Parasti, ja kādu zēnu tā saņem, tas vai nu ātri aizlasās, vai aiz dusmām saskaišas zili melns. Jūstess nedarīja ne vienu, ne otru. Viņš ņirgdams slaistījās pa istabu un drīz atkal atsāka runāt.
— Vai jums tā bilde patīk? — viņš noprasīja.
— Dieva dēļ, neļauj viņam sākt gvelzt par mākslu un visu, kas ar to saistīts, — steidzīgi sacīja Edmunds, taču Lūsija, kas bija pieradusi runāt to, ko domā, jau pasteidzās atbildēt: —Jā, patīk. Man tā ļoti patīk.
— Draņķīgs smērējums, — atcirta Jūstess.
— Ja iziesi ārā pa durvīm, nebūs uz to jāskatās, — Edmunds pamācīja.
— Kāpēc tev tā patīk? —Jūstess tincināja Lūsiju.
— Nu, pirmkārt, — atteica Lūsija, — man tā patīk tāpēc, ka kuģis patiešām izskatās itin kā kustamies. Un ūdens izskatās, it kā patiešām būtu slapjš. Un viļņi izskatās, it kā nudien celtos un grimtu.
Jūstesam, protams, atbilžu netrūka, bet viņš neteica nenieka. Iemesls bija šāds — tieši tajā mirklī viņš palūkojās uz viļņiem un redzēja, ka tie nudien itin kā celtos un grimtu. Viņš tikai reizi bija atradies uz kuģa (un arī tad nebija braucis tālāk par Vaitas salu) un šajā vienīgajā reizē bija drausmīgi mocījies ar jūras slimību. Gleznā atainotie viļņi atkal lika justies šķērmi. Nabags kļuva gluži vai zaļš, bet mēģināja uz gleznu palūkoties vēlreiz. Un tad jau atvērtām mutēm blenza visi trīs bērni.
Ir jau grūti noticēt tam, ko viņi redzēja, ja par to lasa grāmatā, taču gandrīz tikpat grūti bija noticēt, redzot, kas notiek. Gleznā viss sāka kustēties. Tas gan neizskatījās tā, kā izskatās kinoekrānā, krāsas bija pārāk līdzīgas īstenībai, tīras un it kā redzamas dabā. Kuģa priekšgals iegrima vilnī, un augšup uzšļakstījās milzīga ūdens šalts. Un tad uzbangoja vilnis kuģa aizmugurē, un pirmo reizi skatienam atklājās pakaļgals un klājs, pazuzdami, kad nākamais vilnis uzbangoja tiem virsū, un tad atkal pacēlās priekšgals. Tajā pašā mirklī burtnīca, kas bija atradusies uz gultas līdzās Edmundam, uzplīvoja gaisā, pacēlās augšup un atsitās pret sienu viņam aizmugurē, un Lūsija sajuta, kā viņas mati plivinās ap galvu gluži kā vējainā dienā. Tā arī bija vējaina diena, taču vējš uz viņiem pūta no gleznas. Un pēkšņi līdz ar vēju atskrēja arī trokšņi — viļņu duna un ūdens šļaksti pret kuģa sāniem, kuģa koka daļu čīkstoņa un augstu pāri visam — nerimtīga gaisa un ūdens rēkoņa. Taču pavisam īsteni, ka tas nav sapnis, Lūsiju pārliecināja ūdens smārds — sīvais, sāļais smārds.
— Beidziet, — pīkstīga, nobijusies un īgna atskanēja Jūstesa balss. —Jūs abi te cenšaties izspēlēt kādu stulbu triku. Beidziet! Es pateikšu Albertai, o-oi!
Pārējie divi bija daudz vairāk pieraduši pie piedzīvojumiem, tomēr, gluži tāpat kā Jūstess Klerenss iebrēcās «oi!», arī viņi iesaucās — «oi!». Iemesls bija pamatīgs —
I
auksts, sāļš šļaksts, kas bija izlauzies no gleznas ietvara, tā ka bērniem no plīkšķa aizrāvās elpa, turklāt tas viņus bija saslapinājis.
— Es to draņķīgo bildi salauzīšu, —Jūstess auroja; un tad vienā un tajā pašā brīdī notika vairāki brīnumi. Jūstess pieskrēja pie gleznas. Edmunds, kas šo to zināja par burvestībām, metās viņam pakaļ, brīdinādams, lai uzmanās un nedara muļķības. Lūsija sagrāba brālēnu no otras puses un tapa aizvilkta uz priekšu. Un nu rādījās, ka viņi vai nu sarukuši daudz mazāki, vai glezna izpletusies lielāka. Jūstess palēcās, lai mēģinātu to noraut no sienas, un ieraudzīja, ka pats stāv uz gleznas ietvara; viņa priekšā bija nevis stikls, bet īsta jūra un vējš, un viļņi triecās pret ietvaru itin kā pret klinti. Viņš zaudēja galvu un pieķērās Lūsijai un Edmundam, kas bija uzlēkuši viņam blakus. Kādu mirkli visi klaigādami pūlējās noturēties, bet tieši tad, kad jau šķita atguvuši līdzsvaru, uzbangoja milzīgs zils vilnis, nogāza bērnus no kājām un ierāva jūrā. Jūstesa izmisīgais kliedziens pēkšņi apklusa — ūdens bija iekļuvis viņam mutē.
Lūsija pateicās savai laimes zvaigznei, ka iepriekšējā vasarā bija čakli trenējusies peldēšanā. Tiesa gan, patlaban viņai klātos daudz labāk, ja viņas roku kustības būtu lēnākas, turklāt ūdens izrādījās krietni saltāks, nekā bija izskatījies, nebūdams nekur citur kā vienīgi gleznā. Tomēr viņa saglabāja vēsu prātu un nospēra no kājām kurpes, kā vajadzētu darīt ikvienam, kas ar visām drēbēm iebumsījies dziļā ūdenī. Viņa pat turēja muti ciet un acis vaļā. Bērni joprojām atradās pavisam tuvu kuģim. Lūsija redzēja, kā zaļganie kuģa sāni slejas augstu pāri un no klāja viņos noraugās cilvēki. Tad, kā jau varēja gaidīt, Jūstess trakās bailēs pieķērās meitenei un abi nogrima dzīlē.
Kad viņi atkal uznira virspusē, Lūsija ieraudzīja pār kuģa sānu nolecam kādu baltu stāvu. Edmunds tagad bija māsai tuvu līdzās un spārdījās pa ūdeni, satvēris vēkšķošo
Jūstesu zem padusēm. Tad Lūsiju otrā pusē apņēma ar roku kāds, kura seja viņai šķita itin kā pazīstama. Uz kuģa atskanēja daudzbalsīgas klaigas, pāri margām pastiepās vesels lēvenis galvu, pāri kuģa malai pārlidoja virves. Edmunds kopā ar svešinieku apsēja virves Lūsijai ap vidu. Taču tagad, pēc Lūsijas domām, sekoja ļoti ilga vilcināšanās, kuras laikā viņai nozilēja seja un sāka klabēt zobi. Patiesībā vilcināšanās nebūt nebija ilga — viņi gaidīja līdz brīdim, kad Lūsiju būs iespējams uzdabūt uz klāja bez atsišanās pret kuģa sāniem. Kad beidzot meitene trīsēdama, ūdenim pilot, galu galā stāvēja augšā, izrādījās, ka, par spīti visām glābēju pūlēm, viņai ir noberzts ceļgals. Pēc māsas augšā uzcēla Edmundu un tad — nelaimes čupiņu Jūstesu. Pats pēdējais uzkāpa svešinieks — zeltmatains zēns, dažus gadus vecāks par Lūsiju.
— Ka-Ka-Kaspian! — noelsās Lūsija, tiklīdz spēja atvilkt elpu. Jo tas patiesi bija Kaspians — zēns, kam bērni savā iepriekšējā Nārnij as apmeklējuma reizē bija palīdzējuši uzkāpt tās karaļtronī. Arī Edmunds viņu tūdaļ pazina. Visi trīs spieda viens otram rokas un līksmi sita uz pleca.
— Bet kas ir jūsu draugs? — nākamajā mirklī vaicāja Kaspians, draudzīgi smaidot, pagriezies pretjūstesu. Taču Jūstess brēca skaļāk, nekā jebkurš cits zēns viņa vecumā ir tiesīgs brēkt, ja viņš ir tikai saslapinājies un nekas cits ļaunāks ar viņu nav noticis. Jūstess ne tikai brēca, bet arī klaigāja: —Ļaujiet man iet! Ļaujiet man doties atpakaļ! Es šito visu nevaru ciest.
—Ļautteviet? —noprasīja Kaspians. —Betuz kurieni tad?
Jūstess pieskrēja pie reliņiem, itin kā cerētu ieraudzīt pāri jūrai karājamies gleznas ietvaru un varbūt saskatīt Lūsijas guļamistabu. Taču viņš redzēja zilos viļņus ar putu vainagiem un bālāki zilu jūru, un kā viens, tā otrs pletās vienlaidus līdz pašam apvārsnim. Varbūt nav ko puisim pārmest, ja dūša saskrējusi papēžos. Viņam palika slikta dūša.
— Ei, Rainelf! — Kaspians uzsauca kādam jūrniekam. — Atnes viņu augstībām vircoto vīnu. Pēc tādas peldes jums būs vajadzīgs kaut kas tāds, kas iesilda. — Viņš dēvēja Edmundu un Lūsiju par augstībām, jo viņš, kā arī Pīters un Sjūzena — visi ilgi pirms paša Kaspiana bija godāti par Nārnijas karaļiem un karalienēm. Nārnijas laiks rit citādi nekā mūsējais. Nārnijā var pavadīt gadsimtu un tomēr atgriezties mūsu pasaulē tās pašas dienas tajā pašā
stundā, kurā jūs no tās esat aizgājuši. Un vēl, ja jūs atgriežaties Nārnijā, pavadījuši vienu nedēļu šajā pasaulē, jūs varētu konstatēt, ka tur pa šo laiku pagājis vai nu gadu tūkstotis, vai tikai viena diena, vai vispār nekāds laiks nav pagājis. To var uzzināt tikai tad, kad jūs atkal tur ierodaties, tātad, kad Pevensiju bērni iepriekšējo reizi atgriezās Nārnijā, lai apmeklētu to otrreiz, tas (nārniešiem) likās tāpat kā karaļa Artura atgriešanās Anglijā — kas, pēc dažu cilvēku domām, esot gaidāma. Un es piebilstu — jo ātrāk, jo labāk.