Sergejs jau uzreiz pēc pirmā ceļojuma bija pārliecināts par to, ka Indijas civilizācija neapšaubāmi ir pasaulē vecākā. Tomēr viņa pārliecība par to drīzāk bija intuitīva, jo vēsturnieki un arheologi toreiz šajā jautājumā vēl pieturējās pie atšķirīgiem uzskatiem.
Taču tad, kad Vēdas bija lasītas mazliet rūpīgāk, visai drīz bija noskaidrojies, ka vecās teorijas par Vidusāzijas nomadu tautām nevar būt patiesas. Jo Vēdu rindās elpoja jūra. Tās bija pilnas ar norādēm uz jūru un jūrniecību, kuģiem un okeāna iemītniekiem. Vienlaikus aprēķini par Indas-Sarasvatī kultūras senāko pilsētu vecumu mainījās līdzi tam, kā arheologi ierakās arvien dziļāk zem senajām pilsētām palikušajos kultūrslāņos.
“Esiet sveicināti Indijā!” teica muitas ierēdnis un atdeva Sergeja pasi.
Sergejs iegāja sagaidīšanas zālē un paraudzījās apkārt. NIOT bija paziņojis, ka nosūtīs kādu viņam pretī. Tatad vienīgā problēma bija atpazīt, kurš no tiem, kas atnācis sagaidīt ielidojošos pasažierus, bija ieradies viņa dēļ. Viņa priekšā atradās biezs mūris, ko veidoja dievs vien zina cik daudzi simti sagaidītāju un tuvinieku. Daudziem bija līdzpaņemti papīra vai papes gabali, uz kuriem bija lasāmi uzņēmumu, organizāciju, iestāžu nosaukumi vai cilvēku vārdi. Sergejam acīs netrāpījās lapa, uz kuras būtu bijis viņa vārds, Širšova institūta vai arī NIOT nosaukums.
Uz brīdi Sergeja skatiens apstājās pie tirkīzzilā, raibā zīda sari ģērbušās sievietes, un viņam vajadzēja piespiesties, lai turpinātu meklēšanu, jo sieviete pat pēc Indijas mērauklas bija satriecoši skaista. Sergejs ievēroja milzīgi lielās, tumšās acis un spoži melnos matus teju līdz viduklim. Tādu sieviešu nav nekur citur kā vien Indijā, viņš nodomāja. Tad sieviete pēkšņi pievērsa skatienu Sergejam un devās uz viņa pusi.
Kas tad nu? Vai es uz viņu blenzu tik ilgi, ka viņa jūtas aizvainota? Sergejs satraucās. Tas nešķita ticami. Kad Sergejs viņu bija aplūkojis, sieviete bija skatījusies pavisam citā virzienā.
“Namaste,” sieviete sveicināja Sergeju. “Jūsu vārds taču ir Sergejs Saveļņikovs?”
Sergejs pamāja.
“Tā ir. Kā jūs mani atpazināt?”
“Sameklēju internetā jūsu fotogrāfiju. Mani sauc Amrita Desai,” teica sieviete.
“Doktore Desai?” Sergejs izbrīnījies vaicāja.
Amrita Desai smējās par Sergeja samulsumu. Sergejam patika viņas smiekli — tajos skanēja patiess un burbuļojošs prieks, kas viegli pielīp citiem.
“Atvainojiet par smiešanos, bet jūsu sejas izteiksme… Jūs laikam gaidījāt vīrieti.”
“Jā, biju domājis, ka Dienvidāzijas kultūra ir visai vīrišķīga un ka tik svarīgas pētnieciskas programmas vadītājs visticamāk būs…”
Amrita Desai pamāja.
“Jā, jā, tā tas visticamāk ari būtu. Tomēr tagad situācija nepavisam nav tik slikta, kā pārējā pasaulē varbūt domā. Mums taču jau ir bijušas pāris sievietes arī valdības vadītājas. Bangladešā un Šrilankā ir bijušas vēl vairāk un arī Pakistānā viena. Šajā ziņā mēs, šķiet, būsim tikuši krietni tālāk nekā daudzas Eiropas Savienības dalībvalstis.”
“Nerunājot nemaz par Krieviju.”
Amrita smējās atkal.
“Kad Krievijai būs pirmā sieviete prezidente?” jautāja Amrita. “Kā jūs domājat?”
“Ai, to ir viegli paredzēt,” teica Sergejs. “Kaut kad šajā gadu tūkstotī. Tiesa, vēl ne nākamajās vēlēšanās.”
Amrita priecīgi skatījās uz viņu.
“Tad jau jums ir cerības. Tūkstoš gadu vēl nav stipri ilgs laiks. Varbūt iesim? Tu droši vien gribi redzēt savu apmešanās vietu? Vai tā ir tava vienīgā soma?”
Sergejs pamāja, un viņi devās uz autostāvvietu.
“Tu ceļo tiešām vieglā ekipējumā.”
“Domāju, ka nopirkšu šeit klimatam piemērotāku apģērbu.”
Sergejs nedaudz samulsis atcerējās, ka diezin cik gadus nav bijis apģērbu veikalā. Kādreiz Ludmila viņam bija pirkusi jaunas drēbes, bet Sergejs pats no tā neko lielu nesaprata. Kādēļ rūpnīcām bija jāražo tik sliktas drēbes, ka tās nebija izturīgas un nodila līdz caurumiem? Kad, kārtojot ceļasomu, viņš bija pārskatījis savu garderobi, nāca atklāsme, ka tikai neliela daļa apģērba gabalu, pat raugoties ar aizmiglotu skatu, bija ievietojami, tā teikt, izejamo kategorijā. Un arī tie pārsvarā bija paredzēti aukstākiem klimatiskiem apstākļiem nekā Indijā — Krievijai, Grenlandei un ziemeļu jūrām.
“Automašīna ir tur,” norādīja Amrita. “Tas sarkanais maruti.” Sergejs atgaiņāja nostāk cerību pilnos somu nesējus un apmešanās vietu piedāvātājus. Ārā bija gandrīz tikpat karsts kā iekšā, tomēr, neraugoties uz svelmi, Sergejs sajuta, ka garastāvoklis uzlabojas un ka viņu ilgstoši mocījusī smagā depresija pēkšņi atslābinās — vismaz kādu kripatiņu. Viņam šķita, ka Indijā viņš varētu justies labi.
Amrita atvēra maruti bagāžnieku, un Sergejs tajā iecēla savu vienīgo čemodānu.
“Tad nu atliek tikai doties ceļā,” teica Amrita.
“Ko tad šis rumaks dzer?” interesējās Sergejs.
“Attīrītu biometānu.”
“Kur es apmetīšos?” gribēja zināt Sergejs.
“Mums ir dažas istabas viesiem pavisam tuvu Narimanpointas ostai. Vienu no tām esam rezervējuši tev. M. V. Sagar Paschmi — mūsu pētniecības kuģis — šobrīd atrodas ostā. Varēsi aplūkot arī to, ja vēlēsies.” “Kur tu pati dzīvo?”
“Bandrā. Tā atrodas pusceļā starp Narimanpointu un lidostu.” “Vai sūtījums ostā jau ir pienācis?”
“Tu domā “Lomonosovu”?”
Sergejs pamāja.
“Sūtījums ir ostā, un, pēc mūsu saprašanas, tas transportēšanas laikā nav bojāts,” teica Amrita un pasmējās par Sergeja acīmredzamo atvieglojumu. “Zemūdene tev laikam ir ļoti nozīmīga?”
“Domāju, ka tā varētu teikt,” Sergejs piekrita.
Satiksme kļuva arvien dzīvāka. Pa savienojošām braukšanas joslām no citām maģistrālēm viņiem līdzās un aizmugurē plūda automašīnas, līdz gandrīz visas joslas bija pilnas ar mašīnām, kas brauca uz pilsētas centru. Sergejs ievēroja, ka pārsteidzoši liela daļa spēkratu bija dzeltenmelni raibi — nedaudz veclaicīga paskata taksometri. Autobusi bija izrotāti — pilni ar līkumotiem, košās krāsās izkrāsotiem ciļņiem. Satiksmes plūsmā netrūka arī motorolleru. Ķiverotiem vīriem aiz muguras bieži sēdēja sieviete — acīmredzot sieva vai draudzene. Palaikam izskatījās, ka uz tā paša motorollera pārvietojas visa ģimene, ieskaitot bērnus.
“Mumbaja kopš tā laika, kad te biju pirmo reizi, ir mainījusies,” secināja Sergejs. “Tas bija vai nu deviņdesmitajā gadā, vai pirms tam. Tad mēs vēl bijām padomju pilsoņi, un toreiz lidostas ceļa malās bija vismaz simt tūkstoši uz ielas vai teltīs mītošu cilvēku. Un daudz tādu, kas dzīvoja betona aku grodos.”
“Būtu patīkami, ja varētu teikt, ka Mumbajā vairs nav bezpajumtnieku,” teica Amrita. “Tomēr viņu joprojām ir daudz. Viņi tikai ir padzīti no centra un no šī ceļa, kas ved no lidostas. Lai Mumbaja izskatītos mazliet mūsdienīgāka, nekā tā īstenībā ir.”