Kāda sprigana jauna zivtiņa — acīmredzot tāda pati pār- galve kā slieka — iedrošinājās piepeldēt tuvāk un pajautāt:
— Un kāda ir tava dzimtā puse?
— Pateicos par uzmanību, — slieka to pieklājīgi tencināja. — Mana dzimtā puse atrodas ne visai dziļi zemē, tā ir caurcaurēm no kūdrainas augsnes, zāļu saknēm, akmentiņiem un kukaiņu oliņām . ..
Ziņkāres dzītas, piepeldēja vēl vairākas zivtiņas.
— Cik savāda slieka! — tās brīnījās. — Vai tikai šī negrib uzvilināt mūs uz āķa?
— Man ļoti sāp, ja jūs tik neglīti domājat, — slieka atsaucās. —Es pati taču esmu uzdurta uz āķa un to nenovēlētu savam niknākajam ienaidniekam. Starp citu, labdien, biju aizmirsusi, sasveicināties.
— Labdien, — zivtiņas jau draudzīgāk atsaucās.
Pie tām pievilkās gliemezis, kas nesen bija apgāzies uz sāniem; tuvāk pierāpoja vēzis, atpeldēja plaudis, atlīkumoja pīk- stulis, izlīda no dūņām.
— Kāpēc tu nepīksti un nevaimanā? — šis jautāja sliekai,, jo pats bieži tiek dēvēts par činkstētāju.
— Bet kālab man jāvaimanā? — slieka jautāja.
— Tālab, — gliemezis paskaidroja, — ka visas tavas radinieces, nokļuvušas pie mums, to vien dara kā pinkšķ un vaimanā.
— Vai arī no bailēm pavisam zaudē valodu, — plaudis piebilda.
— Mums, — kāda zivtiņa iesmējās, — pat ir paruna: gļēvs kā slieka ūdenī.
— Tās iebiedētas ar šaušalīgiem nostāstiem par ūdens plēsoņām, — slieka mēģināja attaisnot savas radinieces, — un tāpēc . ..
Viņa nepabeidza: makšķernieks, nesagaidījis lomu, izrāva no ūdens auklu ar āķi, uzmeta augstu virs galvas un atkal iesvieda cik spēdams tālāk ūdenī. Šajā niecīgajā brīdī slieka paguva ieelpot pāris malku svaiga gaisa, jo ūdenī jau gandrīz bija nosmakusi.
— Atkal, raugiet, labdien, — atgriezusies viņa priecīgi sasveicinājās. — Tagad sakiet man: vai jums neapnīk visu dzīvi pavadīt ūdenī un ūdenī?
— Ak vai, kā apnīk! — ņiprā pārgalve zivtiņa nopūtās. — Es nezin ko atdotu, ja varētu nokļūt citās vietās. Reiz pat mēģināju izlēkt krastā, bet gandrīz vai nosmaku un tik tikko atķepurojos atpakaļ.
— Mums abām līdzīgs raksturs! — slieka priecājās. — Es pati līdu makšķerniekam nagos, lai tikai dabūtu paskatīties raibajā pasaulē .. . Taču ūdenī man visai plāni klājas, — slieka negribot atzinās, — smoku nost, lūk, kā.
To izdzirdējis, pīkstulis aši iznira virs ūdens, ievilka pilnas žaunas gaisa un atgriezies palaida uz sliekas pusi skābekļa bur- bulīšus.
— Jā, tagad pavisam cita dzīve! — slieka vieglāk nopūtās. — Cik jūs esat draudzīgas! Paldies no visas sirds.
Tagad ap viņu bija sapulcējies krietns bars ezera iemītnieku: vairāki asari, ducis gliemežu, divdesmit pīkstuļu un neskaitāms daudzums mazu zivtiņu. Aizmirsušas savstarpējos ķīviņus un vecas pārestības, tās draudzīgā aplī ielenca slieku un ziņkārīgi tvēra katru tās vārdu.
— Mani vecāki, vecāku vecāki un vecāku vecāku vecāki, arī senči, — slieka klāstīja savas dzimtas vēsturi, — kopš neatminamiem laikiem rušina zemi. Tomēr teikas stāsta, ka mēs kādreiz neatminamos laikos tāpat bijām ūdeņu iemītnieki, bet bada un briesmu dēļ izlīdām dzīvot uz zemes. Rušināt zemi nav visai interesanti, toties vērtīgi: salasām sev uztura drusciņas un tādā veidā pārtiekam.
— Ak vai, cik daudz jāpūlas niecīgas drusciņas dēļ! — pārgalvīgā zivtiņa brīnījās.
— Tomēr visbriesmīgākais, — slieka runāja tālāk, — nokļūt kurmja rīklē. Viņš ir tik trekns, ka nespēj pavilkt savu speķi, toties tāds negauša — kā caura aka! . .. Pusi manu radinieku notiesājis . ..
Slieka vēl nepaguva beigt: makšķernieks otrreiz izvilka makšķeri un pārbaudīja, vai slieka vesela, vai viss ir, kā nākas, un atkal iesvieda āķi ūdenī.
— Tiešām prieks atgriezties pie saviem draugiem! — slieka, grimdama dziļāk ūdenī, sacīja, lai gan atkal sāpīgi satrieca sānu.
Šoreiz viņu sagaidīja pārsteigums: vēži, ar spīlēm sarāvuši aļģes, sakrāva tās kaudzītē zem paša āķa.
— Te būs tāds kā skābekļa spilventiņš, — tie paskaidroja. — No aļģēm nāk skābeklis, tev būs ar ko elpot.
Arī pati slieka jau juta, ka veldzējošas gaisa strūkliņas glāsta tās sāpošo augumu un dod spēku.
— Ļoti zemu klanīdamās, pateicos, — slieka aizkustināta tencināja. — Kā es vēlētos ari jums ar kaut ko pakalpot!
— Tu nepabeidzi stāstīt par kurmi, — gliemezis laipni atgādināja.
— Lai pērkons to sasper! — slieka pat noskurinājās. — Bez tam bieži mums uzbrūk putni, it īpaši pēc lietus, kad zemē pietrūkst gaisa un mēs izlienam ārā.
— Arī mums uzbrūk putni, arī mums! — zivtiņas piebalsoja.
Visas pēkšņi apklusa un bailīgi pašķīrās: uz tām kā drūma,.
gara zemūdene nira milzīga līdaka, neierobežota ezera valdniece un plēsoņa. Tajā laikā parasti tā mēdza saldi gulēt, bet tagad, kā redzams, to pamodināja klaigas, tāpēc bija nikna kā lapsene.
— Kas patlaban te notiek?! — līdaka uzkliedza, pazibinājusi apakšējo zobu āķus. — Kas tās par apspriedēm un sanāksmēm te bez manas ziņas?!
Visi nobijušies klusēja un neiedrošinājās pavērt muti.
— Pie visa es te esmu vainīga, un man jāatvainojas jūsu priekšā, — slieka drosmīgi sev uzvēla visu vainu. — Labdien.
— Labdien, — ezera valdniece nelabprāt noburkšķēja.
— Nupat stāstīju par kurmi, kurš ir trekns kā sivēns un norija pusi manas dzimtas, — slieka paskaidroja līdakai. — Un tagad tērzējam par putniem, izrādās, mums ir kopējs ienaidnieks . ..
— Putns man nav nekāds ienaidnieks! — līdaka lepni atcirta. — Ne vienu vien pati esmu notvērusi aiz kājas un norijusi ar visām spalvām.
— Ko jūs sakāt! … Veselu putnu! … Tā gan ir varenība! … — slieka nespēja beigt brīnīties. — Manējās iepletīs mutes, kad atgriezusies pastāstīšu! .. . 2ēl, ka man nav acu un nevaru ieraudzīt jūs … Tā tik ir stipriniece!
Līdaka nomierinājās un pat uzsmaidīja — un tas bija nepieredzēts notikums ezera vēsturē!
— Tu, kā redzu, esi braša jaunule, — līdaka uzslavēja slieku.
— Nelokies, nevaimanā, nelūdz žēlastību un par it visu interesējies .. .
Slieka jau taisījās vērt muti un pateikties līdakai par labu vārdu, bet atkal nepaguva: uzlidoja augstu gaisā un drīz atgriezās — nedaudz tālāk. Vēži tūdaļ tai nogādāja skābekļa spilventiņus.
— Tā mētāšana, — slieka atzinās, — manai veselībai nenāk par labu. Tomēr kā nebūt izturēšu. Gadās arī sliktāk.
— Saki man, — līdaka pajautāja, — vai jūs nekad neliekaties diendusā? Tikai rušināt un rušināt zemi?
— Kāpēc ne, mums ir arī atelpas brīži, — slieka atbildēja.
— Vecās tad izstiepjas visā garumā un snauž, bet mēs, jaunās, cīkstāmies, lēkājam un rotaļājamies.
— Arī mēs, arī mēs! — zivtiņas piebalsoja. — Vai gribi, parādīsim?
Vienā mirklī daži plauži aizpeldēja pie akmens un no turienes atvilka polietilēna maisiņā ieliktu tranzistoru. Vēži ar spīlēm pagrozīja slēdžus, un atskanēja melodiska stabuļu mūzika. Mazo zivtiņu pulks sāka griezties tās taktī, virpuļoja ātrāk un ātrāk, ka ūdens pat sanēja. Apakšā, dibenā, vēži ritmā grozīja augumus, bet pīkstuļi, savijusies lielā kamolā, locījās un sīkās balstiņās piebalsoja stabulēm; gliemeži saskaņoti plaukšķināja ar savām kaula plaukstām … Visi, kas vien šeit bija dzīvi, dejoja un priecājās, pat zāle un sūna taktī līgojās un šūpojās, pat aļģes ļumēja. Tikai līdaka vien bija kaut kur nozudusi — droši vien atgriezusies savā migā. Tomēr nē — tā atkal atpeld un nes kaut ko sakampusi mutē. Re, viņa piepeld pie sliekas un, kamēr zivtiņas rotaļā griežas apkārt, svinīgi sāk runāt: