Toms tūliņ pieplaka ar acīm pie atslēgas cauruma. Noskatījies, ka tēvocis nozūd pagriezienā, Toms atvēra logu, izlīda uz piebūves jumta un nolēca puķu dobē, samīdams cīniju krūmu. Viņu vadīja pazuduša radījuma saltais izmisums. Viņam gribējās aiziet uz mežu, izrakt zemnīcu un dzīvot tur, pārtiekot no ogām un ziediem, kamēr izdotos uziet apslēptu mantu — zeltu un ieročus.
Tā gudrodams, Toms līda gar sētu un caur režģi ieraudzīja automobili, kas pa šoseju tuvojās tēvoča Kārla mājai. Mašīnā blakus vecākam vīrietim ar melnām ūsām sēdēja gaišmataina jauna sieviete. Sim automobilim sekoja otrs, piekrauts ar kastēm un čemodāniem.
Tikko Toms bija paspējis visu to ievērot, automobiļi iegriezās pie lieveņa un brauciena troksnis apklusa.
Neskaidrā atmiņa par lielo roku, kurā patvērās visa viņa seja, lika zēnam apstāties, tad viņš skriešus metās mājup. «Vai tiešām tas bija mans tēvs?» viņš domāja, drāzdamies taisni pār puķu dobēm, aizmirsis bēgšanu no kabineta, alkdams mierinājuma un apžēlošanas.
No sētas ieejas Toms izgāja cauri visām istabām, un priekšnamā viņa šaubas izgaisa. Kornēlija, Kārlis, Munks, istabene un apkalpotāji vīrieši — visi bija šeit, visi rosījās ap garo cilvēku ar melnajām ūsām un tā pavadoni.
— Jā, es izbraucu dienu agrāk, — teica Berings, — lai drīzāk redzētu zēnu. Bet kur tad ir viņš? Es neredzu.
— Es atvedīšu viņu, — sacīja Kārlis.
— Es pats esmu ieradies! — iesaucās Toms, izspraukdamies starp Kornēliju un resnu kalponi.
Berings piemiedza aci, īsi nopūtās un, pacēlis dēlu, noskūpstīja viņa saskrāpēto vaigu.
— Bet tu taču biji nosodīts! Tu biji ieslēgts!
— Šodien viņš tiek amnestēts, — paziņoja Berings, pievedis zēnu pie jaunās sievietes.
«Vai tikai šīs nav tās «dusmas»?» nodomāja Toms. «Diez vai? Neizskatās, ka būtu.»
— Viņa būs tava māte, — sacīja Berings. — Kēte, esiet māte šim muļķītim.
— Mēs kopā rotaļāsimies, — Tomam pie auss čukstēja silta, kutinoša balss.
Viņš pieķērās pie viņas rokas un, ticēdams tēvam, palūkojās viņas lielajās, zilajās acīs. Tas viss nemaz neatgādināja Kārli un Kornēliju. Turklāt vēl brokastis nu bija drošas.
Viņu sapurināja un aizveda mazgāties. Bet Toma sirds nebija gluži mierīga tāpēc, ka viņš labi pazina kā Kārli, tā Kornēliju. Viņi arvien turēja savus solījumus un tagad, bez šaubām, jau bija vienojušies ar dusmām. Izmantodams brīdi, kad istabene aizgāja pārmainīt dvieli, Toms metās uz istabu, kura bija sagatavota tēvam.
Toms zināja, ka dusmas ir tur. Tās ir ieslēgtas, sēž un klusi gaida, kad izlaidīs.
Pieplacis pie atslēgas cauruma, Toms gan neviena neredzēja. Uz grīdas bija paklāju saiņi, ādas, mašā ievīstītas kastes. Dažas milzīgās lādes — divas no tām bija atvērtas un to vāki atslieti pret sienu — neparasti pārveidoja lielās telpas izskatu, kas bija iekārtota mierīgas un nekustīgas dzīves klīrīgajā smagnējumā.
Baiļodamies par saviem nedarbiem, taču pārmocījies aiz vēlēšanās atbrīvot sirdi no smagās nospiestības, Toms pavēra durvis un iegāja istabā. Viņam par atvieglojumu uz gultas bija uzsviests īsts revolveris. Nekā nejēgdams no revolveriem, tikai pēc grāmatām zinādams, kur jānospiež, lai tas izšautu, Toms paķēra brauniņu un, turēdams to izstieptā rokā, uzdrošinājās pieiet pie atvērtās lādes.
Tad viņš ieraudzīja dusmas.
Krietni augsts, balts briesmonis ar četrām rokām bolīja viņam pretī no lādes baismīgas, šķības acis.
Toms iekliedzās un nospieda tur, kur vajadzēja nospiest.
Lādē kaut kas sasprāga. No tās svilpdamas izlidoja lauskas, nošķindēdamas pret logu un galdu. Toms nosēdās uz grīdas, sažņaudzis rokā vēl arvien šāvienus raidošo revolveri, un tad, aizsviedis to, elsodams metās pie nobā- lušā Beringa, kas ieskrēja kopā ar Kārli un Kornēliju.
— Es nonāvēju tavas dusmas! — viņš sajūsmināts un satricināts kliedza. — Es tās nošāvu! Tās nu vairs nevarēs nevienam kaitēt. Es nekā neesmu darījis! Izdedzināju caurumiņu aizkarā un sadzēru rumu ar Kidu, bet es negribēju redzēt dusmas!
— Nomierinies, Tom, — teica Berings, atviegloti nopūzdamies, un apskāva drebošo puisēnu. — Es zinu visu. Manu mazo Tom ,,, nabaga, dzīvā sirds!
SVARĪGĀKIE DZĪVES UN DAIĻRADES DATI
Aleksandrs Grīns, īstajā vārdā Aleksandrs Griņevskis, dzimis 1880. gadā Vjatkas guberņas Slobodskas pilsētā. Viņa tēvs Stefans Griņevskis ir 1863. gada poju sacelšanās dalībnieks, kurš uz Vjatkas guberņu izsūtīts trimdā. No Slobodskas Grīna ģimene pārceļas uz Vjatku, kur tēvs sāk strādāt par rēķinvedi zemstes slimnīcā.
Aleksandrs Grīns mācās Vjatkas reālskolā, pēc tam pilsētas skolā, kuru pabeidzis 1896. gadā aizbrauc uz Odesu, bet 1897. gadā atgriežas Vjatkā. 1898. gadā viņš dodas uz Baku, 1899. gadā atkal dzīvo Vjatkā un 1900. gadā brauc uz Urāliem, lai kļūtu par zelta meklētāju.
1902. gadā Grīns dien cara armijā, iepazīstas ar ese- riem, dezertē no armijas. Klejotāja gaitās izbraukā Sim- birsku, Ņižņijnovgorodu, Tveru, Tambovu, Jekaterino- slavu, Kijevu, Sevastopoli. 1903. gadā par revolucionāro darbību Grīnu arestē, un viņš divus gadus pavada cietumā. Revolūcijas uzplūdu laikā tiek atbrīvots no apcietinājuma un pārceļas uz Pēterburgu. 1906. gadā viņu atkal apcietina un izsūta uz Toboļskas guberņu, no kurienes viņš aizbēg un nokļūst Vjatkā, kur tēvs viņam sagādā svešus dokumentus un viņš dzīvo ar A. Maļginova vārdu.
1906. gadā avīzē «Birževije vedomosti» iespiests Grīna pirmais stāsts. Nākamajos gados presē parādās vēl citi stāsti un 1908. gadā — pirmais stāstu krājums.
1910. gadā Grīnu atkal arestē un nosūta uz Arhangeļ- skas guberņu. 1912. gadā Grīns atgriežas Pēterburgā, bet vēlāk pārceļas uz Somiju. Seit viņš uzzina par Februāra revolūcijas norisi un kājām dodas uz Petrogradu.