Kornēlija ilgi pravietoja Tomam briesmīgu palaidņa likteni — kļūt par noziedznieku vai klaidoni un, rāšanos beigdama, noteica:
— Bīsties tēva dusmu! Tiklīdz pārradīsies brālis, es katrā ziņā bez žēlastības izstāstīšu viņam visus tavus nedarbus, un viņa dusmu smagums tad gāzīsies pār tevi.
Tēvocis Kārlis pieliecās, rokas sānos iespiedis, un piebilda:
— Viņa dusmas būs briesmīgas!
Kad abi izgāja, Toms nolīda lielajā krēslā un mēģināja iedomāties, kas viņu sagaida. Tiesa, Kārlis un Kornēlija allaž izsacījās pārspīlēti, bet vairākkārtīgā tēva «dusmu» piesaukšana Tomu ļoti mulsināja. Pavaicāt krustmātei vai tēvocim par to, kas ir dusmas, — nozīmētu parādīt, ka viņš ir nobijies. Toms nevēlējās sagādāt viņiem šo prieku.
Padomājis Toms nokāpa no krēsla un lepni devās uz dārzu, cerēdams uzzināt kaut ko no citiem.
Ozola ēnā gulēja Oskars Munks, literāts, Kornēlijas radinieks, lasīdams avīzi.
Toms piezagās viņām klāt ār ktusi'erti indiāņa soļiem un iekliedzas:
— Hug!
Munks nolika avīzi, apskāva zēna ceļus un pievilka sev klāt.
— Viss ir mierīgi, Orinoko, — attrauca viņš, — Guroni atkāpās prērijā.
Bet Toms sadrūva un neielaidās rotaļā.
Vai jūs nezināt, kas ir dusmas? — viņš drūmi vaicāja. — Nesakiet nevienam, ka esmu runājis ar jums par dusmām.
— Dusmas?
— Jā, tēva dusmas. Tēvs pārradīsies rīt. Viņam līdzi atbrauks dusmas. Krustmāte izpļāpās, ka esmu laidis ziepju burbuļus un izdedzinājis caurumu. Caurums bija neliels, bet es… negribu, ka dusmas par to uzzina.
— Ak tā! — Munks iesaucās, sākdams mežonīgi skaļi smiet, ko Toms nespēja saprast un kas lika zēnam par trīs soļiem atkāpties. — Jā, tēva dusmas nav visai izskatīgas. Briesmonis, kādu nav daudz. Tām ir četras rokas un četras kājas. Pamatīgi skrien! Ar šķībām acīm. Nepatīkama persona. Baigs radījums.
Toms noskuma un atkāpās, neizpratnē nolūkodamies Munkā, kas tik jautri attēloja briesmīgo radījumu. Viņam zuda patika izprašņāt vēl kādu, un viņš labu laiku klīda pa alejām, kamēr ieraudzīja meiteni no kaimiņu nama — astoņus gadus veco Molliju; viņš steidzās pie tās, lai pastāstītu par savām nelaimēm, bet Mollija, pamanījusi to, metās bēgt, jo viņai bija noliegts rotaļāties ar Tomu pēc tam, kad abi kopā bija šāvuši bultas siltumnīcas logos. Par uzmudinātāju, kā arvien šādos gadījumos, tika uzskatīts Toms, lai gan toreiz Mollija pati ierosināja «pamēģināt» ietēmēt loga rāmī.
Pieķeršanās un godbijības skubināts pret trauslo, cirtaino radījumu, Toms metās taisni caur krūmiem, sadurstīja seju, taču meiteni nepanāca un, noslaucījis aizvainojuma asaras, devās mājup.
Istabene, uzklājusi brokasta galdu, izgāja ārā. Toms pamanīja lielu karafi ar zeltainu vīnu un atcerējās, ka kapteinis Kids (no grāmatas «Piekrastes pirāti») bija spiests dzert rumu uz neapdzīvotās salas pilnīgā un pretīgā vientulībā.
Toms ļoti mīlēja Kidu un tāpēc, uzrāpies uz galda, pielēja vīna glāzi, nomurminādams;
' — Uz jūsu veselību, kaptein. Es ierados ar tvaikoni jūs izglābt. Nebēdājiet, jūsu meitu mēs atradīsim.
Toms tikko bija paspējis nodzert vienu malku, kad ienāca Kornēlija, nocēla žūpu no galda un klusēdama, bet labsirdīgi uzskaitīja trīs reizes pa zināmo vietu. Pēc tam atskanēja saniknots vecas kliedziens, un, izrāvies viņai no rokām, noziedznieks izskrēja dārzā, kur paslēpās zem koka lapenes grīdas.
Viņš saprata, ka nu ir pazudis. Vēl atlika tikai viena cerība, ka tēvs viņu paglābs no dusmām.
Par savu tēvu viņš atcerējās tikai to, ka tam ir melnas ūsas un silta, liela roka, kurā ietvērās visa Toma seja. Māti viņš neatcerējās.
Viņš sēdēja un skuma, pūlēdamies iedomāties, kas no- tiks, kad no būra izlaidīs dusmas.
Pēc Toma ieskata, šim briesmonim būris bija nepieciešams. Viņš izvilka no kakta loku ar divi bultām, kuras pats bija izgatavojis, lai gan apšaubīja šā ieroča spēku. Sadūšojies Toms izrāpās no lapenes pagrīdes un, zagdamies caur terasi, iek|uva tēvoča Kārļa kabinetā. Tur pie sienas karājās bises un pistoles.
Toms zināja, ka tās nav pielādētas, jo par to tika daudzkārt runāts, bet viņš cerēja nozagt pulveri dārznieka dēlam. Par lodi noderēs akmentiņš. Tikko Toms bija uzrāpies uz dīvāna atzveltnes un sāka atkabināt milzīgu pistoli ar vara stobru, ienāca tēvocis Kārlis un, aiz pārsteiguma iesvilpies, stingriem pirkstiem sagrāba zēnu pie čupra. Toms izrāvās, novēlās no dīvāna un sadauzīja celi.
Klibodams viņš piecēlās un, galvu nodūris, drūmi raudzījās uz tēvoča milzīgajām kurpēm.
— Saki, Tom, — iesāka tēvocis, — vai tas ir tevis — Haralda Beringa dēla cienīgi — zādzības nolūkā slepeni ielavīties šajā kabinetā, kur nekad nav notikuši nekādi skandāli?
— Es domāju, — teica Toms. — Man, tevoc, vajadzīga pistole. Negribu padoties bez kaujas. Tās dusmas, kas atbrauks ar tēvu, dabūs mani tikai mirušu. Dzīvs es nepadošos.
Tēvocis Kārlis brīdi klusēja, tad izdvesa skaņu, kas līdzinājās apspiestai īdēšanai, un piegāja pie loga, kur sāka bāzt pīpē tabaku. Kad viņš beidza šo nodarbību un pagriezās, viņa seja kaut kā atgādināja Munka sejas izteiksmi.
— Es tevi šeit ieslēgšu un atstāšu bez brokastīm, — teica tēvocis Kārlis, mierīgi apstādamies kabineta durvīs, — Paliec un ieklausies, kā noklakšķēs atslēga, kad aizslēgšu durvis. Tāpat klakšķ dusmu zobi. Tu nedrīksti nekā aiztikt.
Tad viņš izgāja un, divas reizes pagriezis atslēgu, izņēma to un iebāza kabatā.