„Vai šie ir dievi?” auroju savā ķiverē.
Neviens neatbild. Cauri karavadoņu pūlim, kas viņas priekšā pašķiras, šurp lēni nāk Alija.
„Vai esmu dievs?” dusmīgi saucu, šoreiz noņēmis ķiveri. Mustanga un Sēfija noņem savējās. Ālija ierauga savu meitu dievu bruņās un saraujas kā dzelta. Viņas lūpas čukst bailēs. Viņa apstājas pie pieciem sasietajiem zeltiem ar aizsietajām mutēm, kad tie beidzot piecēlušies kājās. Viņi izslējās vairāk nekā divu metru garumā. Tomēr, pat būdama veca un salīkusi, Alija ir galvasticsu garāka par mani. Viņa pārsteigta lūkojas lejup uz vīriešiem un sievietēm, kas reiz bija viņas dievi, un tad paskatās uz savu meitu. „Bērns, ko tu esi izdarījusi?”
Sēfija neko nesaka. Tomēr slāte ieslīd viņas plaukstā, piesaistīdama visu obsidiānu uzmanību. Viena no viņu varenākajām meitām nēsā dievu ieroci.
„Valkīru karaliene,” uzrunāju Aliju, it kā mēs nekad agrāk nebūtu tikušies. „Mans vārds ir Likosas Derovs. Esmu Ragnāra Volāra asins-brālis. Esmu Sacelšanās karavadonis un vadu karu pret viltus Zelta dieviem. Jūs visi esat redzējuši ugunis, kas plosās ap mēnesi. Tur cīnās mana armija. Tukšumā virs šīs zemes norit karš starp vergiem un kungiem.
Kopā ar varenāko virsotņu dēlu ierados šurp, lai jūsu tautai atnestu patiesību.” Norādu uz zeltiem, kuri glūn uz mani ar veselas rases naidu acīs. „Tie viņu nokāva, pirms viņš paguva jums atklāt, ka esat vergi. Viņa sūtītie pravieši runāja taisnību. Jūsu dievi nav īsti.”
„Melis!” kāds iekliedzas. Kāds šamanis ar likām kājām un saliektu muguru. Viņš vāvuļo vēl kaut ko, bet Sēfija viņu apklusina.
„Melis?” iešņācās Mustanga. „Es esmu stāvējusi uz Asgardas zemes. Esmu redzējusi, kur guļ jūsu nemirstīgie. Kur jūsu nemirstīgie kopojas, ēd un dirš.” Viņa pagroza roka pulsDūri. „Šī nav nekāda burvestība.” Viņa ieslēdz gravZābakus un paceļas gaisā. Obsidiāni skatās un brīnās. „Šī nav maģija. Šie ir rīki.”
Ali ja redz, ko esmu izdarījis. Ko esmu parādījis viņas meitai un ko esmu atvedis viņas ļaudīm, vienalga, vai viņa to vēlas vai nē. Mēs abi esam vienlīdz nežēlīgi. Es teicu sev, ka tik zemu vairs nekritīšu. Man neizdevās turēt šo solījumu. Tomēr cildens paštaisnums varēs paspīdēt kādu citu dienu. Mēs esam karā. Un vienīgais cildenums ir uzvara. Man liekas, ka tieši to Mustanga šeit pie obsidiāniem meklēja. Viņa vairāk baidījās, ka pakļaušos savam ideālismam un atbrīvošu ko tādu, ko nespēšu kontrolēt. Toties tagad viņa redz, ka esmu gatavs uz kompromisu. Ka esmu ar mieru pielietot spēku. Lūk, ko viņa vēlas redzēt savā sabiedrotajā tikpat ļoti kā spēju celt jaunu pasauli. Viņa vēlas redzēt kādu, kurš ir pietiekami gudrs, lai piemērotos apstākļiem.
Un Alija? Viņa redz, kā viņas ļaudis skatās uz mani. Kā uz svētu relikviju viņi skatās arī uz manu asmeni, kas joprojām notriepts ar dievu asinīm. Un viņa zina arī to, ka es būtu varējis padarīt viņu līdzvainīgu zeltu noziegumā. Būtu varējis viņu apsūdzēt viņas ļaužu priekšā. Tā vietā es piedāvāju iespēju izlikties, ka karaliene par to uzzina reizē ar saviem pavalstniekiem.
Diemžēl mana drauga māte šo piedāvājumu noraida. Viņa sper soli pretī Sēlijai. „Es tevi iznēsāju, dzemdēju, auklēju, un tā tu man atmaksā? Ar nodevību? Ar zaimiem? Tu neesi valkīra!” Viņa paraugās uz saviem ļaudīm. „Tie ir meli. Atbrīvojiet mūsu dievus no šiem uzurpatoriem! Nogaliniet ķecerus! Nokaujiet viņus visus!”
Taču, pirms kāds no karavadoņiem pagūst izvilkt savu zobenu, Sēfija sper soli uz priekšu, paceļ manis doto slāti un nocērt savai mātei galvu. Ālijas galva ar joprojām atvērtām acīm noripo uz grīdas. Milzīgais sievietes ķermenis paliek stāvot. Tas lēni gāžas uz muguras un būkšķēdams nokrīt zemē. Sēfija nostājas pie mirušās karalienes un uzspļauj viņas līķim. Pagriezusies pret saviem ļaudīm, viņa ierunājas pirmo reizi divdesmit piecu gadu laikā.
„Viņa zināja.”
Valkīras balss ir dobja un bīstama. Tik tikko skaļāka par čukstu. Tomēr tā skan pāri telpai tikpat pārliecinoši kā kliedziens. Tad garā Sēfija novēršas no zeltiem, cauri karavadoņu pūlim aiziet līdz grifa tronim, pie kura desmit gadus neatvērta stāvējusi viņas mātes teiksmainā kara lāde. Viņa noliecas pie tās, saņem slēdzeni un, dobji kā dzīvnieks ierēkusies, rauj sarūsējušo dzelzi, līdz pirksti asiņo un tā padodas viņas rokās. Viņa nomet veco slēdzeni zemē, atrauj lādi vaļā un izvelk no tās vecu, melnu skarabĀdu, kurā tērpta viņas māte iekaroja Balto krastu. Izvelk sarkano zvīņu apmetni, kas gatavots no pūķa ādas, ko viņas māte jaunībā nogalināja. Un augstu paceļ viņas lielo, melno divasmeņu kara cirvi Trogmiru. Mirdzošajā rūdītā tērauda virsmā aizķeras liesmu atspulgs. Vilkdama cirvi pa grīdu sev aiz muguras, Sēfija soļo atpakaļ pie zeltiem.
Viņa dod zīmi Holidejai, kura izņem vīšķus no zeltu mutēm.
„Vai tu esi dievs?” Sēfija prasa, viņas tonis ir tik atšķirīgs no manieres, kādā runāja viņas brālis. Tas ir tiešs un salts kā vētra ziemā.
„Tu degsi ugunīs, mirstīgā,” vīrietis atbild. „Ja tu mūs neatbrīvosi, āsi nolaidīsies no debesīm un liks pār tavu zemi 1it ugunij. To tu iegaumē. Mēs noslaucīsim tavu sēklu no zemes virsas. Mēs izkausēsim ledu. Mums pieder vara. Mēs esam iezīmētie. Un šī tūkstošgade pieder...”
Plaši atvēzējusies, Sēfija viņu nokauj, pārcirzdama gandrīz uz pusēm. Man sejā šķīst asinis. Es nesaraujos. Es zināju, kas notiks, ja atvedīšu viņus šurp. Es zināju arī to, ka nekādi nevarēšu paturēt viņus gūstā. Zelti radīja šo mītu, bet nu tam jābeidzas. Dodama zīmi, ka pieņem notiekošo, Mustanga pienāk man tuvāk. Tomēr viņa neatrauj skatienu no
zeltiem. Šo slaktiņu viņa atcerēsies visu atlikušo mūžu. Gan viņas, gan mans pienākums ir panākt, ka tas nebūs noticis velti.
Kāda daļiņa manis sēro par šo zeltu nāvi. Pat mirdami viņi liek šiem pārējiem, lielākajiem mirstīgajiem izskatīties niecīgiem. Viņi stāv lepni izrieztām krūtīm. Viņi nedreb savos pēdējos mirkļos šajā piekvēpušajā zālē tik tālu prom no saviem namiem, kur bērnībā devās izjādēs, mācījās Kītsa dzeju un klausījās Bēthovena un Volmera burvībā. Pusmūža zelta sieviete skatās uz Mustangu. „Tu ļausi viņiem mums to nodarīt? Es cīnījos tava tēva vārdā. Es satiku tevi, kad biji maza meitene. Un es kritu viņa lietū.” Viņa palūkojas uz mani naidā kvēlojošām acīm un skaidrā, skaļā balsī norunā Aishila dzejoli, ko iezīmētie dažkārt izmanto par kaujas saucienu:
Un baismīgo dziesmu Jums skandināsim Un pastāstīsim,
Kā cilvēkiem likteņus dalām.
Mēs taisnīgi esam -Kam rokas ir tīras,
Viens pēc otra viņi krīt no Sēfijas cirvja. Līdz palikusi tikai šī sieviete ar augsti paceltu galvu un dzidru balsi. Viņa ieskatās man acīs tikpat pārliecināta par savu taisnību kā es par savējo. „Uzupurēšanās. Paklausība. Izaugsme.” Sēfijas cirvis nosvilpj gaisā, un Asgardas pēdējā dieviete nokrīt mirusi uz akmens grīdas. Pār viņas līķi slejas asinīm nošķīdusī valkīru princese — šausmīga un sena, spriedusi taisnu tiesu. Viņa pieliecas un ar līku nazi izgriež Zelta sievietes mēli. Mustanga man blakus neomulīgi sakustas.
1
Ashils „Orestija": 3. daļa „Labvēlīgās”, tulk. Ābrams Feldhūns // Sengrieķu traģedijas, Rīga : Liesma, 1975. 122. Ipp.