„Tu gribi teikt, ka par muļķi viņš padarīja tevi" prāto Kasijs, „kad tavs tēvs sava dzimtas mantinieka vietā deva priekšroku tēlnieku apstrādātam sarkanajam? Lūk, kas tas ir, Šakāli. Nemīlēta un negribēta zēna aizvainojums un kauns.”
To izdzirdot, Šakāļa plakstiņš nervozi noraustās. Tikpat neapmierināta ar sava jaunā biedra toni ir arī Aja.
„Derovs laupīja dzīvību Džulianam,” iebilst Antonija. „Tad noslaktēja tavu ģimeni. Kasij, viņš aizsūtīja slepkavas nogalināt tavas dzimtas bērnus, kas slēpās Olimpa kalnā. Gribot negribot jāaizdomājas, ko par tavu žēlsirdību teiktu tava māte.”
Kasijs viņos neklausās un pamet galvu telpas malā stāvošo sārto virzienā. „Atnesiet gūsteknim segu!”
Viņi nepakustas.
„Cik pieklājīgi! Pat tu, Dadzi?” Viņa neatbild. Nicīgi nosprauslājies, Kasijs noāķē no pleciem savu balto apmetni un pārklāj to pār maniem drebošajiem locekļiem. Tikpat satriekti par šo žestu kā es, visi uz mirkli zaudē valodu.
„Paldies” noķērkstu. Tomēr viņš novēršas no manas izdēdējušās sejas. Žēlums nav piedošana, tāpat kā pateicība nav grēku atlaišana.
Nepacēlusi acis no savas mīksti vārīto kolibri olu bļodas, Lailata iespurdzas. Viņa tās zelē kā konfektes. „Rīta bruņiniek, pastāv robeža, kuru pārkāpjot, gods kļūst par rakstura vājību.” Sēdēdama līdzās Šakālim, plikgalvainā sieviete paglūn uz Aju ar acīm, kas ir tādas pašas kā zušiem Venēras dziļvagotajās jūrās. Tiek norīta vēl viena ola. „Vecais Arks to apguva rūgtā pieredzē.”
Aja neatbild, viņas uzvedība ir nevainojama. Tomēr sievietes sejā pavīd nāvējošs klusums, ko atceros no mirkļiem, pirms viņa nogalināja Kvinnu. Loms viņai pasniedza zobena mākslu. Viņa nebūs mierā ar to, ka tiek izsmieta skolotāja piemiņa. Upurēdama labu uzvedību apvainojuma vārdā, Lailata norij vēl vienu olu.
Starp šiem sabiedrotajiem valda naids. Kā allaž viņu kārtā. Tomēr šī izskatās pēc dziļas šķelšanās starp vecajiem zeltiem un Šakāļa mūsdienīgajiem vienaudžiem.
„Mēs visi šeit esam draugi,” rotaļīgi iejaucas Šakālis. „Lailata, kā tu uzvedies! Lorns bija Dzelzs zelts, kurš vienkārši izvēlējās nepareizo pusi.
Mēģinādama apslēpt uzjautrinājumu, Aja nopūšas. „Manieres, Bellona!”
„Neraizējieties... Kasij, aizmirst naidu starp mūsu namiem ir grūti. Tomēr šādā laikā mums jāatrod kopīgi mērķi. Zelta labā.” Šakālis pasmaida, lai gan zinu, ka aiz šī smaida viņš iztēlojas, kā nogriež abiem galvas ar trulu nazi. „Lai nu kā, bet savi skolas laiku stāsti ir mums katram. Mani kauns nenomoka.”
„Bija vēl kāda tēma, ko vēlējāmies apspriest,” bilst Aja.
Pienākusi Antonijas kārta nopūsties. „Es jau tev teicu, ka tā būs. Kas mūsu Valdniecei nepieciešams tagad?”
„Tas saistīts ar to, ko iepriekš minēja Kasijs.”
„Manām metodēm,” apstiprina Šakālis.
,Jā.”
„Man likās, ka nomierināšanas pūliņi Valdnieci apmierina.”
„Tā ir, bet...”
„Viņa lūdza kārtību. Esmu to nodrošinājis. Hēlijs-3 turpina plūst, un ražošanas apjoms samazinājies tikai par 3,2 procentiem. Sacelšanās pamazām noplok; drīz atradīsim Arēju un Tinošu un nedienas paliks mums aiz muguras. Fabii ir tas, kurš ved savus—”
Aja viņu pārtrauc. „Runa ir par iznīcinātāju vienību.”
„Ak tā.”
„Un likvidācijas protokoliem, ko esi ieviesis dumpīgajās raktuvēs. Viņa uztraucas, ka tavu paņēmienu bardzība pret zemSarkanajiem radīs pretsparu, kas pielīdzināms agrīnajām propagandas neveiksmēm. Pala-tīnu kalnā notikuši sprādzieni. Streiki latifundijās uz Zemes. Pat protesti pie pašiem Citadeles vārtiem. Sacelšanās gars ir dzīvs. Tomēr tas ir sašķelts. Tādam tam jāpaliek.”
„Šaubos, vai pieredzēsim protestus pēc tam, kad tiks iesūtīti obsidi-āni,” pašapmierināti piebilst Antonija.
„Tik un tā...”
„Tajā, ka mana taktika nonāk sabiedrības redzeslokā, nav nekā bīstama. Dēlu iespējas izplatīt savu vēsti ir neitralizētas,” saka Šakālis. „Šo vēsti tagad kontrolēju es, Aja. Cilvēki zina, ka šis karš jau ir zaudēts. Viņi nekad neredzēs līķu attēlus. Neuzmetīs skatu likvidētām raktuvēm. Viņi turpinās skatīties uz sarkano uzbrukumiem civiliedzīvotāju apdzīvotām vietām. Skolās noslaktētiem vidKrāsu un virsKrāsu bērniem. Sabiedrība ir mūsu pusē...”
„Un ja nu tā sapratis, ko tu dari?” jautā Kasijs.
Šakālis neatbild uzreiz. Tā vietā viņš dod zīmi, lai pie viņa pienāk trūcīgi apģērbta sārtā, kas sēdējusi uz dīvāna ar ēdamzāli savienotajā atpūtas telpā. Meitene, tik tikko tādā vecumā kā Eo savā nāves dienā, nostājas viņam līdzās un pazemīgi lūkojas grīdā. Viņas acis ir sārta kvarca krāsā, mati sudraboti violetās pīnēs sniedzas līdz pat kailajai muguras lejasdaļai. Viņa audzināta, lai sagādātu baudu šiem briesmoņiem, un man bail pat iedomāties, ko meitenes klusās acis skatījušas. Manas sāpes pēkšņi šķiet tik niecīgas. Vājprāts manā galvā tik kluss. Šakālis noglāsta meitenes seju, joprojām lūkodamies uz mani, iegrūž viņai mutē savus pirkstus un paver viņas žokli. Ar otras rokas stumbeni viņš pagriež meitenes galvu, lai redzu es, tad — lai to pašu saskatītu ari Aja un Kasijs.
Viņai nav mēles.
„Es pats to izdarīju, kad pirms astoņiem mēnešiem viņu savācām. Viņa mēģināja nogalināt vienu no maniem kaulu medniekiem Agejas Pērļu klubā. Viņa mani ienīst. Neko nevēlas kvēlāk kā redzēt mani sapūstam zem zemes.” Atlaidis meitenes seju, viņš izvelk no maksts pistoli un iegrūž to viņas rokās. „Iešauj man galvā, Kalliope! Par visu to negodu, ko esmu sagādājis tev un tavējiem. Aiziet! Es izrāvu tev mēli. Tu atceries, ko ar tevi izdarīju bibliotēkā. Tas atkārtosies vēl un vēl, un vēl.” Viņa pirksti atgriežas pie meitenes sejas un sagrābj viņas smalko žokli. „Un vēl. Nospied gaili, tu, mazā ielasmeita! Nospied to!” Sārtā dreb bailēs un nomet ieroci uz grīdas, tad nokrīt ceļos un apskauj viņa pēdas. Šakālis slejas pār viņu augstsirdīgs un mīlošs un uzliek roku viņai uz galvas.
„Nu, nu, Kalliope. Tu turējies braši. Tu turējies braši.” Tad viņš pievēršas Ajai. „Sabiedrībai vienmēr labāk tik medus, nevis etiķis. Tomēr pret tiem, kas iet karā ar uzgriežņu atslēgām, indēm, sabotāžu renstelēs, terorismu ielās un grauž rrius kā prusaki nakti, pret tiem vienīgā metode ir bailes.” Viņa skatiens uzmeklē manējo. „Bailes un iznīcināšana.”
3. ČŪSKAS KODIENS
Vietās, kur manu galvas ādu saskrāpē dūcošs metāls, izspiežas asins pērlītes. Kamēr kāds pelēkais pabeidz skūt manu galvu ar elektrisko skuvekli, uz betona krīt netīri blondi mati. Viņa tautieši dēvē viņu par Danto. Viņš pagroza manu galvu, lai pārliecinātos, ka noskuvis visu, tad pamatīgi iepliķē pa pakausi. „Kā būt’ ar vannu, dominus?” viņš noprasa. „Grim-mai patīk, ka viņas cietumnieki smaržo jauki un civilizēti, vai dzirdi?” Viņš pabungā ar pirkstu pa uzpurni, ko tie piesprādzēja man pār seju, jo iekodu vienam no viņiem brīdi, kad tie cēla mani nost no Šakāļa galda. Es tiku pārvietots ar elektrisku apkakli ap kaklu, joprojām aiz muguras saķēdētām rokām, un divpadsmit skarbu dzinēju vienība vilka mani caur gaiteņiem kā tādu atkritumu maisu.