— Tieši tā. Nu, un savā kronēšanas dienā es ar Aslana piekrišanu nodevu zvērestu, ka, nodibinājis Nārnijā mieru, es uz veselu gadu aizkuģošu uz austrumiem, lai vai nu atrastu sava tēva draugus, vai arī uzzinātu, ka viņi miruši, un, ja spētu, tad viņus atriebtu. Viņu vārdi bija — lords Revilians, lords Bērns, lords Argozs, lords Mavramorns, lords Oktāzians, lords Restimārs un — ak, tas, kura vārdu man dk grūti atcerēties…
— Lords Rūps, sir, — sacīja Drinians.
— Protams, Rūps, Rūps, —Kaspians atkārtoja. —Tas ir mans galvenais nodoms. Taču Rīpičīpam ir pat vēl cildenāks mērķis. — Visu skatieni pievērsās peļu kungam.
— Tikpat cildens kā mans gars, — tas sacīja. — Bet varbūt tas būs tik sīks kā mans augums. Kāpēc lai mēs neaizbraucam līdz pašam pasaules austrumu galam? Ko mēs varētu tur atrast? Es ceru, ka mēs tur atrastu paša
Aslana valsti. Lielais Lauva vienkārši nāk pie mums pāri jūrai no austrumiem.
— Es teiktu — tā tik ir doma! — cieņas pilns izdvesa Edmunds.
— Betvaitudomā, —iebilda Lūsija, —ka Aslana valsts ir tāda valsts — es gribu teikt, vai tā ir tāda, uz kuru jūs jebkad varētu aizbraukt?
— Nezinu, kundze, — sacīja Rīpičīps. — Bet viens apstāklis tomēr jāņem vērā — kad es gulēju šūpulī, kāda meža meita, driāda, skaitīja man šādu pantiņu:
«Kur debesis un jūra tiekas, Kur viļņiem garša salda liekas, Tur — nešaubies jel, Rīpičīp, — Tev dots taps viss, kas prātam tīk: Tur Austrumus tu rasi.»
— Es nezinu, ko tas nozīmē. Bet šī burvestība vienmēr apvēdījusi manu dzīvi.
Pēc īsa klusuma brīža Lūsija pavaicāja: — Un kur mēs tagad esam, Kaspian?
— To kapteinis tev varēs pateikt labāk par mani, — teica Kaspians, un tā nu Drinians padabūja karti un izklāja uz galda.
— Mēs esam teitan, — viņš sacīja, pabakstīdams ar pirkstu kādā punktā. — Vai bijām šodien pusdienlaikā. No Kēras Paravelas mēs izbraucām ar labu ceļavēju un mazliet uzkavējāmies ziemeļos no Galmas — tajā ieradāmies nākamajā dienā. Uz nedēļu noenkurojāmies ostā, jo Galmas hercogs sarīkoja viņa augstībai par godu lielu turnīru, un augstība izgrūda no segliem daudzus bruņiniekus…
— Un pats arī pāris reižu nesmuki novēlās, Drinian. Vairāki nobrāzumi vēl nav sadzijuši, — iesprauda Kaspians.
—… tātad izgrūda no segliem daudzus bruņiniekus, — Drinians, plati smaidīdams, atkārtoja. — Mums likās, ka hercogam būtu bijis liels prieks, ja viņa augstība karalis būtu apņēmis par sievu viņa meitu, taču no tā nekas nesanāca…
— Viņa šķielē, un ģīmis vienos vasarraibumos, — Kaspians paskaidroja.
— Nabaga meitene, — nožēloja Lūsija.
— Un pēc tam, kad aizbraucām no Galmas, — Drinians turpināja, — dabūjām krietnas divas dienas kulties, airējot pa bezvēja joslu, tad atkal sāka pūst vējš, bet Terebintijā mēs nokļuvām tikai ceturtajā dienā pēc izbraukšanas no Galmas. Un tur viņu ķēniņš mums izsūtīja pretī brīdinājumu, lai nekāpjam krastā, jo Terebintijā plosījās kāda sērga. Tāpēc mēs apbraucām ap zemesragu, noenkurojāmies nelielā līcītī labu gabalu no pilsētas un uzņēmām ūdeni. Dabūjām stāvēt trīs dienas, tad sacēlās dienvidaustrenis un mēs devāmies uz Septiņām salām. Trešajā dienā mūs panāca kāds pirātu kuģis (spriežot pēc takelāžas, no Terebintijas), bet, kad abas puses bija izšāvušas krietnus bultu spietus un viņi redzēja, ka esam labi apbruņoti, tad atkāpās…
— Mums gan būtu vajadzējis dzīties viņiem pakaļ, uzkāpt uz klāja un visus tos draugus pakārt, — pukojās Rīpičīps.
— Un pēc piecām dienām mēs ieraudzījām Mjūlu, kura, kā jūs zināt, Septiņu salu grupā atrodas vistālāk uz rietumiem. Izairējāmies cauri jūras šaurumam un saulrietā sasniedzām Redheivenu — Brenas salas ostu, kur mūs lieliski pamieloja un bagātīgi apdāvināja ar pārtiku un ūdeni…
Redheivenu atstājām pirms sešām dienām, braucām apbrīnojami ātri, tā ka es parīt ceru ieraudzīt Vientuļās salas. Saskaitot visu kopā, esam pa jūru nokuģojuši gandrīz trīsdesmit dienas un atrodamies vairāk nekā četrsimt jūras jūdžu no Nārnijas.
— Un kurp jūs dosieties pēc Vientuļo salu apciemojuma? — Lūsija pavaicāja.
— To nu gan nezina neviens, jūsu augstība, — atteica Drinians. — Ja nu vienīgi to mums varbūt pateiks paši Vientuļo salu iemītnieki.
—Mūsu laikos viņi to vis nevarēja, — Edmunds nopūtās.
—Tad jau piedzīvojumi pa īstam sāksies aiz Vientuļajām salām, — secināja Rīpičīps.
Kaspians ierosināja, ka varbūt pirms vakariņām viņiem sagādātu prieku kuģa apskate, tomēr Lūsijai kremta sirdsapziņa un viņa teica: — Manuprāt, es labāk iešu apraudzītjūstesu. Jūras slimība, ziniet, ir šausmīga padarīšana. Ja man būtu līdzi senās sirdszāles, es viņu varētu izdziedēt.
—Bettevtakir, —iebilda Kaspians. —Biju tās pavisam piemirsis. Tā kā tu tās biji atstājusi Nārnijā, man likās, ka tās varētu uzskatīt par vienu no karaliskajiem dārgumiem, un paņēmu tās līdzi, bet, ja tu uzskati, ka tās jāizšķiež tādām muļķībām kā jūras slimība…
— Piliens vien jau būs vajadzīgs, — Lūsija mierināja.
Kaspians atvēra vienu no ceļasomām, kas bija pabāztas zem sola, un izņēma mazo, skaisto dimanta pudelīti, ko Lūsija tik labi atcerējās. — Ņemiet atpakaļ to, kas pieder jums, karalien, —viņš svinīgi sacīja. Pēc tam viņš pameta kajīti un izgāja ārā saulē.
Uz klāja (masta priekšā un aizmugurē) bija divas lielas, garenas lūkas, turklāt abas vaļā — kā vienmēr, ja bija skaists laiks, lai kuģa iekšienē iekļūtu gaiss un gaisma. Kaspians noveda viņus lejā pa aizmugures lūkas kāpnēm. Nu viņi atradās telpā, kurā no vienas puses uz otru stiepās airētāju soli. Dejodama pie griestiem, pa airu atverēm iespraucās gaisma. Kaspiana kuģis, protams, nebija viena no tām drausmīgajām galerām, kuras airēja vergi.
Airus izmantoja tikai tad, kad nebija vēja vai braucot iekšā un ārā no ostām, un šajā darbā savā reizē bija iesaistījušies visi (vienīgi Rīpičīps ne, jo tam bija pārāk īsas kājeles). Kuģa abās pusēs telpa zem soliņiem bija atstāta tukša, lai airētājs varētu pabāzt zem sēdekļa kājas, bet vidū visā garumā līdz pašam ķīlim stiepās iedobe, pilna ar dažādiem priekšmetiem — miltu maisiem, ūdens un alus mucām, cūkgaļas tvertnēm, medus krūzēm, ādas maisiem ar vīnu, āboliem, riekstiem, sieriem, cepumiem, runkuļiem, bekona šķēlēm. No jumta, tas ir, no klāja apakšpuses, nokarājās šķiņķi, sīpolu pītes, kā arī šūpuļtīkli, kuros atpūtās vīri, kad tiem nebija jādežurē. Kaspians aizveda viņus uz pakaļgalu, kāpdams no viena sola uz otru, vismaz viņš kāpa, turpretī Lūsija pa pusei kāpa, pa pusei lēca, bet pa īstam lēkāja Rīpičīps. Tā viņi nokļuva līdz telpai ar aizvērtām durvīm. Kaspians tās attaisīja un ieveda telpā, kas aizņēma kuģa pakaļgalu zem kajītēm, kuras atradās zem klāja. Protams, šī nebija tika jauka. Griesti bija diezgan zemi, un sāni sagāja slīpi kopā tā, ka grīdai vietas adika pavisam maz; un, kaut arī sānos varēja redzēt logus ar bieziem stikliem, tos nevarēja vērt vaļā, jo tie atradās zem ūdens. Patiesībā tieši šajā mirklī, kuģim šūpojoties, logi pamīšus iekrāsojās gan saules zeltā, gan jūras ūdens duļķainajā zaļumā.
— Mums ar tevi jādzīvo šeit, Edmund, — pavēstīja Kaspians. —Mēs atstāsim tavam radiniekam koju un paši gulēsim šūpuļtīklos.
— No sirds lūdzu, jūsu augstība, — iesāka Drinians.
— Nē, nē, ceļabiedri,—viņu pārtrauca Kaspians, — to visu mēs jau esam pārrunājuši. Tu un Rainss (Rainss bija kapteiņa palīgs) vadāt kuģi, un jums dažu labu nakti nāksies strādāt vaiga sviedros, kad mēs dziedāsim jaukus meldiņus un stāstīsim piedzīvojumus, tāpēc tev ar Rainsu nepieciešama augšējā kreisās puses kajīte. Mēs ar karali Edmundu varam ļoti ērti iekārtoties te, lejā. Bet kā klājas mūsu svešiniekam?