Kad satraukums norima, Noks atcerējās nozaudēto maizi. Bēglim par brīnumu šī atmiņa nemodināja izsalkumu, taču trīsas un sausums mutē, ko viņš uzskatīja par nejaušām satraukuma sekām, — pastiprinājās. Viņa ceļi atdūrās pret zodu, bet rokas, kas bija apņēmušas ceļus, drudžaini drebēdamas, krampjaini sarāvās.
— Es nedrīkstu gulēt, — Noks teica pats sev, — ja aizmigšu, tad rit gluži bezspēcīgu mani varēs sagūstīt ne tikai brašs vīrietis mundierī, bet pat nieka kaķis.
Piecēlies kājās, viņš vaicāja mežam: «Uz kuru pusi lai eju, kungi?» — un piespieda galvu pie kāda koka. Drebuļu pārņemts, viņš gaidīja brīdi, kad aukstumu nomainīs karstums; vieglais uzbudinājums šķita narkotiski patīkams kā kafija vai tēja pēc darba. Tajā brīdī no Zurba- ganas puses, no klusuma dzīlēm, pēc meža mēmuma un koku sanēšanas atskanēja fabriku nakts maiņas sirēnu svilpieni. Noks virzījās uz šā daudzbalsīgā dziedājuma pusi. Augstie, nervozie un vidējie saskanīgie svilpieni sen jau bija rimuši, bet vēl ilgi turējās dobjais lielgabalu fabrikas kauciens kā buļļa kaislais māviens, un Noks gurdi tam pamāja.
— Tu, vecais, neapklusti, — viņš teica, — man nav ar ko sarunāties un — lai žēlīgs dievs — nav neviena, pie kā varētu aiziet.,»
Bet arī šī sirēna apklusa.
Noks gluži automātiski turējās vienā virzienā, skaļi sarunādamies te ar Gutanu, te ar Hēliju, te ar kādu iedomātu, nepazīstamu pavadoni sev blakus. Pa brīžam viņš uzsāka dziedāt cietumnieku dziesmas vai atdarināja dažādu priekšmetu skaņas, sacīdams stiklam «tinnkš», kokam — «tukl», akmenim «klauks!» — bez nolūka izklaidēties. Samērā ātri pēc tam, kad atskanēja pirmā sirēna, viņš nokļuva plašā, līdzenā vietā un, karstumu caurstrāvotās snaudas mākts, tomēr saprata, ka atrodas tuvu pilsētai.
Viņš ap sevi nekā vairs nevarēja sataustīt — ne kokus, ne krūmus un kļuva apātisks. Apsēdies viņš izstiepās un aizsnaudās, bet tad iegrima dziļā miegā un pāris stundu nogulēja. Gleznie dūmeņu mākuļi, saule un priekšpilsētas būves pavērās skatienam, kad viņš, galvu pacēlis, ar bezgala gurdu dvēseli ienira spilgtajā dienas gaismā, kas prasīja izturību un uzmanību, spēku un piepūli. Viņam šķita, ka viņš kļuvis spēcīgāks; piecēlies Noks izplēsa žaketei oderi un no melnās drānas gabaliem uz ātru roku izveidoja kaut ko līdzīgu galvassegai — pareizāk sakot, apsēju, par kura izskatu viņam negribējās domāt.
Tuvojoties pilsētai, Noks pie pirmās šķērsielas pēkšņi apstājās, skaidri apzinādamies, ka rādīties pilsētas ielās ir bīstami. Taču doties atpakaļ nebija nozīmes. Galvu kratīdams, savilcis lūpas un pasmaidījis, viņš iegāja pirmajā traktieri, kas pagadījās ceļā, apsēdās un palūdza kaut ko ēdamu.
— Papirosus arī, — viņš piebilda, smalstot ar. karoti viru nemazgātajā šķīvī.
Pacēlis acis, viņš satraukts un ar skumjām ievēroja, ka visu apmeklētāju, kalpotāju un saimnieka mēmie skatieni pievērsti viņam. Viņš ar pūlēm aizsmēķēja, ar pūlēm norija karoti sālītās, karstās viras. Karoti un papirosu, pats to neapjauzdams, viņš turēja abus vienā rokā. Est vairs negribējās. Nolicis uz galda sudraba naudas gabalu, Noks teica:
— Nepievērsiet, kungi, tam uzmanību. Par agru atstāju slimnīcu, tas ir viss.
Izgājis uz ielas, viņš ļoti lēni, bezmērķīgi, koncentrēti domāja par to, ka Undervuda rakstāmmašīna ir pārāka par Remingtona rakstāmmašīnu, šķērsoja dažus laukumus, noklātus ogļu un ķieģeļu šķembām, un uzkāpa pa Angras ceļa vecajām akmens kāpnēm uz tilta, bet no turienes iegāja ielās, kas veda uz pilsētas centru. Šeit, netālu no laukuma «Gaišā lode», viņš dažas minūtes pasēdēja uz alejas sola, prātodams, vai vērts doties uz ostu dienas laikā, lai paslēptos ogļu bunkurā uz kāda kuģa, kas gatavojas doties jūrā. Bet osta, tāpat kā stacija, protams, ir pilna ar spiegiem; Nats Pinkertons tos visā pilsētā savairojis trīskārt vairāk nekā vajadzīgs.
«Bīstami kustēties, bīstami sēdēt, viss ir bīstams pēc Gutana un vakardienas sacīkstēm ar šķēršļiem,» domāja Noks, stulbi vērdamies gājējos, kas savukārt veltīja viņam mirkļa ziņkārības pilnus skatienus sakarā ar melno galvas apsēju. Citādi viņš ne ar ko neatšķīrās no parastā tipa lielpilsētas klaidoņiem. Pēkšņi viņš juta, ka nokritīs, ja sēdēs vēl kaut mirkli. Viņš piecēlās, sīkiem, nedrošiem soļiem pārvarēja prāvo atstatumu no laukuma līdz Puķu Tirgum un atkal apsēdās uz mazas strūklakas malas starp bērniem, kas, pirkstus prātīgi mutē sabāzuši, pienācīgā kārtā novēroja «onkuli», bet pēc tam nicīgi aizgriezās un pievērsās savām rotaļām smiltīs.
Šeit uz Noku metās kāds vīrietis.
Viņš izlēca nezin no kurienes, varbūt bija sekojis pa pēdām, ielūkodamies piedurknē paslēptajā ģīmetnē. Viņš bija melnā uzvalkā, ar melnu kaklasaiti un melnu, šablonisku žokejcepuri galvā.
— Stāt! — viņš uzkliedza Nokam.
Noks metās bēgt, un šie bija pēdējie s?ēki, ko viņš šķieda nezinādams, kurp bēgt, — skumjās un šausmās nodrebēdams.