Odesā notika Grīna pirmā sastapšanās ar jūru — ar to jūru, kas vēlāk pārplūdināja viņa stāstu lappuses žilbinošajā gaismā un spožumā.
Par jūru ir uzrakstīts daudz grāmatu. Vesela virkne rakstnieku un pētnieku ir mēģinājuši attēlot to neparasto sesto jutoņu, ko var nosaukt par «jūras izjūtu». Ikviens no viņiem uztvēris jūru savā īpatnējā skatījumā, bet nevienā no šo rakstnieku grāmatām nešalko un ne- zaigo tik svētdienlgi krāšņas jūras kā Aleksandram Grīnam,
Grīns mīlēja ne tik daudz pašu jūru, cik šis izdomātās jūras piekrastes, kur savienojās viss, ko viņš uzskatīja par pievilcīgāko pasaulē: leģendāru salu arhipelāgi, puķēm apaugušas smilšu kāpas, balti putojošā jūras tāle, siltās lagūnas, kas no zivju bariem zaigo kā bronza, mūža meži, kur kuplo biezokņu smaržas sajaucas ar vēja atnesto sājo jūras dvesmu, un pēdīgi ari klusās piejūras pilsētas.
Gandrīz katrā Grīna stāstā sastopami neesošu pilsētu vārdi un apraksti: Lisa, Zurbagana, Helgju, Gertona.
So izdomāto pilsētu sejās pavīd vaibsti, kas ņemti no visām Melnās jūras ostām, kuras redzējis Grins.
Sapnis nu bija piepildījies. Jūra gulēja pie kājām kā ceļš uz brīnumzemēm, taču tūliņ sevi atgādināja vecais Vjatkas gadu mantojums. Pie jūras Grins sevišķi asi izjuta savu nevarību, savu neiederēšanos dzīvo un vientulību.
«Sai jaunajai pasaulei es nebiju vajadzīgs,» viņš raksta. «Es jutos tur nebrīvs, svešs, tāpat kā visur. Man bija mazliet skumji.»
Jūras dzīve tūliņ parādīja savu otro seju.
Grīns nedēļām klaiņāja pa ostu un kautrīgi lūdza kapteiņus, lai pieņem viņu par matrozi uz sava kuģa, bet atbildē dzirdēja rupjus noraidījumus un pat neslēptu izsmieklu, — kāds gan matrozis varēja iznākt no šā vārgulīgā jaunekļa ar sapņotāja acīm!
Pēdīgi Grīnam «palaimējās». Viņu pieņēma par mācekli bez algas uz tvaikoņa, kas braukāja starp Odesu un Ba- tumi, Grins uz tā pabija divus rudens braucienus.
Sie braucieni atstājuši Grīnā atmiņas tikai par Jaltu un Kaukāza kalnu grēdu.
«Visdzīvāk atmiņā saglabājušās Jaltas ugunis. Ostas ugunis- saplūda kopā ar neredzētās pilsētas ugunīm. Tvaikonis tuvojās molam, pretim viļņoja dzidras orķestra skaņas no pilsētas dārza. Uzvēdīja puķu smaržas, silta vēja plūsmas. Tālumā bija dzirdamas balsis un smiekli.
Brauciena pārējā daļa man aizmirsusies, atceros tikai pie apvāršņa nezūdošo, sniega klāto kalnu grēdas. Augstu debesīs izslējušās virsotnes pat no tālienes šķita kā grandiozu pasauļu pasaule. Tā bija augstumos sastingusi ledaini zvīļojoša klusuma valsts.»
Kapteinis drīz vien izsēdināja Grīnu atkal krastā, — viņš nespēja nopelnīt sev uzturu.
Ierāvējs no Hersonas, piekrastes šonera saimnieks, pieņēma Grīnu par izpalīgu uz sava kuģīša un turēja viņu kā suni. Grins gandrīz nemaz nedabūja izgulēties, — saimnieks spilvena vielā pagalvim bija pasviedis sadauzīta dakstiņa lausku. Hersotiā viņš Grīnu padzina, neizmaksājot algu.
No Hersonas Grīns atgriezās Odesā, strādāja ostas noliktavās par marķētāju un vienīgajā ārzemju braucienā nokļuva līdz Aleksandrijai, bet viņu atlaida no tvaikoņa par sadursmi ar kapteini.
No Odesas dzīves Grīnam labā atmiņā palicis vienīgi darbs ostas noliktavās:
«Man palika noliktavu sīvās smaržas, tīksmināja apkārtējo mantu pārpilnība, sevišķi citronu un apelsīnu. Viss smaržoja: vaniļa, dateles, kafija, tēja. Kopā ar jūras ūdens dzestro smaržu, oglēm un naftu šeit bija neaprakstāmi tīkami elpot, sevišķi, ķad spīdēja saule.»
Grins jutās noguris no Odesas dzīves un nolēma atgriezties Vjathā. Mājup viņš brauca par «zaķi». Pēdējos divsimt kilometrus viņam vajadzēja nosoļot kājām pa dubļiem, — bija lietains laiks.
Vjatkā tēvs apjautājās, kur viņa mantas.
— Mantas palika stacijā, — Grīns meloja. —* Nebija važoņa.
«Tēvs, nožēlojami smaidīdams, neticīgi apklusa,» raksta Grīns, «bet dienu vēlāk, kad bija noskaidrojies, ka man nekādu mantu nav, viņš man vaicāja (no viņa plūda spēcīga degvīna smaka):
— Kāpēc tu melo? Tu atnāci kājām. Kur ir tavas mantas? Tu pinies vienos melos!»
Un atkal sākās nolādētā Vjatkas dzīve.
Pēc tam nāca nesekmīgu meklējumu gadi, pūloties atrast kādu vietu dzīvē, vai, kā mazpilsoņu ģimenēs parasts izteikties, «nodarbošanās» meklēšana.
Grins kādu laiku strādāja par pirtnieku Murašas stacijā, Vjatkas tuvumā, pēc tam kancelejā par rakstvedi, traktieros sacerēja zemniekiem lūgumus tiesu iestādēm.
Viņš ilgi neizturēja Vjatkā un aizbrauca uz Baku. Dzīve Baku bija tik nežēlīgi grūta, ka Grīnam palikušas atmiņas par to kā par nebeidzamu aukstumu un tumsu. Neko tuvāku viņš neatceras.
Grīns pārtika no gadījuma darbiem, par kuriem saņēma kapeikas: ostā dzina pāļus, nokasīja veciem kuģiem krāsu, strādāja pie koku iekraušanas kuģos, kopā ar baskājiem uzņēmās ugunsgrēku dzēšanu naftas urbtuvēs. Zvejnieku arteli smagi saslima ar malāriju un tik tikko neaizgāja bojā no slāpēm IKaspijas jūras nāvējošo smilšu krastos starp Baku un Derbentu.
Naktis Aleksandrs Grīns pavadīja ostā tukšos kailos, zem apgāztām laivām vai vienkārši kādā žogmalē.
Dzīve Baku uzspieda savu nežēlīgo zīmogu. Grīns kļuva skumīgs, nerunīgs, un no Baku dzīves mantotās ārējās pazīmes — priekšlaicīgu novecošanos — Grīns saglabāja uz visiem laikiem. Kopš tā laika viņa seja, pēc paša vārdiem, bija kļuvusi lidziga saņurcītam papīra rublim.
Grīna āriene izteiksmīgāk par vārdiem pauda viņa dzīves likstas: viņš bija ārkārtīgi kalsns, garš sakumpis, ar tūkstoš grumbām un rētām izvagotu seju, nogurušām acīm, kas iedegās jaukā spožumā, tikai lasot vai izdomājot neparastus stāstus.