Viņam šķita, ka kāds seko. Bija dzirdami skrienoši soļi.
Turpat jau bija arī durvis varēja saskatīt kāpnes, kas veda augšup pie meistara.
Tieši tobrīd durvis aizcirtās.
Zēns panikā sāka raustīt rokturi, zvetēt pa durvīm un aizlūzušā balsī saukt meistaru, bet viss velti. Kāds čukstēja ausī nesaprotamus vārdus. Nāves bailēs skolnieks spēra pa durvīm, bet tikai sadauzīja kāju pirkstus.
Viņš pagriezās un uzlūkoja tukšo istabu.
Visapkārt skanēja čalas un čaboņa, klaudzieni un spārnu vēdas, it kā paklājs, grāmatas, plaukti un pat griesti būtu noklāti ar neredzamām, kustīgām būtnēm. Viena no lustrām virs galvas sašūpojās kā neredzamā vējā.
Cauri asarām un bailēm jaunais burvis tomēr ierunājās.
Pietiek! viņš sauca. Prom!
Čaboņa, klaudzoņa un spārnu švīkstoņa nekavējoties apklusa. Lustras lēnām pārtrauca šūpoties. Iestājās miers.
Istabā atkal valdīja klusums.
Tverdams pēc elpas, māceklis stāvēja, ar muguru cieši piespiedies pie durvīm, vērodams istabu. Viss klusu.
Tad viņš atcerējās par brillēm, kuras joprojām turēja rokā. Atmiņā atausa meistara vārdi pirms nākt atpakaļ, viņš bija vēlējis savam audzēknim uzlikt brilles. Iespējams, ja viņš tā būtu izdarījis, durvis būtu atvērušās un viņam būtu atļauts kāpt augšup uz klasi.
Trīcošiem pirkstiem puišelis satvēra brilles un uzlika uz deguna.
Un ieraudzīja, kāda īstenībā izskatās meistara darbistaba.
Katra istabas colla bija kā nosēta ar dēmoniem. Te to bija simtiem, saspiedušies kopā gluži kā sēkliņas melonē cits uzlicis kājas otram uz galvas, cits iespiedis elkoņus kaimiņam vēderā. Vieni bija apsēduši visu paklāju un cieši saspiedušies uz galda, citi karājās no lustrām un grāmatplauktiem, bet vēl citi vienkārši lidinājās gaisā. Daži balansēja uz citu pārmēru garajiem deguniem vai karājās pie ausīm. Pāris dēmoniem bija milzīgi ķermeņi un tikai apelsīna lieluma galva, citiem gluži pretēji bija milzīgas galvas. Dēmoni atšķīrās ar astēm, spārniem, ragiem un varžacīm, daudziem bija vēl viens pāris roku, kāju, acu vai ausu. Citi bija mataini, bet citi zvīņaini. Viņu vidū varēja redzēt tādus ar knābjiem vai piesūcekņiem, bet lielākā daļa bija bruņojušies ar zobiem. Dēmoni bija visās iespējamās krāsās, parasti nesaderīgās krāsu kombinācijās. Un viņi visi centās izturēties ļoti, ļoti klusi, lai pārliecinātu zēnu, ka istabā neviena nav. Viss šis raibais bars šķita veltām lielas pūles, lai paliktu nekustīgi, par spīti tam, ka šur tur ietrīsējās kāda aste vai spārns vai kāds nevarēja noturēties, nepakustinājis žokļus.
Bet tajā pašā brīdī, kad zēns uzlika brilles un viņus ieraudzīja, arī dēmoni noprata, ka kļuvuši redzami.
Un tad ar prieka saucieniem viņi metās ienācējam klāt.
Māceklis iekliedzās, šausmās atlēca līdz durvīm un sāniski novēlās uz grīdas. Viņš pacēla rokas, lai sevi pasargātu, un nejauši notrauca zemē brilles. Neko neredzēdams, zēns saritinājās mazā kamoliņā, ar seju pieplacis grīdai, kamēr viņam visapkārt ņudzēja spārnaini, zvīņoti un nagaini radījumi.
Meistars ieradās tikai pēc divdesmit minūtēm, lai sameklētu savu skolnieku un padzītu dēmonu baru, un puisēns joprojām gulēja uz grīdas. Viņu aiznesa uz istabu, kur viņš nogulēja veselu diennakti, nepieskaroties ne ēdienam, ne dzērienam. Visu nākamo nedēļu jaunais burvis palika mēms un neatbildēja ne uz vienu jautājumu, bet ar laiku atguva runas spējas un atkal varēja pievērsties mācībām.
Meistars nekad neatgādināja par šo notikumu, bet klusībā bija apmierināts ar skolniekam doto mācību naida un baiļu sajaukumu, ko māceklis bija izjutis dēmonu apsēstajā istabā.
Tas bija viens no pirmajiem Netenjela pārbaudījumiem. Zēns par to nevienam nestāstīja, bet šī atgadījuma ēna nekad nepameta viņa sirdi. Tobrīd viņš bija tikai sešus gadus vecs.
Bartimajs
.
6
Galvenā problēma ar tik varenu maģisku priekšmetu ka Samarkandas amulets ir tā, ka šādām lietām piemīt uzkrītoši spēcīga, pulsējoša aura, [13] [1] Ari dzīvām būtnēm ir auras. Tās pieņem krāsainu apļu veidolu, ieskaujot dzīvas būtnes ķermeni. Auras eksistē pirmajā līmenī, bet vairums cilvēku tās neredz. Daudzi dzīvnieki, piemēram, kaķi, var saredzēt auras, tāpat arī džini un daži īpaši apdāvināti cilvēki. Aura maina krāsu atkarībā no cilvēka garastāvokļa un ir noderīgs līdzeklis, lai noteiktu, vai cilvēks ir nobijies, nikns, bēdīgs vai jūtas citādi. Tāpēc ir ļoti grūti apmānīt kaķi vai džinu, ja vēlat tam ļaunu.
kas pievērš apkārtējo uzmanību gluži kā kails cilvēks bērēs. Es zināju: tiklīdz Saimons Siržulauzējs uzzinās par amuleta zādzību, viņš tūlīt pat sūtīs izlūkus meklēt šo nodevīgo pulsāciju. Un, jo ilgāk es palikšu vienā vietā, jo lielākas iespējas viņiem būs mani atrast. Zēns mani neizsauks pirms rīta blāzmas, [14] [1] Man daudz labāk patiktu nekavējoties doties pie puišeļa un tikt vaļā no amuleta. Bet burvji gandrīz vienmēr ievēro vienotu laiku Izsaukšanai. Tas viņus pasargā no iespējamības, ka mēs pieķertu viņus pašiem neizdevīgā situācijā.
tāpēc man vajadzēja pārdzīvot vēl pāris nemierīgu stundu.
Ko gan burvis varētu sūtīt man pakaļ? Diezin vai viņam piederēja vēl kāds tik spēcīgs džins kā Fakvarls un Džabors, bet viņš katrā ziņā varēja uz ātru roku savākt vēl duci vājāku izlūku. Parasti spēju pieveikt foliotu ar vienu rokas vēzienu, bet, ja viņi ierastos lielākā skaitā un es būtu noguris, tas varētu būt sarežģītāk.*[1] Pat burvjus mulsina mūsu dažādās formas, kas atšķiras cita no citas kā zilonis no mušas vai ērglis no amēbas. Tātad, vispārīgi ņemot, burvja rīcībā var būt piecu pakāpju dēmoni. Tie ir, sarindojot pēc spēka un varenības, māridi, ifrīti, džini, folioti un velnēni. (Ir vēl tūkstošiem zemāku garu, kas ir vājāki par velnēniem, bet burvji parasti ar tiem nekrāmējas. Tāpat augstāk par māridiem eksistē vēl lielāki un bīstamāki spēki, bet tie uz Zemes sastopami ļoti reti, jo nav daudz burvju, kas uzdrošinās pat izrunāt viņu vārdus.) Detalizēta šīs hierarhijas pārzināšana ir ārkārtīgi svarīga tiklab burvjiem, kā mums, jo izdzīvošana bieži vien ir atkarīga no tā, vai tu apzinies savu vietu. Piemēram, es kā samērā izcils džinu dzimtas pārstāvis izturos ar zināmu godbijību pret citiem džiniem un visiem par mani augstākiem spēkiem, bet par foliotiem un velnēniem visai daudz nebēdāju.
Lidoju prom no Hempstedas, cik ātri vien spārni nesa, un apmetos atpūsties zem pamestas mājas jumta dzegām netālu no Temzas, kur sakārtoju spalvas un pavēros naksnīgajās debesīs. Pēc neilga laiciņa debesīs parādījās septiņas sarkanas uguns lodes, lidodamas ne pārāk augstu virs Temzas. Upes vidū tās sadalījās trīs turpināja ceļu uz dienvidiem, divas devās uz rietumiem un divas uz austrumiem. Ierāvos dziļāk zem jumta, bet nespēju nepamanīt amuleta auras raidītās īpaši spēcīgās pulsācijas, kad tuvākās sārtās lodes aizšāvās garām, lejup pa upi. Kļuvu nervozs un pēc brīža atstāju savu slēptuvi, lai nolaistos uz celtņa upes otrā krastā, kur burvju kopienai pašlaik būvēja kooperatīvo dzīvojamo māju.
Pagāja piecas minūtes. Tumšie ūdeņi virpuļoja ap kuģu piestātnes dubļainajiem pāļiem. Mēnesi aizsedza mākoņi. Pēkšņi pretējā krastā pamestās mājas logos uzspīdēja zaļa gaisma. Likās, ka pa māju, kaut ko meklējot, ložņā salīkušas ēnas. Tomēr viņi neko neatrada. Gaismas kļuva bālākas, līdz vērtās par mirdzošu miglu, kas iztvaikoja pa logu ailēm un tika aizpūsta prom. Māju atkal ietina tumsa. Es tūlīt pat devos uz dienvidiem, strauji lidodams no ielas uz ielu.