Sergejs ziņkāri aplūkoja ainavu. Pussalas apveidi atklāja, ka tā bija lielas upes sanesta delta. Upe tomēr nekur nebija redzama. Vai tā bija kāda Indas upes sena, tagad izžuvusi gultne? Nē, tas nešķita iespējams. Starp Indu un Katjavaras pussalu atradās vairākas augstu pakalnu rindas. Vai varbūt tos jau vajadzētu dēvēt par zemiem kalniem? Inda nekādā veidā nebūtu varējusi tecēt tiem garām austrumu pusē. Kādai citai upei kādreiz bija jāieplūst jūrā no Himalajiem starp šiem nelielajiem kalniem un Aravali grēdu, kas stiepās no Deli piekrastes virzienā.
Sergejs pamanīja, ka, lai gan Katjavaras pussalai pamatvilcienos bija tādi paši apveidi kā Indas deltai, tā vismaz vienā ziņā izskatījās pavisam atšķirīga. Pārdomājot to rūpīgāk, Sergejs saprata, ka Katjavara šajā ziņā laikam vispār būs atšķirīgāka nekā jebkura cita upes grīva, ko viņš jebkad no lidmašīnas redzējis.
Tās citādība slēpās tajos divos garajos un šaurajos fjordveidīgajos līčos, kuri pussalas abās malās iestiepās dziļi iekšzemē. Fjordiem būtu vajadzējis rasties ledus laikmeta beigās, kad kontinentālā ledāja kušana bija pacēlusi jūras līmeni. Tādi paši fjordi droši vien savulaik bija
radušies arī citu lielo upju grīvās, taču vēlāk upju līdznestās zemes tos aizpildījušas.
Katjavaras fjordi tomēr nebija aizvilkušies ar sanešiem, aizpildījušies ar smiltīm. Tam vajadzēja būt notikušam tāpēc, ka upe, kas savulaik bija radījusi pussalu, vairs neeksistēja. Himalajos vēl ledus laikmeta beigās vajadzēja būt lielam kontinentālam ledājam. Tā kušanas ūdeņi droši vien bija dzemdējuši lielu upi, kas vēlāk izžuvusi.
Sergejs no somas izvilka labāku karti un izklāja to uz ceļgaliem. Viņš aplūkoja rūpīgāk pussalas abās pusēs redzamos iegarenos, kraujos un stūrainos līčus. Augstākais fjords, kas stiepās no dienvidiem uz ziemeļaustrumiem, pilnīgi noteikti bija Kačas līcis. Bet apakšējam — gandrīz ziemeļu—dienvidu virzienā novietotajam — līcim, kurš visu Gudžaratas štatu sadalīja turpat uz pusēm, vajadzēja būt Kambejas līcim jeb pa indiešu modei Khambhātas līcim. Tatad viņa īstajam ceļamērķim. Un tā nedaudz lielākā pilsēta līča ziemeļaustrumos noteikti būs Baroda, bet pilsēta līča austrumu piekrastē — Surata. Vēl nedaudz tālāk, pāris simtu kilometru uz dienvidiem no Suratas, tātad būs Mumbaja — pilsēta, kurā nolaidīsies viņa lidmašīna.
Līdz tam vēl bija laiks, un Sergejs aizvēra acis. Viņš pamodās tikai tad, kas paziņojums aicināja pasažierus piesprādzēt drošības jostas un novietot sēdekļu atzveltnes vertikālā stāvoklī. Lidmašīnai nolaižoties, salonā sāka ielauzties silts, mitrs gaiss. Kad Sergejs izkāpa no lainera, viņš piemeta, ka temperatūrai vajadzēja būt vismaz trīsdesmit grādiem pēc Celsija, varbūt pat vairāk. Pasu un bagāžas pārbaude paņēma laiku. Rindas bija garas. Halles un gaiteņi pie pārbaudes punktiem bija pilni ar cilvēkiem, kas pārsvarā šķita Dienvidāzijas izcelsmes. Ventilatori, kas griezās pie griestiem, velti mēģināja noturēt temperatūru paciešamās robežās. Sergejs sajuta, kā pa sāniem sāk tecēt sviedri. Arī mugura drīz bija tik slapja, ka krekls pielipa pie ādas un sviedru lāsītes sāka kost acīs. Vienīgais nelielais mierinājums bija tas, ka svīda arī vietējie. Pūlī bija saklausāmas vairākas valodas. Sergejs bez angļu valodas ar asu indiešu akcentu izrunā atpazina vismaz marathi, hindi un gudžarati valodu. Kā angļu valoda ar indiešu akcentu, tā arī kaut kur no tālienes plūstošā mūzika, kas ne tuvu neizklausījās pēc rietumnieciskas, atmodināja Sergejā atmiņas par iepriekšējiem ceļojumiem, kas dīvainā veidā lika sajusties drošībā. Pēkšņi šķita, it kā pēc ilgas prombūtnes viņš būtu atgriezies mājās.
Cik gan ilgs laiks pagājis, kopš viņš pēdējo reizi bija Indijā? Viņš šajā valstī divas reizes bijis komandējumā, kad vēl nebija precējies un bija Maskavas avīzes ārzemju korespondents. Pēc tam, daudz vēlāk, kad bija kļuvis par zemūdeņu inženieri, viņš šeit bija viesojies kopā ar Ludmilu — vienu reizi Ziemeļindijā, Deli un Himalajos, un vienu reizi Dienvidindijā, Keralā un Tamilnadā.
Kad Sergejs uz Indiju bija atceļojis pirmo reizi, ieraudzītais pamatā bija tieši tāds, kā viņš bija iztēlojies. Bet šo un to literatūras ietekmē viņš bija sapratis pilnīgi nepareizi. Viņš jau labu laiciņu iepriekš domās bija sagatavojies sastapties ar dziļu nabadzību, kropliem un smagi slimiem cilvēkiem. Viņš bija zinājis, ka satiks daudzus, kuru acis būs aizvilktas ar necaurspīdīgu kataraktas plēvi, lai gan tās novēršana ar operācijas palīdzību būtu izmaksājusi tikai pāris desmitu dolāru. Viņš bija zinājis, ka satiks cilvēkus, kuru ekstremitātes būs šausminoši izkropļotas kā sekas elefantiāzei vai senam nelaimes gadījumam un tā nepilnvērtīgai ārstēšanai. Viņš bija sapratis, ka redzēs ne tikai tūkstošiem, bet droši vien pat miljoniem cilvēku, kuri jau nosacīti jaunos gados būs zaudējuši visus zobus vai vismaz lielu daļu no tiem. Sergejs bija zinājis, ka viņš Indijā gandrīz neizbēgami redzēs arī līķus: bēru gājienos, dedzināšanas rituālos, reizēm pat ielās vai upju līčos un sēkļos.
Lai gan viņš bija zinājis, ka to visu redzēs, tomēr skatīt savām acīm bija pavisam kas cits nekā stāstītais. Saskaršanās ar Indijas realitāti vienlaikus tās skaistumā un šausmīgumā viņam bija satriecošs piedzīvojums tieši tāpat, kā tas bijis daudziem cilvēkiem pirms viņa.
Tomēr Indija Sergeja prātā pirmām kārtām bija palikusi kā neizdibināma mīkla, kā vieta, virs kuras plīvo neredzams, taču tik un tā visu laiku klātesošs noslēpumainības plīvurs. Toreiz viņam bija ļoti grūti aptvert to, kas īsti radīja šo spēcīgo misticisma un mīklainības noskaņu. Sajūta, ka viss nebija tā, kā tam vajadzētu būt.
Tiesa, Sergejs bija zinājis, ka viņš nav vienīgais cilvēks, kurš Indiju sajutis tādā pašā veidā. Taču pagāja ilgs laiks, pirms viņš bija sācis saprast, kas viņu bija nomocījis. Toreiz oficiālā historiogrāfija vēl bija apgalvojusi, ka Indijas pirmās civilizācijas radušās pirms četrarpus tūkstošiem gadu. Arī tas gan nebija nekāds īsais laika periods, taču attiecībā uz Indiju tas tik un tā bija šķitis kaut kā… nepareizi, pārāk maz. Jo Sergejs bija apmeklējis arī daudzas citas zemes ar garu vēsturi un tūkstošiem gadu seniem monumentiem. Jo ilgāk kādā teritorijā bijušas cilvēku veidotas civilizācijas, jo dziļākas pēdas vēsture bija atstājusi uz visu apkārtējo. Grieķijā, Romā un Meksikā mūžsenās celtnes un pieminekļi bija redzami visās malās, pat visai neparastās un negaidītās vietās. Kad viņš pastaigājās starp Romas jauno laiku ēkām, aiz nākamā ielas stūra pēkšņi atradās divus tūkstošus gadu veca strūklaka. Vai, kad zemnieks ara lauku, viņš katru pavasari arkla atstātajās vagās varēja savākt jaunu ražu ar mūžsenām podu lauskām.
Taču Indija šķita sena, pat salīdzinot ar šādām kultūras zemēm. Un nevis tikai sena, bet mūžsena. Neaptverami sena. Grieķijā, Romā un Meksikā tūkstošiem gadu vecas celtnes novērtēja kā senatnes kultūras pieminekļus. Indijā tūkstošiem gadu vecas drupas atradās it visur, desmitiem un simtiem tūkstošu. Dažas pilsētas bija kā milzīgi, dzīvi muzeji. Vēl pirms vairākiem desmitiem gadu dažos rajonos bija pavisam pierasta lieta paņemt no senas celtnes sienām vismaz piecus tūkstošus gadu vecus apdedzinātus ķieģeļus un izmantot tos jaunu māju vai noliktavu ēku būvmateriāliem. Koloniālās Indijas laikos briti, būvēdami dzelzceļus, bija sagatavojuši pamatni ar šiem pašiem mūžsenajiem un pārsteidzoši izturīgajiem māla ķieģeļiem, kuri Pakistānas, Radžastānas un Gudžaratas smiltīs bija atrodami miljoniem, miljardiem. Zem senajām pilsētām bieži tika atrastas arvien jaunas vēl vecāku, sen aizmirstu pilsētu drupas. Zem dažām pilsētām varēja atrasties desmit vai divdesmit tajā pašā vietā agrāk bijušu pilsētu drupas kā milzīgi biezs, kārtu kārtām veidots nogulumu slānis. Tā, it kā tajā vietā tūkstošiem un atkal tūkstošiem gadu laikā būtu plūdusi nevaldāma cilvēciska straume, kura katru gadu aiz sevis atstājusi plānu podu lausku, kaulu un citu cilvēku apdzīvotības liecinieku slānīti. Kā lielas upes ikgadējie musonu plūdi.