— Vai manas acis melo? — viņš sacīja un nogurušās acis berzēja ar plaukstām. Uzlika brilles un atkal aplūkoja galdu: jā, uz grāmatas vāka baltojās liela sniegpārsla, jo, tiklīdz večuks tai pieskārās ar roku, no tās nāca ledains aukstums.
— Savāda, neizskaidrojama parādība, — zinātnieks samulsa. — Vairāk nekā savāda . .. Neko, it neko nesaprotu . .. Varbūt ārā pēkšņi uzsalis, varbūt ziemelis atnesis sniegu?
Viņš izgāja uz balkona un paskatījās apkārt. Nē, ārā bija sauss, nebija nekāda ziemeļvēja un nekādu sniega pazīmju. Zinātnieks pavisam nomākts atgriezās kabinetā, un šeit zem sakarsušas lampas joprojām mierīgi zaigoja īsta, auksta sniegpārsla.
— Raugi, kādas lietas … — Zinātnieks skumīgi nopūtās.
— Izrādās, ka mūsu dabā ir sniegpārslas, kuras siltumā nekūst, uz kurām neattiecas nekādi likumi … Tātad visas manas grāmatas nav pareizas, bet viss mans darbs un dzīve veltīga … Vai tiešām man būs jāmirst, zinot, ka esmu maldījies un maldinājis citus? — Večuks salika grumbainās rokas un nolieca pagurušo galvu, bet viņa balsī bija tik daudz vilšanās un sirdēstu, ka Sniegpārslai nodrebēja sirds. Viņa vainīgi nodūra acis un aizmanījās atpakaļ uz balkonu.
— Kāpēc, — Sniegpārsla sev jautāja, — es arvien visiem atnesu tikai sāpes un nelaimes? Kāpēc? …
Tā nolaidās nama pagrabā un sameklēja sienā dziļu, tumšu plaisu.
— Te palikšu līdz nākamajai ziemai un nevienam netraucēšu, — Sniegpārsla nolēma. — Citas izejas man nav.
Plaisā bija drūmi, oda pēc mikluma un pelējuma. Reizrei- zēm atklīda kode vai zirneklis, tomēr, sajutuši aukstumu, muka prom. Beigu beigās Sniegpārslai tā apnika vientulība un tumsa, ka viņa nenocietusies izlīda ārā.
Bet ārā valdīja īsta vasara. Aiz nama uz ielas stāvēja dzelteni saldējuma ratiņi.
— Auksts, garšīgs saldējums! — pārdevēja klaigāja.
— Auksts plombīra saldējums!
Sniegpārsla palīda zem ratiņiem un, noglūnējusi izdevīgu brīdi, iespruka iekšā. Šeit gulēja samesti ledus gabali, un, tos ieraudzījusi, Sniegpārsla pat apjuka aiz prieka.
— Mani brālīši! — viņa iesaucās. — Arī jūs, arī jūs neesat izkusuši un nekad neizkusīsit! Ai, kāda laime, ka es vairs neesmu viena! — Un viņa mīļi, tikpat kā pie miesīga brāļa, piekļāvās pie ledus gabala.
Bet kas tad tas? No ledus uzvēdīja tādi kā dūmi un, vērīgāk ielūkojusies, Sniegpārsla saprata, ka ledus ir mākslīgs.
Viņu pārņēma tādas skumjas un vilšanās, ka, neko negaidīdama viņa metās ārā no saldējuma ratiņiem. Karsta saule žilbināja acis; garām traucās noputējušas automašīnas, karstumā panīkušie zvirbuļi meklēja peļķi, kur padzerties, cilvēki gāja ar pilnām iepirkumu somām — visi kaut kur steidzās, visi bija aizņemti.. . Tikai Sniegpārslai vienai nebija kur steigties un ko darīt. Šeit, trokšņainā un saules pielijušā ielā, tā jutās vēl vientuļāka nekā tumšajā pagraba plaisā. Tagad Sniegpārsla ar skaudību atcerējās savas baltās māsas, kuras izkusa, tiklīdz pieskārās pie zemes, kuras nepazina rūgto vientulību un nevienam neatnesa nelaimi. .. Tikai viņa, nolādētā, mētājās bez vielas zem karstās saules, visos radīdama izbrīnu un jaukdama kārtību. Sniegpārsla žēli nopūtās un pieglaudās pie elektrības staba, kas darināts no cementa. Ko iesākt, kur dēties, kā dzīvot tālāk? Sniegpārsla pacēla acis pret mēmajām debesīm, un pēkšņi viņai iešāvās prātā glābēja doma. Viņa veikli uzrāpās staba virsotnē, nostājās uz spuldzes abažūra un izstiepa roķeles pret debess velvi.
— Ai, Mākoni! — viņa iesaucās. — Mākoni! … Es jau gribu izkust, gribu izgaist! . .. Uzklausi mani, neatstāj mani! .. .
Taču debesīs jau peldēja citi mākoņi, kuri neko nezināja par neizkusušo vientuļo Sniegpārslu. Tie pat neizdzirdēja tās balsi — laidās un aizlaidās, bet tiem pakaļ lidoja jauni mākoņi, tikpat kurli pret Sniegpārslas lūgšanām.
Neko nesasaukusi, Sniegpārsla nolaidās no staba un atkal gāja pa ielu. Viņa vilkās bez kāda mērķa, tikai vientulības dzīta — kā bezpajumtes šunelis. Nonāca pie neliela skvēra un apsēdās uz zemes blakus tveicē novītušai pīpenei. Sniegpārsla apskāva tās kātu un sāka birdināt žēlas asaras. Raudādama pēkšņi juta, ka kūst un pārvēršas lielā lietus lāsē… Un tagad Sniegpārsla saprata, kāpēc Mākonis toreiz viņai teica: «Tikai neraudi!»
— Paldies tev, — jau izgaisdama Sniegpārsla dzirdēja pīpenes balsi. — Tu mani aplaistīji, tu mani izglābi .. .
BEZBAILĪGA SLIEKA
Ezera krastā atnāca makšķernieks ar lāpstu rokā. Viņš atrada leknas zemes gabalu un, meklēdams sliekas, ņēmās rakt.
Zemē sākās apjukums un kņada. Pamanījušas nāves briesmas, sliekas steidzās ierausties dziļāk un tālāk no šņirkstošās lāpstas. Tikai kāda jauna slieka nenobijās no briesmām un nesteidzās slēpties. Vienmuļā un drūmā pazemes dzīve tai bija stipri apriebusies, viņa ilgojās pārmaiņu un, kamēr vēl ir jauna, alka paskatīties pasauli. Iespējams, ka tieši tagad tuvojas gaidītā pārmaiņa, tikai nevajag laist garām izdevību! … Un jaunā nebēdne sāka virzīties tuvāk pie lāpstas, turpretim visas pārējās sliekas, cik vien bija viņu spēkos, irās tālāk no tās . ..
— Ko tu dari, trakā! — jaunajai uzsauca veca, visu pieredzējusi slieka. — Griezies atpakaļ, citādi pazudīsi! . ..
Tomēr drosminiece neņēma vērā vecās padomu. Tā spraucās tuvāk un tuvāk pie džerkstošā asmeņa.
— Glābiet, māsiņas! — kāda slieka spiedza. — Es nevaru pat pakustēties! Bailes mani pilnīgi sastindzinājušas! …
— Ai, ai, ai, — no visām pusēm atskanēja to slieku balsis, kuras nepaguva aizmukt. — Beigas mums, beigas!… Viss!
Jaunā slieka beidzot pavisam tuvu uztvēra lāpstas apdullinošo džinkstoņu un juta, ka tiek celta uz augšu. Pēc tam to sagrāba resni makšķernieka pirksti, kas oda pēc tabakas, un iesvieda stikla burkā, kurā jau locījās desmitiem citu gūstekņu. Tie visi grozījās kā uz karstas pannas un nelabās balsīs sauca pēc palīdzības, kaut gan to sagaidīt nebija no kurienes.
Bet tad nāca briesmīgākais: cita pēc citas sliekas tika izņemtas no burkas un uzdurtas uz āķa.
— Ejam bojā, māsiņas! … — tās iespiedzās šaušalīgās balsīs, un neviens viņas vairs nedz redzēja, nedz dzirdēja .. .
Pienāca kārta arī jaunajai. Taču tā pat neiepīkstējās, kad makšķernieka resnie pirksti saknieba tās sānus un āķa asais gals pārdūra vārīgo augumiņu. Arī tagad, sāpju smeldzināta, jaunā slieka sapņoja par interesantiem piedzīvojumiem un pārmaiņām.
Makšķeraukla, lidodama pa gaisu, iesvelpās, un slieka sāpīgi atsitās pret ūdens virsmu, tad, svina atsvara vilkta, lēni ienira noslēpumainajā ūdens dzelmju valstībā .. .
Slieku apreibināja jaunas, nedzirdētas skaņas, pieskārieni un smaržas. Ūdens ar vēsu plaukstu glāstīja tās brūci, visapkārt plīvoja garas un maigas zāles, bet zem tām dungodams irās gliemezis.
«Areče, kā sagaidīji lielo pārmaiņu!» slieka cildināja sevi, līdz ar to neaizmirsdama sveikt arī ezera dzīvo radību:
— Labdien! … Esiet sveiki un veseli! . ..
Neviens tai neatbildēja, tikai attālāk ieburbulējās ūdens: tur gliemezis, apjucis no tik priecīga sveiciena, apgāzās uz sāniem.
— Es šeit esmu pirmo reizi, — slieka mundri stāstīja visiem,, kas to klausījās un neklausījās. — Savā mūžā netiku bijusi šajās vietās. Mana dzimtā puse ir pavisam citāda. Vai kādreiz jums nav gadījies ciemoties pie mums?