Jezga starp Jūstesu un Rīpičīpu izcēlās pat ātrāk, nekā varēja gaidīt. Nākamajā dienā pirms pusdienu maltītes, kad citi sēdēja ap galdu gaidīdami (jūras gaiss rosina lielisku ēstgribu), iedrāzās Jūstess, purinādams roku un kliegdams.
— Šitas mazais neģēlis mani gandrīz nomušīja! Es pieprasu, lai viņu ieslēgtu! Es varētu ierosināt pret viņu tiesas darbus, Kaspian. Es varētu pavēlēt, lai tu viņu novāc.
Tajā pašā mirkli parādījās Rīpičīps. Viņš bija izvilcis zobenu un visai nikni saslējis ūsas, taču uzvedās, kā vienmēr, pieklājīgi.
— Izlūdzos jums visiem piedošanu, — viņš teica, — it īpaši viņas augstībai. Ja es būtu zinājis, ka viņš meklēs glābiņu šeitan, pagaidītu piemērotāku laiku viņa pārmācīšanai.
— Apžēliņ, kas tad noticis? — Edmunds noprasīja.
Īstenībā bija noticis tā. Rīpičīps, kam nekad nešķita, ka
kuģis brauktu pietiekami ātri, ar patiku sēdēja uz margām tālu priekšā, tieši pie pūķa galvas, vērdamies uz austrumpuses apvārsni un savā sīkajā balstiņā maigi trallinādams viņam veltīto driādas dziesmiņu. Lai kā kuģis sasvērās, Peļu kungs nekad ne pie kā neturējās un lieliski prata saglabāt līdzsvaru; varbūt to atviegloja garā aste, kas nokarājās lejup uz klāja margu iekšpusi. Visi kuģa ļaudis zināja šo paražu, un jūrniekiem tā patika, jo ikvienam, kas dežurēja, vērojot priekšā jūru, bija ar ko parunāt. Kāpēc tieši Jūstess paslīdēja un grīļodamies un klupdams steberēja visu garo ceļu līdz priekšgalam (viņš vēl nebija iemācījies iet, kuģim šūpojoties), es tā arī neesmu dzirdējis. Varbūt viņš cerēja, ka ieraudzīs zemi, vai varbūt gribēja paklaiņāt pa klāju un kaut ko nospert. Lai kā arī būtu, tiklīdz viņš ieraudzīja nokarājamies garo asti — un tā varēja izskatīties diezgan kārdinoša —, tā iedomājās, ka būtu traki jauki to saķert un aiz tās Rīpičīpu sagriezt ar galvu uz leju, pāris reižu apkārt un tad aizskriet un gardi pasmieties. Sākumā plāns it kā lieliski piepildījās. Pelēns nebija daudz smagāks par krietna lieluma kaķi. Jūstess vienā mirklī atrāva to no margām.
Rīpičīps izskatījās ļoti muļķīgi (tā Jūstess nodomāja) — mazie loceklīši izpletās uz visām pusēm, mute palika vaļā. Tomēr nelaimīgā kārtā Rīpičīps, kas savā mūžā daudzreiz bija cīnījies par paša dzīvību, ne uz mirkli nezaudēja galvu. Arī izmaņu ne. Nav viegli izvilkt zobenu, kad tevi aiz astes griež gaisā uz riņķi, tomēr Rīpičīps to izdarīja. Un nākamais, ko Jūstess izjuta, bija divi sāpīgi dūrieni rokā, un šie dūrieni spieda palaist vaļā peles asti; nākamajā brīdī Pelēns atkal bija uzslējies augšā — kā bumba, kas atlec no klāja, un stāvēja Jūstesam iepretī. Nez kāds briesmīgs, garš, spožs, ass priekšmets, līdzīgs iesmam, vēzējās šurp un turp collas attālumā no zēna vēdera. (Nārnijā peles to neuzskata par sitienu zem jostas vietas, jo diez vai varētu domāt, ka tās vispār spētu pasniegties augstāk.)
— Beidz, —Jūstess, izgrūda, — ej projām! Noliec to verķi nost! Var iziet greizi. Beidz, es saku, pastāstīšu Kaspianam. Pateikšu, lai tev uzliek uzpurni un pašu sasien.
— Kāpēc tad tu nevelc ārā pats savu zobenu, zaķapastala? — Pelēns nopīkstēja. — Velc laukā un cīnies, vai arī es tevi plakaniski vien sadauzīšu zili melnu!
— Man nav zobena, —Jūstess izstomīja. — Es esmu pacifists. Kaušanās mani nepārliecina.
— Vai ar to man jāsaprot, — uz brīdi atvilkdams atpakaļ zobenu un runādams visai bargi, noskaldīja Rīpičīps, — ka tu negrasies dot man gandarījumu?
— Es nezinu, ko tu ar to domā, — teica Jūstess, balstīdams savu roku. —Ja tu nevēlies saprast jokus, tad es par tevi netaisos lauzīt galvu.
— Nu tad saņem šo, — sacīja Rīpičīps, — un šo — mācies uzvesties — un izrādīt cieņu pret bruņinieku un Peli —unPelesasti, —un pie katra teiciena viņš plakaniski iegāza Jūstesam ar ieroci, kas bija izkalts no plāna, smalka, Rūķu rūdīta tērauda un bija tik lokans un dzeļošs kā bērza rīkste. Jūstess (protams) apmeklēja skolu, kur miesassodus nepielietoja, tāpēc šādas izjūtas viņam bija gluži svešas. Šī iemesla dēļ, par spīti tam, ka viņš nemācēja staigāt pa klāju, tajā brīdī lielībniekam nevajadzēja pat minūti laika, lai pazustu no kuģa priekšgala, noskrietu līdz klāja otram galam un iedrāztos pa kajītes durvīm. Rīpičīps, aizsvilies dusmās, joņoja viņam pa pēdām. Jūstesam katrā ziņā likās, ka līdzīgi liesmai dedzina ne vien rapieris, bet arī pats atriebējs. Tā vien šķita, ka pakaļdzīšanās tuvojas kā ugunsgrēka liesmas.
Kad Jūstess noprata, ka visi nopietni izturas pret domu par divkauju, un izdzirdēja Kaspiana piedāvājumu aizdot viņam zobenu, kā arī Driniana un Edmunda pārrunas par vajadzību kaut kā līdzsvarot spēkus, jo Jūstess taču esot daudz lielāks par Rīpičīpu un tāpēc Pelēnam būtu jāpiešķir kaut kādas priekšrocības, —tad nokārtot jautājumu izdevās gluži viegli. Jūstess negribīgi atvainojās un devās līdzi Lūsijai, lai notīrītu un apsaitētu viņa roku. Pēc tam viņš, uzmanīgi pagriezdamies uz sāniem, ielīda savā guļvietā.
Trešā nodaļa Vientuļās salas
— Redzeslokā zeme, — nokliedzās virs kuģa novērošanas punktā.
Lūsija, kas kuģa pakaļgalā bija runājusies ar Rainsu, aši notipināja pa slietnēm un skriešus metās uz priekšu. Drinians ar Rīpičīpu jau atradās tur. Rīts bija pavēss, debesis — ļoti bālas, bet jūra pavisam tumšzila ar mazām, baltām viļņu cepurītēm, un netālu no kuģa labās puses borta varēja saredzēt Felimetu, tuvāko no Vientuļajām salām. Tā izskatījās līdzīga jūrā iemestam lēzenam, zaļam pakalnam, un aiz tās mazliet tālāk iznira otrās salu māsas Dūrnas pelēcīgās nogāzes.
— Tā pati vecā Felimeta! Tā pati vecā Dūrna! — iesaucās Lūsija, sasizdama plaukstas. — Ai, Edmund, cik ilgs laiks īsti pagājis, kopš mēs tās pēdējo reizi redzējām!
—Nekad neesmu sapratis, kāpēc tās pieder Nārnijai, — prātoja Kaspians. — Vai tās iekaroja Visaugstākais karalis Pīters?
— Nu nē, — atteica Edmunds. — Tās piederēja nārniešiem jau pirms mūsu laika — Baltās Raganas valdīšanas gados.
(Starp citu, vēl nekad neesmu dzirdējis, kā šīs tālās salas nonākušas Nārnijas kroņa pakļautībā; ja jebkad to uzzināšu un šis stāsts liksies interesants, varbūt iekļaušu to kādā citā grāmatā.)
— Sir, vai izmetīsim te enkuru? —vaicāja Drinians.
— Pēc manām domām, Felimetā nav vērts apstāties, — sacīja Edmunds. — Mūsu laikā tā bija gandrīz pilnīgi neapdzīvota, un izskatās, ka tagad arī tur nekas nav mainījies. Cilvēki galvenokārt dzīvoja Dūrnā, un kāds pulciņš arī Avrā — tā ir trešā sala, patlaban nav vēl redzama. Felimetā mēdza ganīt vienīgi aitas.
— Tad mums laikam vajadzēs apbraukt apkārt šim zemesragam, — sacīja Drinians, — un izkāpt Dūrnā. Tas nozīmē, ka nāksies airēt.
— Žēl, ka mēs neiegriezāmies Felimetā, — teica Lūsija. — Man tā gribētos pa to paieties. Tā šķita tik vientulīga — bet tāda jauki vientulīga, visa apaugusi ar zāli un āboliņu — un vēl tāds brīnišķīgs jūras gaiss…
— Man arī patlaban gribētos izlocīt kājas, — atzinās Kaspians. — Paklausieties, ko es teikšu. Kāpēc lai mēs neaizbrauktu laivā līdz Felimetai, tad aizsūtītu to atpakaļ pie «Rītausmas ceļinieka», paši šķērsotu salu, bet kuģim liktu, lai apbrauc ap ragu un sagaida mūs otrā pusē. Kā jums šķiet?