Šamanis apklusa un atvilka elpu; visu skatieni vērās viņā sasprindzinātās gaidās.
— Baltos burvjus vajag iznīdēt. Mēs uzņēmām viņus kā cienījamus viesus, devām viņiem mājokļus, pārtiku un jaunas sievietes. Viņi atmaksāja mums ar nedzirdētām nelaimēm … Vai tas viss ir tiesa, onkiloni?
— Tiesa, tas viss ir tiesa! — atskanēja ģinšu vecāko balsis.
— Mēs jau sodījām nepaklausīgo — vienu no tām sievietēm, kuras mēs devām viņiem un kura gribēja nodot savu cilti, tāpat kā izdarīja tā, kura aizbēga kopā ar viņiem uz sniegiem. Un baltais burvis, viņas vīrs, nevis aizstāvēja-viņu, bet pazuda, kaut gan sieva sauca viņu palīgā, kad slīka ūdenī, ko burvji bija izsaukuši no zemes dziļumiem. Tagad jums jāsagūsta visi burvji un jāupurē mūsu zemes labajiem gariem. Rīt simt labākie karavīri dosies uz sniegiem. Viņi uztaisīs plostus un irsies pāri ūdeņiem mūsu virsaiša vadībā; viņiem ir šķēpi un bultas, bet virsaitim pērkoni un zibeņi, ko mēs atņēmām baltajam burvim. Tagad mums ir vienādi ieroči, bet mēs esam daudzi, turpretim viņi ir tikai četri. Vai patiešām simt karavīri viņus nepieveiks? Lai arī puse krīt kaujā, tak mūsu zeme būs glābta un mēs dzīvosim tāpat kā agrāk. Ūdens neaizies atpakaļ zemē, mūsu mājokļi paliks izpostīti un mūsu ganāmpulki izklīduši, kamēr baltie burvji netiks upurēti. Es esmu to sacījis!
— Ak tu vecais, nelietīgais suns! — Gorohovs, klausīdamies šamaņa runā, murmināja. — Tu noslīcināji manu Raku un tagad taisies saķert mūs un nokaut kā briežus. Bet vispirms tu pats aizceļosi pie senčiem!
Gorohovs pacēla šauteni un nomērķēja uz šamani, kas stāvēja tieši viņam iepretim aiz ugunskura, spoži apgaismots tumšajā krēslas stundā, pacēlis rokas un izslējis galvu, iedvesmas pilnā pareģa pozā. Nodārdēja pērkons, un šamanis pakrita uz mutes, ar seju ugunskurā. Šausmu sagrābti, Amnundaks un ģinšu vecākie it kā pārakmeņojās; šamaņa kažokādas cepure uzliesmoja; attālāk stāvošās sievietes ievaimanājās. Un pēkšņi visi it kā pēc pavēles pacēla rokas pret debesīm, skaļi iekliedzās, saukdami pēc palīdzības, pēc tam aizsedza ar rokām seju; šo traģisko žestu atkārtoja trīs reizes. Tad piecēlās Amnundaks un svinīgi pasludināja:
— Balto burvju zibeņi nogalinājuši mūsu šamani par to, ka viņš aicināja mūs darīt viņiem Jaunu! Viņi ir visuvareni, un mēs nevaram ar viņiem cīnīties. Tā pareģojis lielais šamanis, kurš atveda mūsu senčus uz šo zemi… Izvelciet mirušo no uguns!
BAISAIS ATKLĀJUMS
Nošāvis samani, Gorohovs metās bēgt, cerēdams, ka apjukušie onkiloni tūliņ nemetīsies viņu vajāt un uznākusi nakts dos iespēju paslēpties — sliktākajā gadījumā — atkal kokā. Cauri krūmiem viņš izskrēja uz takas, pa kuru bija atnācis šurp dienā, un neapstājās, iekām nesazīmēja papeli, kurā bija atstājis mantas un suni. Ja vajātāji seko, jāuzkāpj šajā pašā kokā, kur mantu maišelis, sega un pārtikas krājums dos iespēju bez grūtībām pārlaist nakti, jo doties tālāk ar smagu nastu nevarētu tik ātri, bet līdz ūdenim bija vēl pāris kilometru.
Viņš apstājās un ieklausījās; sākumā viss bija klusu, bet pēc tam atskanēja balsis un tālumā iezibējās ugunis; acīm redzot, onkiloni ar lāpām rokās dzinās viņam pakaļ. Ilgi nedomādams, Gorohovs uzrāpās kokā, viņš gribēja pacelt augstāk arī savas mantas. Visvairāk raižu sagādāja Raibais, kas zaru žāklē nevarēja mierīgi nosēdēt; vajadzēja uzlikt tāšu laiviņu uz diviem resniem zariem un iesēdināt tur suni kopā ar mantu maišeli. Tikko viņš bija beidzis kravāties, uz takas netālu no papeles parādījās vairāki onkiloni ar lāpām, bet pa labi un pa kreisi redzēja citus vajātājus. Paskrējuši garām kokam, onkiloni drīz vien uzdūrās svaigajai sliedei, ko mitrajā zemē un zālē bija ievilkusi laiva; viņi tūlīt pieaicināja pārējos un, priecīgi klaigājot, aizskrēja pa šīm pēdām cerībā panākt bēgli.
Gorohovs ieturēja vakariņas, notiesādams žāvētu putnu, pabaroja suni un izsmēķēja pīpi, bet onkiloni vēl joprojām neatgriezās no nesekmīgās vajāšanas. Jakutam sāka mākties virsū miegs, un viņš nolēma nosnausties, līdz uzlēks mēness, tādēļ piejozās pie stumbra un, sēdēdams uz resna zara, aizmiga.
Gorohovs pamodās no tā, ka viņa koks spēcīgi salīgojās. Viņš tikko nezaudēja līdzsvaru un nogāztos lejā, ja nebūtu piesiets pie stumbra; vajadzēja turēt abām rokām arī laiviņu ar visu tās kravu. Gorohovs nesaprata, kas īsti notiek: apkārt viss dārdēja un dunēja, bet debesīs spīdēja mēness, kas jau sen bija uzlēcis; šūpojās arī visi citi koki, lai gan vēja nebija. Beidzot viņš atskārta, ka atkal sākusies zemestrīce. Nejauši atskatījies uz ziemeļiem, jakuts ieraudzīja, ka tur, pavisam tuvu, notiek kaut kas šausmīgs: aiz meža debesīs kapa baltu un melnu dūmu mutuļi, no turienes nāca tada dārdoņa, ka sāka džinkstēt ausīs, bet pēc tam uzdvesa svelmains vējš, tā ka aizrāvās elpa.
— Svētā dievmāte, kas tur notiek?! Zeme plīst pušu, un laukā nāk uguns! — Gorohovs ievaimanājās. — Jābēg, jābēg projām pa ūdeni!
Ar pūlēm viņš nolaida lejā mantu maišeli, laivu un suni, jo koks vēl arvien locījās. Uz zemes tikko varēja noturēties kājās. Grīļodamies kā piedzēris, Gorohovs vilka laivu pa zemi un pēc tam pa seklo ūdeni. Laiku pa laikam te pa labi, te pa kreisi, lauzdams koku zarus, kaut kas iegāzās ūdenī. Dārdi nerimās, un gaiss kļuva aizvien karstāks un smacīgāks.
Beidzot ūdens bija jau tik dziļš, ka bēglis varēja sēsties laivā, lai ātrāk tiktu projām no katastrofas vietas. Izīries plašā klajumā, viņš ieraudzīja ziemeļos liesmu atblāzmu uz dūmu mutuļu fona un sarkanus zibeņus, kas gan šur, gan tur paplaiksnījās dūmu mākoņos.
«Redzams, nabaga onkiloniem šajā ellē gals klāt!» viņš nodomāja. «Un atkal uzliks visu vainu baltajiem burvjiem — nogalinājuši šamani un pēc tam nomaita arī visu cilti.»
Seklie ūdeņi tikai nedaudz viļņojās, bet dziļākajās vietās bangas bija tik lielas, ka laiviņu svaidīja uz visām pusēm. Nobraucis kādus desmit kilometrus, Gorohovs bija galīgi nomocījies un nolēma pameklēt kaut kur patvērumu līdz rītausmai. Kādā plašā klajumā, kur viļņi bija sevišķi spēcīgi, viņš netālu no malas pamanīja virs ūdens zemnīcas karkasu; zemestrīce jau pirms plūdiem bija sagrāvusi mītnes slīpās sienas, bet četri centrālie stabi ar jumta segumu virs tiem bija saglabājušies, jo bija ierakti zemē un saistīti ar šķērssijām. Šī platforma pacēlās gandrīz veselu metru virs ūdens, un viļņi tai pāri nešļāčās.
«Te būs laba vieta atpūtai!» bēglis nodomāja un aizīrās pie platformas. Ar pūlēm viņš uzcēla augšā mantas, uzsēdināja suni, tad uzrāpās pats un izcēla no ūdens arī vieglo laiviņu. Izklājis segu uz jumta mitrajām velēnām, viņš tūliņ aizmiga par spīti dārdiem, kas nāca no ziemeļiem, un viļņu šņākšanai.