Nē. Tu neesi. Tu neesi nekas. Tava sieva tevi pameta un nozaga tavu bērnu. Tava padauza no tevis novērsās. Tu nebiji gana labs. Tu biji pārāk lepns. Pārāk stulbs. Pārāk ļauns. Tagad tu esi aizmirsts.
Vai tiešām?
Kad Zelta meiteni redzēju pēdējoreiz, biju nometies uz ceļiem līdzās Ragnāram Likosas tuneļos un lūdzu Mustangai nodot savu tautu un dzīvot kā vairāk dēļ. Ja viņa izvēlētos mums piebiedroties, es zināju, ka Eo sapnis uzplauktu ar jaunu spēku. Labāka pasaule bija rokas stiepiena attālumā. Tā vietā viņa devās prom. Vai viņa varētu mani aizmirst? Vai mīlestība pret mani būtu viņu pametusi?
Viņa mīlēja tikai tavu masku.
„Tā ir tikai tumsa. Tikai tumsa. Tikai tumsa,” murminu arvien ātrāk un ātrāk.
Man nevajadzētu šeit atrasties.
Man vajadzētu būt mirušam. Pēc Lorna nāves tiem vajadzēja mani atdot Oktāvijai, lai viņas tēlnieki varētu mani secēt un atklāt noslēpumu, kā kļuvu par zeltu. Lai noskaidrotu, vai varētu būt citi tādi kā es. Tomēr Šakālis noslēdza darījumu. Paturēja mani sev. Savā namā Atikā viņš mani spīdzināja, uzdeva jautājumus par Arēja dēliem, par Likosu un manu ģimeni. Neatklāja, kā uzzinājis manu noslēpumu. Es lūdzos, lai
viņš atņem man dzīvību.
* >
Galu galā viņš deva man akmeni.
„Kad viss ir zudis, gods pieprasa nāvi,” reiz man teica Roks. „Tas ir cildens gals.” Bet ko gan bagāts dzejnieks zina par nāvi? Nāvi pazīst nabagie. Nāvi pazīst vergi. Bet, pat alkdams pēc tās, es no nāves baidos. Jo vairāk redzu, kas notiek šajā nežēlīgajā pasaulē, jo mazāk ticu, ka tā beidzas kādā patīkamā pasakā.
Ieleja nav īsta.
Tie ir meli, ko mātes un tēvi stāsta saviem izsalkušajiem bērniem, lai attaisnotu šīs šausmas. Nekāda attaisnojuma nav. Ēo vairs nav. Viņa nekad nav vērojusi, kā cīnījos par viņas sapni. Mans liktenis Institūtā un tas, vai mīlēju Mustangu, viņai bija vienaldzīgs, jo dienā, kad nomira, viņa kļuva par neko. Aiz šīs pasaules robežām nekā nav. Tā ir mūsu sākums un mūsu gals. Mūsu vienīgā iespēja piedzīvot prieku pirms visa beigām.
Jā. Bet tev nav jāpārstāj būt. Tu vari izbēgt no šī cietuma, man čukst tumsa. Pasaki vārdus! Saki! Tu zini, kas jādara.
Tā ir taisnība. Es zinu.
„Tev tikai jāpasaka: „Esmu salauzts,” — un tas viss beigsies,” sen, pirms iegremdēja mani šajā ellē, teica Šakālis. „Es ievietošu tevi piemīlīgā namā uz visu atlikušo mūžu un sūtīšu tev siltas, skaistas sārtās un tik daudz ēdiena, ka kļūsi resnāks par Pelnu valdnieku. Tomēr šiem vārdiem ir cena.”
Tā ir tā vērta. Glāb sevi! Neviens cits to nedarīs!
„Un cena, dārgo Pļāvēj, ir tava ģimene.”
Ģimene, ko viņš izrāvis no Likosas ar saviem dzinējiem un nu ieslodzījis cietumā sava Atikas cietokšņa dziļumos. Neļaudams man viņus satikt. Neļaudams man viņiem pateikt, ka mīlu un nožēloju, ka nebiju pietiekami stiprs, lai viņus pasargātu.
„Es izbarošu viņus šī cietokšņa ieslodzītajiem,” viņš teica. „Šiem cilvēkiem, kuriem, tavuprāt, vajadzētu valdīt Zelta vietā. Kad tu redzēsi cilvēkā zvēru, sapratīsi, ka taisnība ir man, nevis tev. Zeltam ir jāvalda.”
Ļauj viņiem iet, saka tumsa. Tas ir praktisks upuris. Prātīgs.
„Nē... Es to nedarīšu...”
Tava māte gribētu, lai tu dzīvo.
Ne jau par tādu cenu.
Vai kāds vīrietis spēj izprast mātes mīlestību? Dzīvo! Viņas dēļ. Ēo dēļ.
Vai viņa varētu to vēlēties? Vai tumsai ir taisnība? Galu galā es esmu svarīgs. Tā teica Ēo. Tā teica Arējs; viņš izvēlējās mani. No visiem sarkanajiem tieši mani. Es varu saraut važas. Es varu dzīvot kaut kā vairāk dēļ. Bēgšana no šī cietuma nebūtu savtīga. Raugoties uz visu kopumā, tā būtu pašaizliedzīga rīcība.
Jā. Patiešām pašaizliedzīga...
Māte lūgtos, lai nesu šo upuri. Kīrens saprastu. Tāpat kā mana māsa. Es varu izglābt mūsu tautu. Ēo sapnis jāīsteno par katru cenu. Mans pienākums ir turpināt. Tās ir manas tiesības.
Saki vārdus!
Es triecu galvu pret akmeni un kliedzu uz tumsu, lai vācas. Tā nedrīkst mani apmuļķot. Tā nedrīkst mani salauzt.
Vai tad tu nezināji? Visi cilvēki salūst.
Tā ņirdz par mani saviem spalgajiem, ķērkstošajiem smiekliem, kas nebeidzas gandrīz veselu mūžību.
Un es zinu, ka tumsai ir taisnība. Salūst visi. Es salūzu jau spīdzināšanā. Es izstāstīju viņam, ka esmu no Likosas. Kur viņš varēja uzmeklēt manu ģimeni. Bet pastāv izeja, kas ļauj godāt to, kas esmu. To, kuru mīlēja Ēo. Lai apklusinātu balsis.
„Rok, tev bija taisnība,” es čukstu. „Tev bija taisnība.” Es tikai gribu nokļūt mājās. Prom no šejienes. To es nevaru. Viss, kas palicis, vienīgā godājamā izeja ir nāve. Pirms esmu nodevis sevi vēl vairāk.
Nāve ir izeja.
Neesi muļķis! Izbeidz! Izbeidz!
Triecu galvu pret sienu spēcīgāk nekā pirms tam. Ne lai sodītu, bet gan lai nogalinātu. Lai rastu galu. Ja šī pasaule nebeidzas ar ko patīkamu, pietiks arī ar nebūtību. Ja pēc šīs esības tomēr ir ieleja, es to atradīšu. Es nāku, Ēo. Beidzot esmu ceļā. „Es tevi mīlu.”
Ne! Nē! Nē! Nē! Nē!
Atkal situ galvu pret akmeni. Par seju līst karstums. Melnumā lēkā sāpju dzirksteles. Tumsa gaudo uz mani, bet es neapstājos.
Ja tās ir beigas, es līdz tām aizplēsīšos.
Tomēr, kad atgāžu galvu, lai triektu to vēl pēdējo reizi, visa pasaule novaidas. Tā dārd kā zemestrīce. Ne jau tumsa. Kaut kas aiz tās. Kaut kas pašā akmenī man virs galvas kļūst arvien skaļāks un dobjāks, līdz tumsa saplaisā un pār mani krīt mirdzošs gaismas zobens.
2. IESLODZĪTAIS NR. L17L6363
Paveras griesti. Gaisma svilina man acis. Aizspiežu tās ciet, bet manas kameras grīda ceļas augšup, līdz ar klikšķi apstājas un es atrodos kails uz plakanas akmens virsmas. Izstiepju kājas un, aiz sāpēm gandrīz paģībdams, noelšos. Locītavas krakšķ. Atšķetinās sažņaugtās cīpslas. Piespiežu sevi atvērt acis mežonīgajai gaismai. Tās pielīst ar asarām. Viss ir tik gaišs, ka spēju saskatīt tikai baltus apkārtējās pasaules fragmentus. Esmu svešu balsu ielenkumā. „Adrij, kas tas?”
„... vai viņš tur bija visu šo laiku?”
„Tā smaka...”
Es guļu uz akmens. Tas plešas visos virzienos ap mani. Melns, ar zilu un violetu spīdumu kā kreontiešu vaboles spārni. Grīda? Nē. Saskatu krūzītes. Apakštases. Ratiņus ar kafiju. Tas ir galds. Tas bija mans cietums. Ne kāds atbaidošs bezdibenis. Tikai metru plats un divpadsmit metrus garš marmora bluķis ar dobumu vidū. Katru vakaru tie ēduši tikai dažas collas virs manis. Viņu balsis bija tālie čuksti, ko saklausīju tumsā. Mana vienīgā sabiedrība bija viņu galda piederumu un šķīvju šķindoņa. „Barbariski...”
Tagad es atceros. Pie šī galda Šakālis sēdēja, kad viesojos pie viņa pēc tam, kad biju sadziedējis Dzelzs lietū gūtos ievainojumus. Vai viņš plānoja manu ieslodzījumu jau toreiz? Kad tie mani šeit ieslodzīja, pār manu galvu bija pārvilkta kapuce. Man likās, ka esmu viņa cietokšņa
dzīlēs. Tomēr nē. Viņu vakariņas no manas elles šķīra tikai trīsdesmit centimetri akmens.
Paceļu acis no kafijas paplātes, kas atrodas man blakus. Kāds uz mani blenž. Vairāki kādi. Caur asarām un asinīm, ar ko pielijušas acis, nespēju viņus saskatīt. Aizgriežos un ieraujos sevī kā akls kurmis, kas pirmo reizi izvilkts no zemes. Pārāk satriekts un nobijies, lai atcerētos lepnumu vai naidu. Tomēr zinu, ka viņš uz mani skatās. Šakālis. Bērnišķa seja, slaids augums un sānos pāršķirti smilškrāsas mati. Viņš nokāsējas.