Noks šķērsoja salti spīdošās galvenās līnijas sliedes asis desmit no perona un, izlīdis caur rezerves vilciena apakšu, tagad atradās preču vagonu šaurajā ejā. Vagoni aizstiepās pa labi un kreisi; tumsā bija grūti noteikt, kur izbeidzas to sablīvējums. Jebkurā virzienā — lai arī tur būtu desmitiem vagonu — Noku varēja gaidīt nepatīkama vai liktenīga sastapšanās. Viņš palīda vēl zem viena sastāva un izslējies atkal ieraudzīja nekustīgu, slēgtu vilcienu. Acīmredzot šeit uz rezerves sliedēm stāvēja daudz tādu. Atpūties Noks rāpās tālāk, neatliekdamies pat tur, kur ceļā gadījās bremžu pārejas, — tik ļoti viņam sāpēja mugura, —- galu galā viņš nokļuva līdz klajai, plaša sliežu sazarojuma vietai; pavisam tuvu sev priekšā viņš ieraudzīja mazu būdiņu bez durvīm, kurā dega sveces gals; sarga nebija; uz plauktiem virs vienkāršas lāvas stāvēja lupatā ietīta maize blakus piena pudelei un skārda kārba ar sviestu. Noks paraudzījās visapkārt.
Tik tiešām, nekur neviena neredzēja; ne skaņas, ne nopūtas nedzirdēja šajā nomaļajā vietā, taču neatvairāma briesmu sajūta iezagās bēgļa dvēselē, kad viņš, nolēmis paņemt maizi, beidzot uzmanīgi pastiepa roku. Viņam šķita, ka jau ar pirmo soli projām no šīs vietas viņš sastapsies ar slepeniem novērotājiem. Taču lupata, kurā bija ietīta maize, nokrita zemē bez trokšņa, un Noks atkāpās mierīgi, ar tukšu, vieglu, aiz sasprindzinājuma mazliet džinkstošu galvu, tik tikko novaldījies, lai tūliņ nepie- bāztu muti ar valgo maizes mīkstumu. Viņš turējās Zur- baganas virzienā, attālinādamies no stacijas. Pa labi aizstiepās drūmu vagonu rinda, pa kreisi — smilšu celiņš, bet aiz tā sākās dārziņi; koku galotnes sērīgi slējās krēslainās debesīs.
Pēkšņi, kā sapnī, aiz vagona stūra uz smiltīm noplaka rokas laternas gaismas stars, pārsteigdams Noku; kāds apstājies īdzīgi noprasīja:
— Kas jums šeit meklējams?
Noks spēji atrāvās atpakaj.
— Es,., — viņš teica un, pēkšņi zaudējis savaldīšanos, juzdams, ka ir apmulsis, strauji uzlēca uz pirmā, tuvākā vagona kāpšļa. Kāju, ko no apakšas satvēra spēcīga roka, Nots izrāva ar zibenīgu kustību.
— Stāt, stāt! — skaļi iekliedzās cilvēks ar laternu.
Noks nolēca starp vagoniem. Pēc tam viņš atcerējās
tikai to, ka, uzlēkdams kājās, līzdams, nodauzīdams ceļus un plecus pret sliedēm un ķēdēm, lēca un skrēja pa nodevīgi šaurām spraugām, noreibis no bailēm un tumsas, pazaudējis maizi un cepuri. Uzlēcis uz preču platformas, viņš ieraudzīja, ka priekšā aizslīd lejup lēkājoša, sarkana laterna, aiz tās otra, trešā; atskatījies viņš pamanīja, ka arī no bremžu pārejām zibsnī neatlaidīgās sarkanās laternas, metot gaismas starus visos virzienos.
Noks klusi nošlūca zem platformas. Vienīgais glābiņš šajā taisnās rindās izkārtoto milzīgo, slēgto kastu mežā bija — turēties vienā virzienā, vienalga, kurp tas aizvestu, riņķot un maldīties nozīmēja galu. Zobus sakodis, dvēselē izsalcis, sirdij drudžaini sitot, viņš izlīda zem dažām vagonu rindām, klusi un ātri, skanot saucieniem un soļu troksnim, šaudīgai gaismai apspīdot sliedes. Kādā vietā Noks ar galvu atsitās pret vagona apakšējo malu; no spēcīgā belziena jaunais cilvēks tik tikko neno- vēlās zemē, bet, pārvarējis sāpes, viņš līda tālāk. Sāpes, pārspēdamas bailes, noskaidroja apziņu. Viņu acīmredzot vadīja virziena instinkts, kas reizēm sāk darboties izjūtu saasināšanās gadījumos. Brīvā vietā Noks grīļodamies piecēlās — tas bija laternas sastapšanās brīdī pamestais smilšu celiņš, kas norobežoja dārzus; pārlēcis pār žogu, Noks aizjoņoja pa dārza krūmiem un dobēm līdz nākošajam žogam. Aiz tā un neliela tukša laukuma sākās mežs, kas sniecās līdz pašai Zurbaganai. Noks metās koku aizsardzībā kā savās dzimtajās mājās.
Bēgt vārda īstajā nozīmē nebija iespējams pa šiem tumsā neredzamajiem šķēršļiem — stumbriem, savijumiem, kritušiem kokiem un bedrēm. Noks klupa, cēlās, metās uz priekšu, paklupa atkal, un viņa izmisīgo kustību ātrumu visā visumā varbūt varēja salīdzināt ar skriešanas ātrumu. Viņa vienīgais mērķis pagaidām bija, cik vien iespējams attālināties no vajātājiem. Taču pēc minūtēm piecpadsmit—divdesmit iestājās reakcija. Ķermenis atteicās paklausīt, tas bija sadauzīts un saskrāpēts. Kājas ļodzījās, pārmocītās plaušas sāpēs raustījās, cīnoties pēc elpas. Nespēka vājums piespieda Noku apsēsties, viņš iespieda galvu rokās un aprima; negaidīti atvieglota elpošana mazliet nomierināja klusuma sasprindzinātos nervus.
«Hēlija nu jau ir mājās,» viņš nodomāja, «jā, viņa sen jau mājās. Viņai labi, silti. Tur ir gaišas istabas, tēvs, māsa, spuldze, grāmatas, glezna. Mīļo Hēlij, varbūt tu domā par mani. Viņa mani aicināja iegriezties pie viņas. Muļķi! Es pats iešu turp, es gribu būt tur. Gribu siltumu un gaismu; briesmīgi, neizturami gribu! Nenokar galvu, Nok, ej uz pilsētu un uzmeklē adr… Bet es jau saplēsu …»
Viņš nodrebēja, to atcerēdamies, bet, galvu pakratījis, rūgtā priekā un tumšā mierā aprima. Viņš būtu īsts noziedznieks, ja sadomātu ierasties pie šīs meitenes, kura nav vainojama neviena liktenī. Kādēļ gan viņai jāsasaistās ar klaidoni, riskējot ar tenkām, nopratināšanām, apvainojumu? Viņš atkal nocietinājās savā svārstīgajā, slimīgajā niknumā pret visiem, atskaitot Hēliju, kas viņam pašam par lielu izbrīnu šķita dīvains, gluži fantastisks izņēmums. Tagad viņš nožēloja, ka bija izlasījis adresi, taču, mēģinot to atcerēties, pārliecinājās, ka nav spējīgs atsaukt atmiņā tās pāris viegli uzmestās rindiņas. Viņš samulsa, bet tūliņ iecirta par to pats sev pliķi. Viss bija pārtrūcis, nozudušas visas pēdas uz pagājušo — nams, iela, dzīvokļa numurs, — tas ievainoja Noka patmīlību. Viņš taču pats bija gribējis neiet; tagad viņa gribai vairs nebija varas, par to bez piespiešanās valdīja atmiņa. Tā bija padarījusi viņu par vientuli; viņš it kā atmodās. Hēlija un Zurbagana pēkšņi attālinājās par tūkstoš verstīm; pilsēta gan drīz vien atgriezās savā vietā, bet tā vairs nebija agrākā pilsēta.