«Tīrais brīnums, cik daudz zvēru sapulcējies vienuviet!» Gorohovs nodomāja. «Laikam gan nomocījušies, nabadziņi, visu nakti bez atpūtas brizdami pa ūdeni.. Bet tur jau ir arī mednieki!»
Viņš ieraudzīja, ka gar mežmalu, zagdamies pa krūmiem tuvāk zirgu baram, četrrāpus lien vampu. Dzīvnieki, sapulcējušies lielā skaitā, laikam gan nebija tik piesardzīgi kā allaž, un vampu jau bija pielavījušies viņiem pavisam tuvu. Gorohovs saskaitīja kādus divdesmit mežoņus. Tuvākais atradās soļus četrdesmit no krūma, aiz kura slēpās jakuts, aizspiedis Raibajam purnu, lai tas nerietu.
«Ek, pabiedēšu viņus! Lai zina, ka zibeņi un pērkoni vēl darbojas!» viņš nosprieda un notēmēja tā, lai lode aizlidotu pāri vampu galvām. Kad izklīda dūmi, vampu vairs nebija redzami, tikai krūmu locīšanās liecināja, ka mežoņi pazuduši biezoknī, no kurienes, pamazām attālinādamies, atskanēja viņu kliedzieni. Arī klajumā šāviens bija radījis sajukumu — dzīvnieki pietrūkās kājās un pajuka uz visām pusēm.
«Ja vampu ir šeit, tad onkilonu nav tuvumā,» Gorohovs nosprieda. «Labi, ka es aizbiedēju mežoņus, citādi pats būtu uzskrējis viņiem virsū!»
Viņš vilka laiviņu tālāk, bet zeme drīz kļuva pavisam sausa un uz takas parādījās akmeņi — te viegli varēja pārplēst laivu. Nākamās noras malā viņš ievēroja augstu, iztālēm saredzamu papeli ar divžuburu galotni un nolēma te atstāt laivu; jakuts uzcēla to stumbra žāklē, ielika tur maišeli, iesēdināja arī Raibo, piesējis viņu aiz kakla siksnas pie laivas virves, un devās tālāk bez lieka smaguma. Nogājis pāris kilometru, viņš priekšā izdzirda balsis un saoda dūmus. Gorohovs piesardzīgi aizlavījās līdz mežmalai un sāka vērot. Norā vietām dega ugunskuri, tiem apkārt stāvēja, sēdēja un gulēja onkiloni; uz uguns cepās gaļa, un tās smarža patīkami kairināja jakuta nāsis. Acīm redzot, šeit bija sapulcējusies visa cilts vai tās lielākā dala no applūdušās zemienes, un, kā allaž, ikviena ģints turējās atsevišķi pie sava ugunskura. Iepretī Gorohovam apkārt ugunskuram drūzmējās sevišķi daudz ļaužu, un jakuts nosprieda, ka tur vajadzētu būt Amnundaka ģintij. Viņš gar mežmalu piezagās vēl tuvāk, līdz pienāca ugunskuram kādu trīsdesmit soļu attālumā un ieraudzīja Amnundaku kopā ar visu ģinšu vecākajiem. Viņi apspriedās, vai izklīst pa sausajām norām līdz pat neauglīgajai ieplakas ziemeļu daļai un tūliņ ķerties pie zemnīcu būves, jo ziema jau tuvu, vai ari gaidīt ūdens krišanos, lai atgrieztos vecajās, ierastajās vietās.
«Ir gan muļķi!» Gorohovs nodomāja. «Viņi vēl cer, ka ūdens aizplūdīs kaut kur projām. Viņi nezina, cik daudz tur ir šā ūdens.»
Te jakuts ievēroja, ka norā nemaz nav sniega, tā nebija arī pašā ūdens malā. Acīm redzot, sniegs jau bija paspējis nokust, tāpēc ka laiks likās pavisam silts — šķita, ka plūdi no jauna atnesuši ieplakā vasaru.
Otrpus ugunskuram sēdēja sievietes un bērni. Gorohovs ieraudzīja Annuenu un citas pazīstamās sievietes, bet Raku nekur nemanīja.
«Vai tik viņa nav atgriezusies savā ģintī kā atraitne?» viņš nodomāja un sāka aplūkot sievietes pie citiem ugunskuriem; turpat kaimiņos sēdēja Raku ģints piederīgie, kas mitinājās netālu no virsaiša apmetnes; tomēr arī te sievas nebija. «Kur gan viņa pazudusi? Aizgājusi kaut kur vai arī guļ? Pagaidīšu. Viņi drīz vien ieturēs maltīti, un tad visiem jāsapulcējas vienuviet.»
Mazliet vēlāk sievietes uzsauca, ka gaļa izcepusi; visi izklīda pa savām ģintīm un apsēdās pie uguns; sievietes pasniedza iesmus ar gaļu un plāceņus. Tomēr Raku nerādījās ne Amnundaka, ne savā ģintī. Gorohovs uztraucās un prātoja, vai tikai onkiloni nav nogalinājuši Raku, sodīdami viņu par nepaklausību virsaiša pavēlei. Viņas prombūtni ne ar ko citu nevarēja izskaidrot — ja nu vienīgi Raku zemestrīces laikā dabūjusi galu sabrukušajā zemnīcā.
— Nu ir gan posts! — viņš murmināja, — Velti esmu izbraukājies. Vajag drīzāk doties projām — saule jau iet uz rieta pusi.
Te viņa uzmanību saistīja desmit apbruņoti onkiloni, kas iznāca no meža gluži tuvu jakuta paslēptuvei. Viņi piegāja pie Amnundaka un nolika viņam pie kājām vairākas vampu rungas un šķēpus.
— Lielo virsaiti, tu sūtīji mūs pārmeklēt vietu, kur nesen rībēja pērkons, — vecākais ziņoja. — Tu domāji, ka atgriezušies baltie burvji. Mēs tur redzējām tikai daudz lielu dzīvnieku un atradām šīs te, — viņš norādīja uz rungām. — Baltos burvjus vai viņu pēdas mēs neatradām.
— Un tomēr viņi klaiņo netālu no mums! — Amnundaks sacīja. — Vampu nav pērkonu. Mēs visi dzirdējām pērkonu pavisam skaidri.
«Labi, ka viņiem nav suņu!» Gorohovs nodomāja. «Citādi man jau būtu sadzinuši pēdas.»
Tomēr virsaiša nākamie vārdi viņu stipri satrauca.
— Sakiet ģinšu vecākajiem, ka tūliņ jāaizsūta visi karavīri apskatīt mežu visapkārt mūsu norai. Baltie burvji ir tuvu un uzsūtījuši mums jaunu nelaimi.
Karavīri sāka apstaigāt ugunskurus, iznēsādami virsaiša pavēli. Gorohovs nosprieda, ka nepagūs aiziet pietiekami tālu, un nolēma nogaidīt tvarstīšanas beigas tepat tuvumā, uzkāpis kādā kokā. Viņš tūliņ ieskrēja mazliet dziļāk mežā, izraudzījās ērtu koku un uzrāpās labi augstu; no turienes cauri zariem varēja pārredzēt visu klajumu. Apsēdies zaru žāklē, jakuts ieraudzīja, ka no visiem ugunskuriem dažādos virzienos dodas apbruņoti karavīri un, sasnieguši mežmalu, izveido ķēdi, kas virzās dziļāk mežā. Pa labi un pa kreisi no viņa koka arī pagāja garām karavīri; viņi meklēja baltos burvjus uz zemes, izložņāja krūmu biezokņus un smalces, pat bakstīja biežņā ar šķēpiem, taču palūkoties uz augšu neattapās. Turklāt jakuts bija ģērbies tumšā tērpā un sēdēja augstu, piespiedies pie stumbra; viņu slēpa zari, kas gan bija kaili, bez lapām, tomēr paslēpušos cilvēku cauri to vijumiem varētu pamanīt vienīgi tad, ja zinātu, ka viņš atrodas tur augšā.
Tvarstīšana vilkās stundas divas, un saule jau bija noslīgusi aiz kalniem, kad nogurušie karavīri no visām pusēm atgriezās norā un apmetās pie saviem ugunskuriem atpūsties. Gorohovs nokāpa no koka un aizzagās atkal mežmalā. Amnundaks sēdēja pie uguns līdzās šamanim; viņam tikko bija atnesta ziņa par neveiksmīgo meklēšanu. Amnundaks likās satraukts un neapmierināts, bet šamanis sacīja:
— Pavēli tūliņ sasaukt visus ģinšu vecākos uz padomi.
Amnundaks deva rīkojumu, un uz visiem ugunskuriem aizskrēja karavīri.
«Ko gan vecais burvis vēl sadomājis?» Gorohovs prātoja. «Bet Raku joprojām nekur nav manāma. Sievietes piecēlušās un atstāj ugunskuru, atbrīvojot vietu; visas redzamas, vienīgi Raku nerādās. Citādi nav, ka viņi nabadzīti nobendējuši!»
Kad visi ģinšu pārstāvji bija sapulcējušies un apsēdušies visapkārt ugunskuram, šamanis piecēlās un, izslējis galvu un pastiepis rokas uz priekšu, teica:
— Lielas nelaimes uzbrukušas mūsu ciltij. Cik reižu jau drebējusi zeme un sabrukuši mūsu mājokļi kopš tā laika, kamēr baltie burvji atnākuši mūsu zemē, kur mēs agrāk dzīvojām tik mierīgi! Viņi atnāca un ieraudzīja, ka šeit ir laba dzīve, labāka nekā pie viņiem, kur allaž visu sedz sniegs un saule nesilda. Viņi redzēja, ka te ir meži un visādas zāles, labas ganības un daudz meža zvēru, ka mums ir daudz briežu. Un tad viņi nosprieda iznīcināt onkilonu cilti, lai sagrābtu mūsu zemi un ganāmpulkus. Viņi iztukšoja svēto ezeru, bet mēs ar asins upuri atgriezām ūdeni. Viņi izdarīja tā, lai uznāk aukstums, un ziema sākās par veselu mēnesi agrāk, un sniegs nekusa. Viņi domāja, ka mēs visi nosalsim. Tas nenotika — mēs kurinājām uguni savos mājokļos un sildījāmies. Tad viņi nolēma izdzīt mūs no mītnēm ar plūdiem; atkal sāka drebēt zeme, un ūdens gāzās ārā no zemes dziļumiem un applūdināja mūsu klajumus un mājokļus. Mēs izglābāmies: debess garu balss sūtīja mūs uz šejieni, kur nav ūdens. Tomēr mūsu mājokļi ir izpostīti, mūsu ganāmpulki izklīduši… Vai mēs vēl ilgi to cietīsim? Ziema ir tuvu, mēs visi iesim bojā, un baltie burvji paņems mūsu zemi. Viņi to gaida. Viņi sēž tur, pie sniegiem, un gaida, bet tas, kurš palika pie mums, okšķerē, uz kurieni mēs esam aizgājuši. Viņš klaiņo šeit tuvumā, bet viņu nevar atrast.