BARTIMAJ!
Pāri gaitenim vēlās vēl viens sprādziens. Es metos kūlenī, mērķēdams uz kāpņu pusi, un, kad zaļais sprādziena vilnis, norāvis daļu sienas, aiztraucās tālāk, es noripoju lejā pa kāpnēm, izkritu cauri margām un nogāzos uz melnbaltās flīžu grīdas, kas no trieciena saplaisāja.
Pielēcis kājās, palūkojos uz parādes durvīm. Caur leduspuķēm durvju stiklā varēju saskatīt miglaini dzeltenu sargkareivja atveidu. Tas tur gulēja laiskā mierā, nemaz nenojauzdams, cik labi no iekšpuses bija redzams. Izlēmu doties prom pa citu ceļu. Prāts vienmēr uzvar rupju spēku, un tā tas notiek katru dienu!
Man bija jāsteidzas nozust. To apstiprināja trokšņi augšstāvā.
Izskrēju cauri pāris istabām bibliotēkai un ēdamistabai katru reizi palūkodamies pa logu un redzēdams vienu vai vairākus sargkareivjus. Viņu muļķība, tik atklāti guļot un vērojot apkārtni, bija acīmredzama, un vienīgi ar īpašu piesardzību uzmanījos no jebkuriem maģiskiem ieročiem, kas vien viņiem varēja būt krājumos.
Aiz muguras kāds trakā niknumā atkal un atkal sauca manu vārdu. Arvien pieaugošā panikā atrāvu vaļā nākamās durvis un attapos virtuvē. Te tālāk vairs durvju nebija, izņemot vienas, kas veda uz mājai blakus esošo siltumnīcu, kur auga zaļumi un dārzeņi. Aiz tās atradās dārzs un arī trīs sargkareivji, kuri parādījās ap mājas stūri, pārsteidzošā ātrumā rotēdami ap savu asi. Lai iegūtu laiku, ar maģisku zīmogu aizzīmogoju durvis sev aiz muguras. Tad palūkojos apkārt un ieraudzīju pavāru.
Viņš sēdēja savā krēslā pašā virtuves tālākajā stūrī, kājas salicis uz galda, resns, dzīvespriecīga izskata vīrs ar sarkanu seju un lielu nazi rokā. Viņš ar nazi rūpīgi grieza nagus, katru nogriezto naga galu veikli iemetot netālu esošajā kamīnā. To darot, ar savām mazajām, melnajām ačelēm viņš mani neatlaidīgi vēroja.
Es sajutos neērti. Šis cilvēks nemaz nelikās izbrīnīts, ieraudzīdams savā virtuvē ieskrienam mazu ēģiptiešu zēnu. Es pārbaudīju viņu visos septiņos līmeņos. No pirmā līdz sestajam viņš bija tas pats tuklais pavārs baltajā priekšautā. Bet septītajā…
Ak vai.
- Bartimajs.
- Fakvarls.
- Kā iet?
- Normāli.
- Pēdējā laikā tā kā neesi manīts.
- Neesmu gan.
- Žēl, vai ne?
- Jā… nu, un tagad esmu klāt.
- Esi gan.
Kamēr norisinājās šī augstākā mērā izsmalcinātā saruna, otrpus durvīm atskanēja sprādzieni cits pēc cita. Durvis bija aizzīmogotas, kā pienākas. Es pasmaidīju savu labāko smaidu.
- Džabors ir lielisks, kā vienmēr.
- Jā, viņš ir gluži tāds pats kā vienmēr. Vienīgi varbūt nedaudz vairāk izsalcis, Bartimaj. Vienīgā izmaiņa, ko esmu pamanījis. Viņš nekad nešķiet pietiekami paēdis, pat tad, kad tiek pabarots. Un tas šajās dienās notiek arvien retāk, kā jau tu vari iedomāties.
- Izturies pret viņiem labi, bet paturi acīs tāda ir jūsu pavēlnieka iemīļotākā frāze, vai ne? Viņš noteikti ir ļoti varens vīrs, ja jau var atļauties turēt par vergiem gan tevi, gan Džaboru.
Pavārs sāji pasmaidīja un ar naža vēzienu uzsvieda naga galu pret griestiem. Tas iedūrās griestu apdarē un tur arī palika.
- Nu, nu, Bartimaj, mūsdienās mēs šo vārdu vairs nelietojam, vai ne? Mēs ar Džaboru esam iesaistījušies nozīmīgā spēlē.
- Bet protams!
- Runājot par spēku samēriem, es ievēroju, ka tu izvairies mani uzrunāt septītajā līmenī. Tas ir mazliet nepieklājīgi. Vai varētu būt, ka tu nespēj lūkoties uz manu patieso formu?
- Spēju, Fakvarl, vienkārši cenšos būt smalkjūtīgs. [10] [1] Es jau ari pats neesmu nekāds skaistulis, bet Fakvarlam nudien ir pārāk daudz taustekļu pēc manas gaumes.
- Nu, ļoti laipni no tavas puses. Starp citu, es apbrīnoju tavu pieņemto izskatu, Bartimaj. Ļoti piemīlīgi. Tomēr man jāteic, ka tevi liec pie zemes amulets. Vai tu nebūtu tik laipns un nenoliktu to uz galda? Un tad, ja vēl tu man pateiktu, kura burvja labā strādā, es varētu apsvērt, kā šo tikšanos beigt mierīgā ceļā.
- Ļoti laipni no tavas puses, bet tu zini, ka to es nevaru. [11] [1] Tā nu gluži nebija. Es varēju atdot amuletu un tādējādi neizpildīt uzdevumu. Bet tad, pat ja man izdotos izbēgt no Fakvarla, pie bālā zēna būtu jāatgriežas tukšām rokām. Šī neveiksme atstātu mani pilnīgā atkarībā no viņa, dubultojot mana pavēlnieka spēku, un man nezin kāpēc likās, ka tā nav laba doma.
Pavārs ar naža galu padurstīja galdu. Runāsim atklāti. Tu vari, un tu to izdarīsi. Neuztver personiski, varbūt kādudien mēs atkal strādāsim kopā. Bet patlaban mani saista zvērests tāpat kā tevi. Un arī man jāpilda uzdevums. Tā ka mēs nonākam, kā jau allaž, pie jautājuma par varu. Saki, ja kļūdos, bet man šķiet, ka tev šodien nav pārāk daudz pašpārliecinātības citādi tu būtu izgājis laukā pa parādes durvīm, izšķaidīdams sargkareivjus uz visām pusēm, nevis ļāvis, lai tie triec tevi apkārt mājai, līdz atved pie manis.
- Nācu šurp, tikai savas iegribas vadīts.
- Ak tā? Tad varbūt tu varētu būt tik laipns un pārtraukt virzīties uz loga pusi, Bartimaj? Šāda viltība būtu acīmredzama pat cilvēkam, [12] turklāt aiz loga tevi gaida sargkareivji. Atdod man amuletu, vai arī tev vajadzēs atklāt, ka tavs sagrabējušais aizsargvairogs nav ne nieka vērts.
Viņš piecēlās un pastiepa roku. Es nekustējos. Viņpus aizzīmogotajām durvīm joprojām skanēja Džabora nepārtraukti raidītie sprādzieni (ja vien satraukuma dēļ es tos nedzirdēju iztēlē). Durvis jau sen bija satriektas pīšļos un putekļos. Dārzā lidinājās visi trīs sargkareivji, cieši pievērsuši man skatienu. Es palūkojos visapkārt, meklēdams iedvesmu.
- Amuletu, Bartimaj.
Pacēlu roku, lai ar lēnu, traģisku žestu pieskartos kaklā pakārtajam amuletam. Un tad pēkšņi noliecos pa kreisi, tajā pašā brīdī atdarīdams aizzīmogotās durvis. Fakvarls izdvesa aizkaitinājuma šņācienu un izstiepa roku uz manu pusi. Bet tieši tobrīd viņu notrieca no kājām spēcīgs sprādziens, kas ielauzās telpā caur izgāztajām durvīm, kuras vairs nesargāja zīmogs. Es triecu savu pretinieku atmuguriski kamīnā, kur pār viņu nogruva ķieģeļu lavīna.
Kad pa durvju caurumu virtuvē ieklumzāja Džabors, es jau biju siltumnīcā. Kamēr Fakvarls rausās ārā no gruvešiem, es jau plivinājos dārzā. Visi trīs sargkareivji metās man virsū, acis plati iepletuši un kājas griezdami. Un pēkšņi tiem no kājām izauga izkaptīm līdzīgi nagi. Es uzbūru visspožāko ilumināciju, likdams visam dārzam atspīdēt it kā rietošas saules staros. Spožā gaisma apžilbināja sargkareivjus, un tie sāpēs aizmiedza acis. Pārlēcu tiem pāri un metos skriet cauri dārzam, izvairoties no maģiskajām bultām, kas lidoja no mājas, ietriekdamās kokos un pārvēršot tos pelnos.
Pašā dārza galā, tieši starp komposta kaudzi un zāles pļāvēju, es pārlēcu mūra sienai, saraudams maģisko tīklojumu un atstādams tajā ķermeņa atveida caurumu. Pār visu Siržulauzēja īpašumu tūlīt pat atskanēja trauksmes zvani.
Es piezemējos uz ietves, amuletam lēkājot uz krūtīm. Otrpus mūra sienai varēja dzirdēt tuvojošos soļus. Bija īstais laiks pārvērsties.
Ir pierādīts, ka visātrākie putni ir lielie piekūni viņi spēj lidot pat ar ātrumu divsimt kilometru stundā. Tādu ātrumu gan reti kurš spētu sasniegt, lidojot pāri Ziemeļlondonas jumtiem, turklāt bija jāpadomā arī par amuletu, kura svars palēnināja lidojumu. Tomēr, kad Fakvarls un Džabors piezemējās Hempstedas ielā, izraisot neredzamu sprādzienu garāmbraucošā mēbeļu pārvadājamā furgonā, viņi mani nekur vairs neatrada.