— Bet tālāk? … Bet vēl? .. .
Un gliemezis stāstīja tālāk, stāstīja vēl — jo ko citu tas lai dara šajā garlaicīgajā, nomaļajā slēptuvē, dēvētā par akvāriju?
— Kādā jaukā dienā, — gliemezis atcerējās, — okeāna dibenā ienira cilvēks ar akvalangu. Pie jostas viņš bija piekarinājis lielu tīkliņu. Okeāna dibens bija raibs ar visvisādiem gliemežiem, tomēr nirējs izvēlējās visskaistāko un retāko — proti mani! — Gliemezis lielīgi iesmējās. — Tā es nokļuvu tīkliņā, bet pēcāk — kuģa kajītē. Mani paņēma pats kuģa stūrmanis, tik ļoti es viņam dūros acīs! Tā kā šis ceļojums kuģī bija veiksmīgāks nekā jebkad, stūrmanis nolēma, ka es nesu veiksmi. Kopš tā laika viņš arvien mani ņem tālos ceļojumos pa okeānu, bet vētras laikā piesien pie masta, lai viss laimīgi beigtos. Tā arī notiek: es šķeļu visaugstākos viļņus un izvedu kuģi no visām briesmām!
— Tad kāpēc … — Kite jau grasījās jautāt, bet Pite atkal aizsteidzās viņai priekšā:
— Kāpēc tevi iesvieda akvārijā?
— Tāpēc ka, gulēdams plauktā, es pārkaitu, — gliemezis paskaidroja. — Man jāsamiklinās un jāatžirgst pirms jauna ceļojumu uz Atlantijas okeānu.
— Uz Atlantijas okeānu! — abas zivtiņas atkārtoja, bet Kite skaņi nopūtās:
— Cik tu laimīgs!
— Jā, esmu laimīgs, — gliemezis neliedzās. — Ja es atnesu? laimi citiem, kāpēc to nevarētu atnest pats sev?
Un, noguris no garajiem stāstījumiem, saldi aizmiga — jo- šajā garlaicīgajā, šaurajā aizkaktē, ko dēvē par akvāriju, gliemezim patiešām nebija ko darīt.
Toties zivtiņām miegs nenāca. Brīnumaino nostāstu satrauktas, abas ielīda kaktiņā un klusi sarunājās.
— Es atdotu visu, — Kite čukstēja, — lai kaut vienu reizi' varētu ienirt okeāna dzelmē.
— Lai, — Pite nopūtās, — lai zāģzivs pārgriež mani uz pusēm, ja tikai man ļautu peldēt pa nogrimušā kuģa tilpnēm..
— Vai arī pa noslēpumainiem koraļļu labirintiem …
— Kur spīd oranžas jūras zvaigznes …
— Bet varbūt, — Kite aizsapņojās, — varbūt es iedraudzētos ar briesmīgo haizivi, ja tai tīrītu no zobiem ēdiena druskas?"
— Un es palīdzētu astoņkājim atmudžināt kājas!
— Vai tad mēs nekad, it nekad neieraudzīsim okeānu?
— Labāk par to nemaz nebūtu dzirdējušas, — Pite apraudājās.
— Jā, — Kite nopūtās, — abas līdz šim taču bijām laimīgas, abas domājām, ka akvārijs ir visjaukākā un brīnišķākā vieta pasaulē.
— Un monēta — vislielākā bagātība.
— Toties tagad šeit tik šaurs un drūms …
— Kā cietumā … Visur tā vien atsities pret stikla sienu…,
— Tsss! — Pite brīdināja.
Abas zivtiņas saausījās: gliemezis miegā kaut ko runāja.
— Jau … jau … pie masta … sieniet… — tas nesakarīgi murmināja. — Paldies. Fui, fui. Sveiks, jūras zoben, vēl dabūsi par pārzāģēto ģitāru! … Šaura stikla kaste .. . Hei, arī man. amforu vīnu! … Atlantija …
Gliemezis pamurmināja un atkal apklusa, bet zivtiņas sačukstējās tālāk:
— Drīz tas peldēs uz okeānu.
— Ak, ja arī mūs abas paņemtu līdzi!
— Kā lai paņem? Nevarēs paņemt.
— Bet zini, — Pite kļuva domīga, — zini, es jau sagudroju.
— Ko tu sagudroji?
— Kā nokļūt okeānā.
— Saki ātrāk! — Kite kļuva nepacietīga.
— Gliemezim iekšā taču ir eja, lieliska slēptuve. Ja mēs ielīstu tajā un pagaidītu, kamēr gliemezis atgriezīsies okeānā? Kas tad?
— Tad, tiklīdz vētras laikā gliemezi piesies pie masta un atšalks vilnis, abas izspruksim brīvībā, okeānā!
Zivtiņas nekavējoties pielavījās pie aizmigušā gliemeža un aši ielīda tā iekšienē, dziļā un tumšā labirintā, kas bija pilns dīvainas dūkoņas un ūdens … Abas paspēja tieši laikā, jo, kamēr gliemezis vēl nebija pamodies, stūrmanis to izvilka no akvārija un atkal nolika plauktā.
Pēc neilga laika viņš aiznesa gliemezi uz ostu, no turienes — uz kuģa kajīti. Kuģis attauvojās no krasta un aizpeldēja tālā reisā. Pēc nedēļas tas jau šķēla Atlantijas okeāna viļņus.
Kādu nakti uznāca spēcīga vētra. Kuģi mētāja kā skaidiņu, un stūrmanis piesēja gliemezi pie masta. Augsti, krācoši viļņi skaloja kuģa klāju, un skaistulis asšķautņainais gliemezis nokļuva pašā vētras mutulī. Virmojošās ūdens straumes ieplūda gliemeža ejā, labirinta vistālākajos kaktiņos un izsvieda ārā Kiti un Piti…
Viņas jau bija noslāpušas, beigtas. Tomēr abu sastingušajos, ieplestajos acu redzokļos it kā mirdzēja priecīgs sveiciens .lielajam, neaptveramajam Okeānam . ..
ZAUDĒTA UZVARA
Mazās ieplakas nogāzes melnē un metas raibas, tik milzumdaudz kukaiņu un kukainīšu tajā sapulcējies, bet sacensību galvenais tiesnesis ūsainis paziņo:
— Tagad augstumā lēks sarkankājis sprakšķis! Visa mazā ieplaka iedūcās un iegaudojas — nevis parasta ieplaka, bet kukaiņu stadions, kurā pašlaik notiek sacensības augstlēkšanā. Pašā stadiona vidū — divas tievas un taisnas smilgas, starp kurām novilkts zirnekļa pavediens, un tam pāri jātiek kukaiņiem augstlēcējiem. Sākumā lēcēju bija vairāk nekā simt, bet zaudētāji cits pēc cita izstājās, un tagad atlikuši tikai vislabākie no vislabākajiem: sprakšķis, skrejvabole, cikāde,, blusa un zaļais sienāzis.
— Lec sprakšķis! — tiesnesis atkārto. — Auklas augstums — divi simti simtkāja soļu.
Sprakšķis pieiet pie augstu paceltās auklas un —ko jūs domājat! — augšpēdus noguļas zemē. Guļ nekustēdamies, pacēlis, uz augšu visas sešas sarkanās kājeles.
— Sprakšķ, sprakšķ, sprakšķ, — stadionā sprakšķina visi« līdzjutēji sprakšķi, uzmundrinādami savu lēcēju un alkdami,, lai tas tiktu čempiona godā.
Bet sprakšķis joprojām guļ augšpēdus, tad pēkšņi, it kā neredzamas rokas pasviests, ceļas uz augšu — tāpat augšpēdus. Tā lēkt no visiem kukaiņiem prot vienīgi sprakšķi. Tātad viņš- paceļas, gaisā apgriežas, bet griezdamies ar kāju aizķer auklu-, tā pārtrūkst, un zaudējušais sprakšķis nokrīt uzirdinātās smiltīs.
Aiz īgnuma viņš kož un dauza savu nelaimīgo kāju, kas pārrāva auklu, un kliedz:
— Tu esi vainīga! . .. Tevis dēļ pārtrūka! … To es tev nepiedošu! …
Viss stadions smejas par sprakšķi, kurš kausta savu kāju,, bet atsteigušies zirnekļi jau vij jaunu auklu, skudras to piesien starp smilgām, simtkājis ar sīkiem solīšiem izmērī tās augstumu., kukainis kapracis atkal mīksti uzirdina smiltis — lai lēcēji krītot nesasistos, bet tiesnesis ūsainis paziņo:
— Sprakšķis zaudēja. Lēcienam gatavojas skrejvabole!
Garkāje skrejvabole ar lielām acīm, kura līdz tam berzēja
lielus vienu pret otru, lai tie būtu veiklāki un atsperīgāki, nostājas tuvu pie aukliņas un aptausta uz vēdera uzkarināto amuletu, jo tam jāatnes laime. Amulets — kolibra nadziņš, ko stārķis pārnesis no siltām zemēm.
— Uz priekšu, kļūsti čempione! — no visām pusēm spiedz līdzjutējas skrejvaboles.
Skrejvabole vēlreiz patausta savu amuletu, nomurmina burvju vārdus, kam jāatnes veiksme: ģur, ģur, ļur, ļur. Tad uzspļauda ķepām, ieskrienas, jau lēks augšā, bet.. . Bet pēkšņi apstājas pie pašas auklas. Kā redzams, nebija labi ieskrējusies. Viņa atgriežas, atkal tausta amuletu, atkal murmina burvestību: ļur, ]ur, ģur, ģur, atkal ieskrienas, jau cels kāju lēcienam, bet … bet atkal apstājas. No satraukuma un bailēm lielās acis vēl vairāk ieplešas, zaļais vēderiņš dreb, bet priekšķepas tā vien tausta amuletu, kam jāatnes laime… Vabole atkal ieskrienas, atkal apstājas un atkal nelec!