Viņi aiztrenca pelēnus, kārtīgi aizvēra visus logus un durvis, un ielīda pēļos, ietīdami tajos arī galvas.
Viņiem ne prātā nevarēja ienākt, ka viena pelīte, noskaitusies par nelaipno uzņemšanu, iekļūs istabā pa grīdā izgrauzto- caurumu. Pelīte aši uzrāpās uz Runājošās mašīnas.
Lai gan pelīte neko nejēdza no tehnikas, viņa tomēr ar zobiņiem pārgrauza pašu mašīnas sirdi — tā saucamo koordinatoru, ko veidoja zarnu stīgas un sarkankoka tapiņas.
Nākošās dienas rītā profesora durvju priekšā sapulcējās milzīgs pūlis apmeklētāju: kaķi, suņi, avīžnieki. Logu priekšā čivināja putnu bari, kas arī pūlējās tikt pie Runājošās mašīnas. Taču … Runājošā mašīna klusēja — tā nedarbojās!
Profesors Roskams, kas pirms brokasta gribēja mašīnu ātri pārbaudīt, pirmais pamanīja, ka tā nav kārtībā. Ikreiz, kad viņš to iedarbināja, no visiem reproduktoriem vēlās laukā kaut kādas neiedomājamas, pagalam nesaprotamas skaņas visās valodās uzreiz:
PEFF VAU PĪF MĪAU ISTI ET PEOPLE ALLE LUNN TIKT AK MEDINA ANOLOGIA!
Profesors smagi nopūtās, bet tad atviegloti izslēdza mašīnu. Pēc tam viņš savam brāļadēlam, kā arī visiem kaķiem, suņiem un avīžu reportieriem paziņoja, ka mašīna vairs nestrādā. Protams, šai ziņai ne cilvēki, ne dzīvnieki negribēja ticēt. Bet, kad viņi visi iegāja istabā un izdzirda skaļruņos nesaprotamo raur- dēšanu, bija vien jātic profesora paziņojumam. Apmeklētāji nospiestā garastāvoklī devās prom katrs uz savu pusi.
Martins pēdīgi varēja atvilkt elpu. Lai gan zēns vairākus mē- nēšus bija ziedojis šas mašīnas būvei, patlaban viņš jutas priecīgs, ka tā salūzusi.
— Ja mēs būtu gribējuši izpildīt visas dzīvnieku vēlēšanās, pasaule apgrieztos ar kājām gaisā! — Martins nopūtās. — Bet tas mums, tēvocīt, nav pa spēkam! Aiznesīsim labāk šo mašīnu uz pagrabu.
— Nē! — profesors iebilda. — Tieši tagad mašīna ir tapusi patiesi interesanta!
— Kā tad tā? — Martins norūpējies jautāja.
— Tagad tā stāsta pati par sevi, pie kam runā kā cilvēku, tā dzīvnieku valodā reizē.
— Bet to jau nespēs saprast neviens cilvēks pasaulē!
— Visās lietās vajadzīga sava metode, cienītais brāļadēla ļuings! — profesors Roskams iebilda.
Pēc tam viņš ieslēdza svirslēdzi un ķērās pierakstīt mašīnas valodu. Mašīna teica:
— ANIMALS ET POPULI LEWWER PIEPS DUDUDI DU VIE K1KERIGU MISCHEN WAS NAAR ZIJN NATUUR NEKAD TAM NE PODDAJETSJA.
— Kādas blēņas! — Martins smējās.
Bet mācītais tēvocis paņēma papīra lapu un uz tās pārrakstīja kārtīgā ailē visus vārdus un to tulkojumus. Iznāca sekojošais:
animals {angļu vai.) — dzīvnieki
et populi (latīņu vai.) — un cilvēki
lewwer (frīzu vai.) — dzīvo
pieps (kanārijputniņu vai.) — katrs
dududi du (baložu vai.) — savu paša
vie (franču vai.) — dzīvi
kikerigū (gaiļu vai.) — nevajag
mischen was (vācu vai.) — jaukt kopā to
naar zijn natuur (holandiešu vai.) — kas pēc savas dabas
nekad tam (latviešu vai.) — nekad tam
ne poddajetsja (krievu vai.) — neļaujas.
Martins saspringti lūkojās pār tēvoča plecu.
— Iznāk gan kaut kāda jēga! — viņš beidzot sacīja.
— Te slēpjas pat ļoti gudra doma, — profesors Roskams apstiprināja.
Tad viņš paņēma krīta gabaliņu un uz mašīnas sāniem uzrakstīja visu teikumu:
DZĪVNIEKI UN CILVĒKI DZĪVO KATRS SAVU PAŠA DZĪVI. NEVAJAG JAUKT KOPĀ TO, KAS PĒC SAVAS DABAS NEKAD TAM NEĻAUJAS.
Ar šo gudro teicienu arī beidzās notikums ar Runājošo mašīnu, jo tā vairs neko negribēja teikt.
Kopš tā laika mašīna klusē.
Profesors Roskams un viņa brāļadēls Martins lika šai mašīnai mieru. Viņi ķērās pie jaunas mašīnas izgudrošanas.
Arī visi Luizes ielas 7. nama dzīvnieki un putni ir apmierināti. Viņi dzīvo savu dzīvi, bet cilvēki dzīvo savu dzīvi, ura katrs cenšas uzturēt ar citiem labas attiecības.
Un tas, jāsaka, ir visprātīgākais.