Выбрать главу

Vitaute Žilinskaite Robots un taurenīte

.

..

.

RAUDUĻA EZERS

Aurima blūze pa gabalu nemaz neatšķiras no citu zēnu blū­zēm. Bet jāpieiet tikai tuvāk — un uzreiz redzams, ka tās priekša ir slapja kā trauku lupata. Un no kā? No Aurima asarām. Viņš tās birdina no agra rīta līdz vēlam vakaram. Un kāpēc? Vienīgi tāpēc, ka jāēd, jāmazgā rokas un jāiet ārā, bet no āra jāpārnāk mājās un tā tālāk, un tā bez gala. Tiklīdz kaut kas notiek — Aurims sāk pinkšķēt. Tāpēc ne tikai viņa vaigi un blūze, bet reizēm arī bikšeles un zeķes, pat kurpes izmirkst gaužās asarās. Un viņa deguns! Deguns allaž ir uzburbis kā plūme rudenī. Aurima asaru dēļ cieta pat viņa rotaļlietas: automašīnas rūsēja, bumbas nopluka, lācēnu pinkās iemetās pelējums, bet kuģu mo­tori šķaudīja …

Šovakar Aurims, raugi, atkal nekādi nevar apvaldīt asaras: māmiņa viņam lika pirms gulētiešanas savākt un glīti sakārtot visas pa istabu izmētātās mantiņas.

—   Esmu ļoti noguris! — Zēns iespītējās. — Man ļoti nāk miegs, es jau guļu …

Tomēr māmiņa nepievērsa uzmanību atrunām, un Aurims gribot negribot bija spiests sakārtot rotaļlietas, tālab viņš, lik­damies gultā, bļāva kā teļš. Bet māmiņa tā vietā, lai mierinātu dēlu, nodzēsa gaismu un atstāja viņu vienu! … No tādas pāres­tības Aurims apraudājās vēl diktāk, un drīz vien no viņa asa­rām izmirka spilvens.

—   Ai, kā es gulēšu uz slapja spilvena? — Aurims gremzās, un asaras viņam bira kā pupas.

Drīz izmirka ari palags.

—   Māmiņa domās, ka es … ka es .. . izdarīju … — Aurims nobijās un sāka brēkt kā negudrs. Tad asaras izsūcās caur gultu, un uz grīdas radās peļķe. No āra iespīdēja pilnmēness» un peļķe nokrāsojās sudrabaina. To ieraudzījis, Aurims pat sastinga, un tagad viņam asaras tecēja kā lietus pa notekcau­rulēm no jumta.

Tādēļ peļķe, protams, sāka palot, tā pārklāja visu grīdu un appludināja kasti ar rotaļlietām.

—   Ak vai, manas mantiņas noslīks! — Aurims pārbijies šņaukājās.

Ūdens tikai cēlās un cēlās, gandrīz pilnīgi noslicināja rotaļ­lietas, un drīz vien no kastes rēgojās vienīgi žirafes garais kakls ar mazu galviņu un izbīļa pilnām stikla acīm.

—   Kas tagad būs?! — Aurims raudādams pietrūkās sēdus. — Pat mana gulta slīkst!

Patiešām: ūdens jau appludināja gultu, Aurims notupās uz spilvena un, birdinādams asaras, iekliedzās:

—   Glābiet, slīkstu!

Bet mājā visi gulēja un neviens uz viņa saucienu neatskrēja. Toties ūdens cēlās!

Tagad nudien bija par ko raudāt, tagad, iespējams, aprau- dālos pat drosmīgais Buratino. Tad ko gan var gaidīt no nepār- spējamā raudula Aurima? Nekādi nebija saprotams, no kurienes tādam sīkam knēvelim rodas tik milzum daudz asaru — ūdens taču jau bija viņam līdz zodam! Vēl mazliet — un Aurims no visas tiesas būtu noslīcis savās asarās, bet viņš, par laimi, ierau­dzīja, ka blakus peld gumijas bumba. Zēns sakampa to, apskāva tin aizpeldēja pa ūdens virsu. No bailēm un mulsuma asaras viņam lija aumaļām, tāpēc ūdens drīz vien sasniedza palodzi, pēc tam pa logu sāka velties ārā. Straume aiznesa arī Aurimu — viņš kopā ar bumbu izbrāzās laukā. Tur ūdenskritums pārvērtās strautā un aizlīkumoja pa pļavām, un tālab, ka Aurims pink­šķēja kā uzvilkts, strauta gultne kļuva dziļāka, straume pa­stiprinājās un mūsu rauduli — tikpat kā skaidu laiviņu — nesa aizvien ātrāk un ātrāk.

Diemžēl neviens neredzēja šo dīvaino sāļo strautu, jo vēl bija nakts un visi gulēja cietā miegā. Tikai apaļš mēness, aiz brīnumiem pat iepletis muti, blenza uz neparasto strautu, kas tik strauji plūda, ka acu priekšā pārvērtās upē, jo Aurims ne mirkli nepārstāja raudāt!

— Ak vai, ak vai, — mēness nobijās, — tas pinkstoņa no­slīcinās arī mani!

Un mēness veikli ievēlās Greizajos Ratos un aizklinkāja uz citu debess malu.

Kad mēness nozuda, visapkārt pilnīgi satumsa, varēja kaut vai ar pirkstu durt acīs! Aurims vairs neredzēja ne debesis, ne zemi, ne upes krastu, ne savu gumijas bumbu, visapkārt bija vienīgi akla tumsa un auksta upes straume. Zēns pamēģināja ar kājām sataustīt dibenu, bet kur nu! . .. Viņš pārbijies vēl ciešāk apskāva bumbu un ļāva vaļu asarām. Tad upe gluži kā pavasara šķīdonī izkāpa no krastiem, appludināja pļavas, ķī­vīšu ligzdas, nojauca stropus ar aizmigušām bitēm, nopostīja žogus, aiznesa būdu kopā ar suni un pat apgāza uz sāniem tīrumā atstāto traktoru … Beidzot upe sasniedza lielu gravu, ieplūda tajā un pārvērtās dziļā ezerā. Aurims ar gumijas bumbu peldēja pašā vidū.

—    Tagad noteikti noslīkšu! — Zēns nodrebēja un visiem spēkiem piekļāvās pie bumbas.

Saspiestā un samirkusi bumba neizturēja un — paukš! — pārsprāga.

—    Beigas! — Aurims bezcerīgi iespiedzās, grimdams dziļā un aukstā dzelmē.

—    Ai! — viņš vēl paspēja iekliegties, sajuzdams, kā mutē smeļas sāļš ūdens. — Glāāābie-bie … iet! .. .

—    Kas noticis? — viņš pēkšņi izdzirdēja māmiņas balsi un ieraudzīja viņu, noliekušos pār gultu.

«Varbūt esmu jau noslīcis?» Aurimam iešāvās prātā. «Var­būt man jau rēgojas?»

—   Vai redzēji kādu nelāgu sapni? — māmiņa jautāja un noglāstīja viņam vaigu. — Kāpēc tev slapja seja, vai tikai miegā neraudāji?

Aurims apsēdās gultā un paskatījās apkārt. Istaba vēl bija mēnesnīcas pielijuši, rotaļlietas gulēja kastē, it kā nekas nebūtu noticis, un starp tām atradās uzpūtusies gumijas bumba. «Vai tad es redzēju sapni?» zēns domāja un atkal taisījās apraudā­ties, kāpēc viņu apciemojis tik briesmīgs un nejauks sapnis, bet pēkšņi savaldījās.

—   Nekas, — viņš sacīja māmiņai. — Viss ir labi.

Māmiņa apsedza viņu un aizgāja gulēt. Tiklīdz aizvērās

durvis, Aurims pārliecās pār gultas malu, paskatījās uz leju un ieraudzīja peļķīti! To pašu peļķīti, kas mēnesnīcā spīdēja un to vien gaidīja, lai Aurims vēlreiz apraudātos. Tad atkal tā pār- plūstu un, pārvērtusies upē, aiznestu Aurimu uz dziļu, tumšu ezeru .. .

«Ak vai!» Aurims pat sarāvās no bailēm. «Iespējams, ka tas nebija sapnis!»

Un no šausmām, ka varbūt tas nebija sapnis, viņš atkal gan­drīz vai apraudājās. Tomēr zēns savaldījās: kas zina, vai vēlreiz izdosies izmukt no baismā ezera dzelmes? Un nomocījies viņš drīz vien aizmiga — pirms tam katram gadījumam atnesis un apskāvis gumijas bumbu .. .

SNIEGPĀRSLA, KAS NEIZKUSA

Sniegpārsla, lēni šūpodamās, laidās no debesīm. Jau bija pavasaris, zeme beidza atkust, un sniga laikam pēdējo reizi. Krita retas, lielas un skaistas sniegpārslas, bet tā, par kuru šeit stāstu, bija vislielākā un visskaistākā.

— Ai, — paskatījusies uz leju, Sniegpārsla iečukstējās, — cik plaša un interesanta ir zeme! .. . Mākonī bija tik drūmi… Bet kas tik te nenotiek! — viņa brīnījās.

Sniegpārsla ieraudzīja, ka baltās māsas, tiklīdz pieskaras pie zemes, acumirklī izkūst un izgaist — it kā to nemaz nebūtu bijis . .. Tikai tajā vietā, kur tās izkūst, vēl brīdi paliek tumšāks plankumiņš, tomēr arī tas drīz vien izžūst.

—   Vai tad … vai tad man tāpat lemts izkust? — Snieg­pārsla pamira. — Vai tad arī man lemts izgaist? . .. Bet es ne­gribu, negribu izgaist, gribu vēl dzīvot uz šīs skaistās zemes, kuru tikai nupat ieraudzīju!… Kāpēc liktenis pret mani tik nežēlīgs?