Zēns ieklausās: no blakus istabas nāk apslapēti čuksti, kas neko labu nesola, pēc tam atveļas dobji Karabasa Barabasa smiekli. «Jāmūk!» Aurims sadūšojas. «Jāmūk no šejienes, ko kājas nes, citādi man galīgi būs beigas!»
Un, saņēmis visus gribas spēkus, viņš jau metas pie durvīm, tikai pēkšņi tās pašas atveras, un uz sliekšņa nostājas jaunais Karabass. Tagad viņš ir ne tikai džinsos, bet arī glītā zīda blūzē, un viņa garā, baismā bārda ļoti rūpīgi sasukāta.
— Nāc šurp, — viņš aicina Aurimu.
Aurims bijīgi ieiet istabā, šķielēdams uz ārdurvīm, sagatavojies ik mirkli mesties ārā pa tām.
— Mēs atkal saņēmām atrastās mantas, — jaunais Kara- bass saka. — Tās tāpat novietotas uz plaukta, lūdzu, paskaties, vai tur nav tas, ko tu meklē.
Aurims atkal sāk lūkoties uz plauktu un tik tikko nepakrīt aiz brīnumiem: tur starp ugunsdzēsēju automašīnu un plastmasas lelli sēž viņa īstā un vienīgā mamma, kuru viņš pazaudēja nezin kad. Sēž, klusi smaida un mīļi skatās uz Aurimu.
— Mamm! — zēns iesaucas un steidzas tuvāk. Taču plaukts ir tik augstu un viņš pats tik mazs, ka arī palēcies nespēj aizsniegt savu visdārgāko atradumu.
Bet mamma aizvien skatās ar zilām acīm un klusi smaida.
— Tēvoc, — Aurims metas pie Atrasto mantu mājiņas valdnieka, — tēvoc, te ir mana mamma, atdodiet man viņu!
— Labi, — valdnieks atbild, glaudīdams savu uzkopto bārdu, — tomēr papriekš jānokārto noteiktas formalitātes. Tev jāparakstās, ka atrasto mantu saņēmi un ka tā tiešām ir tava.
To sacījis, viņš uzklāj uz galda lielu papīra lapu un pasniedz Aurimam lodīšu pildspalvu.
— Bet, tēvoc, — Aurims stipri pietvīkst, — es vēl… es vēl neprotu rakstīt.
— Ak vai, ak vai, cik nelāgi, — jaunais tēvocis noraizējas. — Bez tava paraksta man nav tiesību izsniegt atrasto mantu.
Aurims bailīgi paraugās uz mammu. Tagad viņa izskatās tik tālu, bet plaukts tik augstu, ka arī ar visgarākajām ugunsdzēsēju kāpnēm nevarētu aizsniegt.. . «Jā,» zēns nodomā, «tā resnā tante sacīja īstu patiesību, ka man būs jāpārvar vislielākās grūtības. Tomēr es nezināju, ka tās būs tik lielas!»
— Ko es lai daru, tēvoc? — Aurims klusi jautā un nevarīgi skatās uz lodīšu pildspalvu un papīra lapu.
— Mm … — tēvocis norūc. — Varbūt tu proti uzrakstīt vismaz vienu burtu?
— Protu! — Aurims iesaucas. — Protu burtu O!
Un, pakampis lodīšu pildspalvu, viņš pa visu lapu uzvelk lielu, gandrīz četrstūrainu O.
Tēvocis ilgi un cītīgi apskata burtu, pēc tam izvelk no kabatas spiedogu, uzpūš tam elpu un svinīgi piespiež zem burta. Tad loksni iesprauž mapē un saka:
— Formalitātes nokārtotas.
Pēc tam parausta zīda blūzi, slepus atkal sukā bārdu, pieiet pie plaukta un — hop! — viegli kā pūku noceļ Aurima mammu. Bet nocēlis saka:
— Lūdzam saņemt savu atrasto mantu.
Aurims ar abām rokām satver mammas plaukstu, cieši apskauj un tagad tik drīz to nelaidīs vaļā: taču daudz šķēršļu un briesmu bija jāpārvar, kamēr izdevās atgūt mammu!
— Bet kur tu liki cepuri ar nagu? — Mamma skatās uz viņa kailo galvu.
— Es to pazaudēju, kad meklēju tevi, — Aurims taisnojas.
— Cepuri vēl atnesīs uz Atrasto mantu mājiņu, — jaunais, tēvocis saka. — Lūdzam ierasties rīt. Lūdzam biežāk pazaudēt un biežāk apmeklēt Atrasto mantu mājiņu, — viņš aicina un> laipni uzsmaida Aurima mammai.
— Paldies, apmeklēsim, — mamma pateicas un tikpat laipni smaida, jo viņa nezina, ka jauneklis džinsos nav nekāds jauneklis, bet briesmīgais Karabass Barabass, tīšām sasukājis un pieglaudījis savu bārdu, lai viņu nevarētu pazīt. Tomēr zēns redz viņam cauri!
Abi ar mammu jau kāpj pār mājiņas slieksni, kad viņus panāk Karabasa balss:
— Brīdi pagaidiet!
Drīz vien viņš atnes un pasniedz Aurimam ugunsdzēsēju automašīnu.
Šī automašīna, — viņš saka, — Atrasto mantu mājiņā atrodas jau trīs mēnešus, un neviens nav ieradies pēc tās. Tāpēc formalitātes ļauj to dāvināt.
— Paldies, — Aurims priecīgi pateicas un automašīnu pa- sprauž padusē, jo ar abām rokām viņš vēl arvien tur saspiedis mammas plaukstu. — Un . . . vai jāparakstās?
Nav jāparakstās, — jaunais tēvocis nomierina. — Šoreiz iztiksim bez formalitātēm … — Viņš sazvērnieciski pamirkšķina Aurimam.
Un pēkšņi Aurims atceras kaut ko ārkārtīgi svarīgu. Viņš pieliecas tēvocim pie auss un klusi, klusi, lai mamma nedzirdētu, čukst:
— Tēvoc Karabas Barabas, es nevienam neatklāšu jūsu noslēpumu!
— Mm … — tēvocis nomurmina, it kā viņam zobs būtu iesmeldzies. — Nu ko, tad paldies, ka proti turēt mēli aiz zobiem!
Beidzot Aurims atstāj Atrasto mantu mājiņu — lai arī bez •cepures, toties ar mammu! Abi atkal brien pa smiltājiem, kuros neaug neviena palma un neklejo neviens kamielis, bet, tā kā vēl nav satumsis, tad nav dzirdami arī šakāļi vai hiēnas. Abi paiet garām arī visplatākajam saulessargam liedagā. Resnā tante guļ aizmigusi, un baltais plastmasas vāciņš uz viņas deguna nemaz nekustas — gluži kā bojāts uzvelkamais zvirbulis.
— Māmiņ, — Aurims saka, — šī resnā tante .. .
— Nav glīti tā aprunāt pieaugušos, — mamma sarāj viņu.
— Bet šī tante … — Aurims saka un nepabeidz. Viņš gribēja pastāstīt mammai, ka šī tante ir ragana, kas izbēgusi no Atrasto mantu mājiņas, un tagad viņa ēd nevis ansīšus un grietiņas, bet saldas kūkas. Taču zēns atceras, ka tantei apsolīja nevienam neatklāt viņas noslēpumu, un vārds jātur, jo tante parādīja viņam Atrasto mantu mājiņu, palīdzēja pārvarēt bezgalīgo tuksnesi un pieveikt pašu Karabasu Barabasu!
Tāpēc Aurims vīrišķīgi glabā noslēpumu, bet, lai pabeigtu iesākto teikumu, piebilst:
— Šī tante dienā apēd trīs kūkas. Un viņas saulessargs ir visplatākais visā jūrmalā.
— To redzu, — mamma pasmejas, — ka, mani meklēdams, ieraudzīji daudz no pasaules.
— Un cik daudz šķēršļu un briesmu pārvarēju! — Zēns pašūpo galvu un smagi nopūšas.
TUKŠPAURI KARAĻI
Un tagad paklausieties pasaku par pasaulē vislaimīgāko karaļvalsti, kurā valdīja vislielākie tās zemes muļķi. Jā, jā, jā, nesmejieties un neraustiet plecus: patiešām nebija laimīgākas valsts kā šī, un tiešām nebija lielāku tukšpauru kā tās valdnieki, jā! .. . Tomēr labāk sāksim no gala.
Šīs valsts iedzīvotāji pēc dabas bija jautri cilvēki un ne tikai jautri, bet ari čakli un saprātīgi, taču laika gaitā viņi pieredzēja daudz pārestību un netaisnību no saviem kronētajiem valdniekiem, kuri bija cits par citu muļķāki, tomēr iedomājās, ka ir visgudrākie pasaulē. Un kā nu ne, ja katru viņu soli pavadīja roklaižu pulki. Karalim tikai vajadzēja pavērt muti un pažu- bināt: «Re, bietes jau dīgst,» — un roklaižas tūdaļ sāka klaigāt:
— Klausieties, ļaudis, cik dziļas gudrības nāk no mūsu karaļa mutes!… Mūsu valdnieka nepārspējamais prāts ietiecas visslepenākajos dabas likumos!… Viņš, mūsu gudrības tornis, visu zina, visu redz!… Hei, ļaudis, otru tādu viedīgu valdnieku uz visas zemeslodes pat ar uguni nesameklēsiet! … Mūsu zemei tiešām uzsmaidījusi laime, ka to valda tāds nepārspējams prātnieks!