Nevērība, ar kādu mēs pametam savus zemniekus, nav piedodama. Jo vairāk mums tiesību pār viņiem, jo vairāk pienākumu pret tiem. Mēs pametam tos blēdīga pārvaldnieka ziņā, kas dara tiem pāri, bet mūs apzog. Mēs notriecam savus nākamos ienākumus, izputam, vecums mūs sagaida trūkumā un raizēs.
Lūk, iemesls, kāpēc ātri panīkst mūsu muižniecība; vectēvs bija bagāts, dēls trūkumā, mazdēls iet ar ubaga spieķi. Senās dzimtas kļūst nenozīmīgas; rodas jaunas un trešajā pakāpē atkal izzūd. īpašumi saplūst kopā, un neviena dzimta nepazīst savus senčus. Kurp noved tāds politiskais materiālisms? Es nezinu. Bet laiks darīt tam galu.
Nekad neesmu varējis bez sērām redzēt, kā pagrimst mūsu vēsturiskās ciltis; nevienam tās nav dārgas, iesākot ar tiem, kas tām piederīgi. Un kādas lepnas atmiņas gan sagaidīt no tautas, kas raksta uz pieminekļa: «Pilsonim Miņinam un kņazam Požarskim.» Kas par kņazu Požarski? Kas ir pilsonis Miņins? Bija okoļņičijs kņazs Dmitrijs Mihailovičs Požarskis un sīkpilsonis Kuzma Miņičs Suhoruks, visas valsts ievēlētais. Bet tēvija piemirsusi pat savu glābēju īstos vārdus. Pagātne mums nav nekas. Nožēlojama tauta!
Ierēdņu aristokrātija nevar aizstāt dzimto aristokrātiju. Muižnieku ģimenes atmiņām jābūt tautas vēsturiskām atmiņām. Bet kādas ģimenes atmiņas ir kolēģiju asesora bērniem?
Runādams par labu aristokrātijai, es netēloju angļu lordu; mana izcelsme, kaut arī es tās nekaunos, nedod man uz to nekādu tiesību. Bet es piekrītu Labrijēram: Affecter le mēpris de la naissance est un ridicule dans le parvenu et une lāchetē dans le gentilhomme.
To visu esmu izdomājis, dzīvodams svešā muižā, noraudzīdamies, kā saimnieko sīkmuižnieki. Šie kungi nestrādā maizes darbu un paši saimnieko savās muižiņās, bet atzīstos — lai dievs dod viņiem izputēt kā mums visiem. Kāda nejēdzība! Viņiem vēl nav pagājuši Fonvizina laiki. Viņu vidū vēl dzīvo Prosta- kovi un Skotiņini!
Tas gan nezīmējas uz radinieku, pie kura viesojos. Tas ir ļoti labs cilvēks, viņa sieva ļoti lādzīgs sievišķis, meita ļoti lāga meiča. Tu redzi, ka esmu kļuvis ļoti kārtīgs. Tik tiešām, kamēr atrodos uz laukiem, esmu ļoti labvēlīgi noskaņots un lēnprātīgs — manas
patriarhālās dzīves ietekme un Lizas*** klātbūtne. Man bez jakiem bija garlaicīgi bez viņas. Atbraucu, lai pierunātu viņu atgriezties Pēterburgā. Mūsu pirmā satikšanās bija lieliska. Mana krustmāte svinēja vārda dienu. Sabrauca visi kaimiņi. Ieradās arī Liza — un tikko noticēja pati sev, ieraudzījusi mani… Viņai vajadzēja noģist, ka esmu ieradies tikai viņas dēļ. Vismaz es centos likt viņai to sajust. Šai ziņā manas sekmes pārspēja to, ko biju gaidījis (kas daudz ko nozīmē). Vecenītes mirst manis dēļ, kundzītes tā vien līp man klāt. «Tas tāpēc, ka tās patriotes.» Vīrieši stipri nemierā ar manu fcituitē indolente, kas še vēl pavisam kas jauns. Viņi satracināti jo vairāk tāpēc, ka esmu ārkārtīgi laipns un pieklājīgs, un viņi nekādi nevar saprast, kur slēpjas mana nelietība — lai gan jūt, ka esmu nelietis. Dzīvo vesels. Ko dara mūsējie? Servitor di tutti quanti. Raksti man uz** muižu.
9. DRAUGA ATBILDE
Tavu uzdevumu esmu veicis. Vakar teātrī paziņoju, ka Tu esi sasirdzis ar nervu drudzi un ka Tevis droši vien vairs nav starp dzīvajiem, — tātad izmanto dzīvi, kamēr vēl neesi augšāmcēlies.
Man dara prieku Tavas morāliskās pārdomas par saimniekošanu muižās. Gluži kā
Un homme sans peur et sans reproche Qui nest ni roi, ni duc, ni comte aussi.
Muižnieka stāvoklis, pēc manām domām, ir visap- skaužamākais.
Dienesta pakāpes Krievijā nepieciešamas kaut vai tikai staciju labad, kur citādi nevar dabūt zirgus.
Iegrimstot svarīgos spriedelējumos, esmu pavisam aizmirsis, ka Tev tagad prātā kas cits — Tu esi nodarbināts ar savu Lizu. Kas Tev par prieku tēlot Foblāzu un mūžīgi noņemties ar sieviešiem! Tas nav Tevis cienīgi. Šai ziņā Tu esi atpalicis no sava laikmeta un kļūsti līdzīgs ci-devant gvardes 1807. gada aizsmaku- lim. Pagaidām tas ir trūkums, drīz Tu būsi smieklīgāks par ģenerāli G**. Vai nav labāk jau laikus pieradināties pie nobrieduša vecuma stingrības un labprātīgi atteikties no vīstošās jaunības? Zinu, ka sprediķoju veltīgi, bet tāds ir mans uzdevums.
Visi draugi sveicina Tevi un ļoti nožēlo Tavu pāragro bojā eju — arī Tava agrākā draudzene, kas atgriezusies no Romas, kur iemīlējusies pāvestā. Kā tas izskatās pēc viņas, un kā Tev vajag par to sajūsmināties! Vai neatbrauksi sacensties cum servo ser- vorum dei? Tas izskatītos pēc Tevis. Es katru dienu Tevi gaidīšu.
10. VLADIMIRS** — SAVAM DRAUGAM
Tavi pārmetumi gluži nevietā. Nevis es esmu atpalicis no sava laikmeta, bet Tu — un par veseliem
1 Še rokrakstā acīm redzams izlaidums. Cik var spriest, daļa devītās vēstules gājusi zudumā.
desmit gadiem. Tavi spekulatīvie un svarīgie spriedelējumi noderētu 1818. gadā. Tolaik bija modē uzskatu stingrība un politiskā ekonomija. Mēs ieradāmies ballēs un nenoņēmām zobenus — mums šķita nepieklājīgi dejot un nebija laika nodarboties ar dāmām. Pagodinos Tev paziņot, ka tagad viss ir citādi — Ādama Smita, vietā nākusi franču kadriļa, katrs lakstojas un līksmojas, kā prot. Es sekoju laika garam; bet Tu esi nekustīgs, Tu esi ci-devant un homme stereotype. Kāda patika Tev vienam tupēt uz soliņa opozīcijas pusē! Ceru, ka Z— Tevi uzvedīs uz īstā ceļa: nododu Tevi viņas vatikāniskajai koķetī- bai. Kas zīmējas uz mani, tad esmu nodevies patriarhālai dzīvei: liekos gulēt desmitos vakarā, vizinos pa svaigu sniegu ar šejienes muižturiem, spēlēju ar vecenītēm bostonu par kapeiku un skaišos, kad zaudēju. Ar Lizu tiekos ik dienas — un arvien vairāk viņā iemīlos. Viņā daudz kā tāda, kas mani aizrauj. Šī lēnā, cildenā harmonija, ar kādu viņa izturas, Pēterburgas augstākās sabiedrības burvība, bet arī — kaut kas dzīvs, lēnprātīgs, labdzimtīgs (kā saka viņas vecmāmiņa), nekā asa, skaudra viņas spriedumos, viņa nerauc pieri pirms iespaidiem kā bērns pirms tam, kad sāk pinkšķēt. Viņa klausās un saprot — reta mūsu sieviešu īpašība. Bieži esmu nobrīnījies, cik truls saprāts un netīra iztēle ir tīri patīkamām dāmām. Bieži vien vissmalkāko joku, visdzejiskāko apsveikumu viņas uztver vai nu kā nekaunīgu epigrammu, vai nepieklājīgu seklību. Tādā gadījumā viņu pieņemtais saltais izskats ir tik nāvīgi riebīgs, ka to nevar paciest viskvēlākā mīlestība.