, kas ceļo uz Saksiju.
Kaprālis atdeva godu un teica:
Labi, bet man jūs jāpavada līdz galvenai viesnīcai.
Lips Tulians pavēlēja pilsētās galvam turpināt.
Fon Freidenberga kungs negrib kavēties; viņam jāsteidzas.
Tas neder, — kaprālis atbildēja. — Tūlīt aiz pilsētas sākas lielie meži, un tur uzturas laupītājs ar savu bandu. Mūsu komandieris, pulkveža kungs, dos līdz robežām pavadoņus!
Visur bija redzami kareivji baltās uniformās. Zārbergs jau domāja, ka viņus apcietinās. Bet pilsētas galva klusībā priecājās.
Smagie rati lēnām slīdēja uz rātsnamu, kur stāvēja daudz kareivju. Uz tirgus laukuma bija vesela rota kirasieru uz zirgiem; oficieri skraidīja šurp un turp.
Pie rātsnama, kareivju ielenktam, Zārbergam zuda pēdējā cerība.
Kaprālis iegāja rātsnamā pieteikt atbraucējus.
Pilsētas galva ratos ar nepacietību gaidīja, kad viņu atsvabinās. Viņš arī baidījās, ka laupītājs viņu nenogalina.
Iznāca pulkvedis, vairāku virsnieku pavadīts, un tuvojās ratiem.
Paldies Dievam, es esmu glābts! — pilsētas galva murmināja un gribēja jau.atvērt karietes durvis, bet Lips Tulians, pakampis viņu kā salmu kūli, nometa uz grīdas un, acumirklī atgrūdis loga priekškaru, uzkliedza Zārbergam:
Zārberg, brauc, cik ātri zirgi spēj skriet!
Pulkvedis iztrūcies atlēca no karietes.
Un Zārbergs pilnos auļos aizbrauca pa ceļu.
Tikai mirkli visi stāvēja uztraukti un izbrīnījušies.
Tur ir kāda viltība, dzenieties pakaļ! — pulkvedis komandēja. Nākamajā acumirklī oficieri un kareivji jāšus un kājām jau devās ceļā. Tumsas dēļ bēgļi nebija redzami, dzirdēja vienīgi ratu troksni. Kirasieri lēkšoja bēgļiem pakaļ.
Ceļš ieveda mežā. Uz vadoņa pavēli Zārbergs apturēja zirgus, veikli izlēca un pēc pāris acumirkļiem jau atradās mežā. Karietes pavadoņi sekoja; Lips Tulians, satvēris Libuši, līdz ar viņiem ieskrēja biezoknī.
28. nodaļa MEŽĀ
Kamēr atauļoja kirasieri, bēgļi jau bija paslēpušies biezokni.
Daži šāvieni tika raidīti pakaļ, bet tumsas dēļ vairāk neko nevarēja iesākt.
Libuše, saņēmusi visus spēkus, mēģināja atsvabināties, bet stiprais bandīts, paķēris viņu kā, spalvu vīkšķi, pār celmiem un saknēm lēkdams, ieskrēja dziļi mežā.
Atrazdamies jau labi tālu, viņš apstājās un mežonīgi iesmējās. Tad iesaucās kā pūce, un no vairākām pusēm atskanēja tāda pat atbilde. Tā bija laupītāju sasaukšanās.
Jā, tie ir viņi, — Lips Tulians sacīja. — Tūlīt būs klāt!
Pēkšņi netālu no sevis viņš ieraudzīja mazu uguntiņu un devās
turp.
Libuše. vēlreiz mēģināja atsvabināties, bet Lips Tulians, viņu ciešāk saturēdams, gāja uz ugunskura puiji.
Tā bija čigānu nometne. Lips Tulians jau prātoja likt savu gūstekni kādā teltī apsargāt.-
Sākumā Libuše domāja, ka tie ir laupītāji, bet, ieraudzījusi čigānus, cerēja izglābties, pastāstot, ka viņa ir fon Freidenberga meita, ka tēvs apbērs tos ar naudu, ja tie atsvabinās viņa meitu!
Viņus tūliņ ielenca vairāki čigāni, un kāds jauns zaļoksnis puisis pavēlēja Libuši atsvabināt.
Bet Lips Tulians, acīm zvērojot, uzkliedza:
Nelieti! Uz ceļiem, jūs. — blēži! Vai jūs mani nepazīstat? Es esmu mežu karalis Lips Tulians!
Čigāni iztrūkušies krita uz ceļiem viņa priekšā, tā izrādīdami savu sunisko padevību, un lūdza:
Piedodiet, kungs, mis jūs nepazinām. Pavēliet šo jauno palaidni iemizot, mēs paklausīsim jūsu augstībai!
Šoreiz jums piedodu, bet sargieties! Tiklīdz es dzirdēšu kaut vienu nodevīgu vārdu, izdeldēšu jūsu bandu līdz beidzamam vīram!
Ak nē, kungs, — čigāns atteica. — Izraujiet man sirdi, ja meloju. Pavēliet par mums, par mūsu mantu, mēs padodamies!
Tad vediet manu gūstekni uz kādu telti un gādājiet, lai viņa neizbēgtu.
— Esiet, kungs, bez rūpēm, manā teltī viņu apsargās!
Lips Tulians vēlreiz iesaucās kā pūce un, dzirdējis atbildi, atlaidās guļus pie ugunskura.
Vecais čigāns aizveda Libuši uz telti. Viņa nepretojās, arī nemēģināja lūgt, bet paklausīgi sekoja meža dēlam.
Viņi iegāja teltī, kurā atradās kāda veca čigāniete un jauna, skaista čigānu meitene.
Pūces brēcieni atskanēja arvien tuvāk, un drīz vien atauļoja jātnieki.
Lips Tulians skatījās. Brīnums: tie nebija viņa pavadoņi, bet tie, kas bija veduši pārdot Freidenberga zirgus.
Visiem pa priekšu jāja Guste — viņa taču ļoti ilgojās pēc sava iecerētā.
Lip Tulian, — viņa sauca. — Es domāju, ka jūs varbūt esat kritis kareivju nagos!