Rainelfs atnāca atpakaļ ar karstu vircotā vīna karafi un četriem sudraba biķeriem. Tieši tas ari bija vajadzīgs, un Lūsija ar Edmundu, malkodami dziru, juta, kā siltums izplatās pa ķermeni lejup līdz pat kāju pirkstiem. Turpretī Jūstess vaibstījās, spurkšķināja, izspļāva vīna malku ārā, sāka vemt un bingāt, un prasīja, vai viņiem neesot Plamptrī vitaminizētās nervu pastilas, ko varētu sajaukt ar destilētu ūdeni, un par varas mākti uzstāja, lai viņu nākamajā kuģa piestātnē izliek krastā.
—Jūs nu gan, brāļi, esat atveduši mums biedros jautru jūrnieciņu, — Kaspians, spurgdams smieklos, iečukstēja Edmundam, taču, pirms tas paspēja kaut ko pateikt, Jūstess atkal sāka bļaustīties.
—Vai! Ui! Kas ta' tas? Aizvāciet to šausmoni projām! — Šoreiz viņa nelielo pārsteigumu gan patiešām varēja nedaudz attaisnot. No pakaļgala kajītes bija iznācis ļoti neparasts indivīds, kas lēni tuvojās stāvošajiem. Viņu varētu dēvēt (un tā ari no tiesas bija) par peli. Taču šī pele stāvēja uz pakaļkājām un bija apmēram divas pēdas gara. Šī peļu
kunga galvu apvija šaura zelta stipiņa, kas stiepās vienai ausij pa apakšu un otrai pa augšu, bet aiz stīpiņas bija aizsprausta gara, tumši sarkana spalva. Tā kā peles kažoks bija ļoti tumšs, gandrīz vai melns, skats bija tik neparasts, ka pārsteidza. Peļu kunga kreisā ķepa aptvēra zobena rokturi, un pats zobens bija gandrīz tikpat garš, cik dzīvnieka aste. Atnācējs, lieliski turēdamies līdzsvarā, svinīgi soļoja pa līgano klāju un manieres tam bija izsmalcinātas. Lūsija ar Edmundu viņu tūdaļ pazina — tas bija Rīpičīps, visdrošsirdīgākais no visiem Nārnijas Runājošajiem dzīvniekiem, turklāt Peļu Vadonis. Otrā kaujā pie Berunas viņš bija iemantojis nevīstošu slavu. Lūsijai ļoti gribējās rīkoties tāpat kā vienmēr— saņemt Rīpičīpu rokās un samīļot. Tomēr viņa labi apzinājās, ka šis prieks viņai ir neapšaubāmi liegts — peļu kungu šāda rīcība būtu dziļi aizvainojusi. Tāpēc viņa notupās uz viena ceļgala, lai parunātu ar atnācēju.
Rīpičlps pastiepa uz priekšu kreiso kāju, atvilka atpakaļ labo, paklanījās, noskūpstīja dāmai roku, izslējās, uzskrullēja ūsas un ierunājās savā spalgajā, pīkstīgajā balsī:
— Pazemīgi sveicu jūsu augstību. Un karali Edmundu arīdzan. (Viņš vēlreiz paklanījās.) —Šajā slavas vainagotajā, riskantajā pasākumā trūka tikai jūsu augstību.
— Vui, aizvāciet tak viņu projām, — gaudās Jūstess.
— Es ienīstu peles. Un nekad neesmu varējis ciest dresētus dzīvniekus. Tie ir muļķīgi, vulgāri un — sentimentāli.
— Vai man jāsaprot, — Rīpičīps, ilgi noskatījis Jūstesu, vērsās pie Lūsijas, — ka šī ārkārtīgi nepieklājīgā persona bauda jūsu augstības aizstāvību? Bet, ja tā nav…
Šajā brīdī Lūsija ar Edmundu abi nošķaudījās.
— Esmu gan es muļķis — atļauju jums te visu laiku stāvēt slapjās drēbēs, — Kaspians attapās. — Iesim lejā, kur jūs varēsiet pārģērbties. Es jūsu rīcībā, Lūsij, protams, nodošu savu kajīti, taču baidos, ka mums uz klāja nav sieviešu drānu. Jums būs jāiztiek ar kādu no maniem apģērba gabaliem. Rīpičīp, esi nu tik labs un ej pa priekšu.
— Lai nodrošinātu ērtības dāmai, — sacīja Rīpičīps,
— jāpiekāpjas pat goda jautājumos — vismaz pašreizējā brīdī… — te nu viņš ļoti bargi palūkojās uz Jūstesu. Taču Kaspians bikstīja viņus uz priekšu, un pēc dažām minūtēm Lūsija jau devās iekšā pakaļgala kajītē. Tā viņai tūlīt iepatikās — gan trīs četrstūrainie lodziņi, kas pavērās ārā uz zilo, murdošo ūdeni kuģa aizmugurē, gan zemie, polsterētie soli trijās galda pusēs, gan sudraba lampa, kas šūpojās pie griestiem (tas bija Rūķu darbs, to meitene tūlīt noprata pēc brīnišķīgi smalkās apstrādes), un Lauvas Aslana plakanais, zeltā veidotais attēls priekšējā sienā virs durvīm. To visu viņa ievēroja gandrīz vienā vienīgā mirklī, jo Kaspians nekavējoties pavēra durvis dibensienā un sacīja: — Tā būs tava istaba, Lūsij. Es tikai padabūšu dažus sausus drēbju gabalus sev pašam… — runādams viņš rakņājās vienā no apģērbu atvilktnēm, — un tad tu varēsi vienatnē pārģērbties. Ja izmētāsi slapjās drānas aiz durvīm, es likšu tās aiznest uz gaiteni žāvēties.
Lūsija jutās gluži kā mājās, it kā viņa jau nedēļām ilgi dzīvotu Kaspiana kajītē; kuģa šūpošanās viņu nemaz netraucēja, jo senās dienās, esot vienai no Nārnijas karalienēm, meitenei bija nācies krietni daudz ceļot pa ūdeņiem. Kajīte bija ļoti maza, bet gaiša, ar apgleznotiem paneļiem (tajos bija attēloti putni un zvēri, un tumšsarkani pūķi, un ūdensaugi) un nevainojami tīra. Kaspiana drēbes viņai bija par lielu, taču iztikt varēja. Viņa kurpes, sandales un jūrnieka zābaki gan bija briesmīgi lieli, bet Lūsija bija ar mieru staigāt pa kuģa klāju ar basām kājām. Beigusi ģērbties, viņa palūkojās ārā pa logu uz ūdeni, kas brāzās garām, un dziļi ievilka elpu. Viņa ne mirkli nešaubījās, ka laiku viņi pavadīs brīnišķīgi.
Otra nodaļa Uz «Rītausmas ceļinieka» klāja
— A,re kur tu esi, Lūsij, —Kaspians teica. —Mēs tieši tevi gaidījām. Tas ir mans kapteinis, lords Drinians.
Tumšādains vīrietis nometās uz viena ceļgala un noskūpstīja Lūsijai roku. Klāt bija vienīgi Rīpičīps un Edmunds.
— Kur Jūstess? — apvaicājās Lūsija.
— Gultā, —paskaidroja Edmunds, —un es nedomāju, ka mēs varētu viņam kaut kā Dalīdzēt. Ja cilvēks grib būt pret viņu laipnāks, viņš kļūst vēl niknāks.
— Mēs pa to laiku parunāsim, — teica Kaspians.
— To mēs patiešām darīsim, — piekrita Edmunds. — Un pirmām kārtām par laiku. Pēc mūsu laika skaitīšanas pagājis gads, kopš mēs atstājām tevi tieši pirms tavas kronēšanas. Cik ilgs laiks šajā posmā pagājis Nārnijā?
— Tieši trīs gadi, — sacīja Kaspians.
— Vai viss rit labi? — apvaicājās Edmunds.
— Tu taču neiedomājies, ka es būtu pametis karaļvalsti un aizbraucis jūrā, ja viss nebūtu kārtībā, — atteica karalis. — Labāk nemaz vairs nevar būt. Starp telmarīniem, Rūķiem, Runājošiem dzīvniekiem, fauniem un pārējiem tagad nav nekādu strīdu. Un tos nemiera cēlājus milžus pierobežā mēs viņvasar tik pamatīgi iekaustījām, ka tagad viņi maksā mums meslus. Un, kamēr es esmu projām, man tur palika lielisks pavaldonis — Rūķis Trampkins. Vai atceries viņu?
— Dārgo Trampkinu, — teica Lūsija, — protams, ka atceros. Tu esi izdarījis vislieliskāko izvēli.
— Uzticams kā āpšu suns, kundze, un drosmīgs kā… kā pele, — piebilda Rīpičīps, pievērsis viņai ciešu skatienu.
—Un uz kurieni mēs dodamies? — pajautāja Edmunds.
— Tas nu ir diezgan garš stāsts, — teica Kaspians. — Varbūt jūs atceraties — tad, kad es biju bērns, mans tēvocis, uzurpators Mirazs, tika vaļā no septiņiem mana tēva draugiem (kas būtu varējuši nostāties manā pusē), aizsūtīdams tos izpētīt nepazīstamās austrumu jūras aiz Vientuļajām salām.
— Jā, — piekrita Lūsija, — un neviens no viņiem neatgriezās.