“Cik daudz cilvēku tagad šeit dzīvo?”
“Pilsētas tēvi būtu ļoti apmierināti, ja kāds viņiem to spētu izstāstīt. Visticamāk, starp divdesmit un divdesmit pieciem miljoniem.” Viņiem labajā pusē sāka plesties šaurs jūras līcis. Tā otrajā krastā atradās rinda augstu, torņveidīgu daudzstāvu ēku. Priekšā pa labi izdalījās Indijas okeāna lielā un bezgalīgā, spoži zilā mugura. Jūrā bija redzams liels kravas kuģis. Tas izskatījās pēc tankkuģa. Tālāk vīdēja citi kuģi.
“Tas daudzstāvu ēkas līča otrajā krastā atrodas vēl Bandrā,” skaidroja Amrita. “Es dzīvoju tur.”
“Lieli kuģi,” atzina Sergejs. “Ko tie pārvadā?”
“Tie no jūras transportē attīrītu biometānu. Ar gāzi, kas rodas no pilsētas pašas atkritumiem, nepietiek.”
“Interesanti.”
“Mazākie kuģi savāc jūraszāles, ko audzē peldošās plantācijās virs jūras ūdens virpuļiem, un ar vienkāršu presi izspiež no tām mitrumu.
Pēc tam tie nogādā jūraszāles uz lielajiem kuģiem, uz kuriem ir rūpnīcas. Uz rūpnīcu kuģiem jūraszāles noslēgtos konteineros tiek sadalītas biogāzē. Tad gāzi attīra, metānu sašķidrina un pārsūknē šādos tankkuģos. Kā pārstrādes blakusprodukts rodas mēslojums.”
“Vai visa gāze ir paredzēta tikai Mumbajas vajadzībām?” “Protams, nē,” Amrita papurināja galvu. “Daļu izmanto šeit, tomēr vairums pa gāzes cauruļvadiem plūst uz citām Indijas pilsētām un Pakistānu.”
Tagad braucamo uz ceļa bija tik daudz, ka visas joslas bija nosegtas ar vienlaidus automašīnu rindām tik tālu, cik vien acs sniedza. Ātrums samazinājās, un pēc neilga brīža viņi līda uz priekšu tikai nedaudz ātrāk par kājāmgājēju.
“Ģeogrāfiskais izvietojums mums sagādā daļējas problēmas,” skaidroja Amrita. “Mumbaja kādreiz bija sala. Tagad tas ir ar kontinentu savienots garš zemesrags, kas spices virzienā sašaurinās. Mumbajas vecais darījumu centrs Narimanpointa atrodas pašā zemesraga smailē.” “Daudz debesskrāpju,” atzīmēja Sergejs.
Amrita pamāja.
“Mumbaja ir visas Dienvidāzijas ekonomiskais centrs. Zeme pie Narimanpointas palaikam ir vērtīgāka nekā Tokijā vai Manhetenā.” “Nevar būt!”
“Centrā arī tagad nevar dabūt pat mazu dzīvokli par diviem miljoniem dolāru.”
“Tu dzen jokus,” Sergejs neticīgi teica.
Viņiem pa kreisi palika kāda ļoti liela, balti krāsota celtne.
“Tā ir Mumbajas dzelzceļa stacija,” stāstīja Amrita. “Un tur tās nelielās ieliņas ir nelāgu slavu ieguvušās Kamatipuras šķērsieliņas. Premjerministrs Morarji Desai mēģināja slēgt rajona priekamājas, taču bija spiests padoties.”
“Vai Morarji Desai ir tavs radinieks?”
Amrita pamāja.
“Jā, bet visai attāls.”
“Bet vai tu viņu pazini?”
“Jā. Indijas privileģētais slānis ir visai neliels, un mani vecāki tam piederēja. Kad biju bērns, mēs bieži ciemojāmies pie viņiem.”
“Atceros, esmu lasījis, ka viņš dzēra savu urīnu. Kā tur īsti bija?” Amrita nopūtās.
“Kiropas avīzēm ir nelāgs paradums aprakstīt nebūtiskus sīkumus.” Amrita apstādināja savu maruti zemas daudzstāvu mājas priekšā starp divām tādas pašas markas automašīnām spraugā, kas, Sergejaprāt, izskatījās pašaura. Viņa uzveda Sergeju nama trešajā stāvā un atvēra N/OT viesu dzīvokļa durvis. Tas bija mājīgi iekārtots. Tur bija vannas istaba un televizors. Pie sienas bija pakārtas ar N/07’darbu saistītas fotogrāfijas un kartes. Pa logu pavērās skats uz palmu ieskauto piekrastes bulvāri un Indijas okeānu. Amrita pasniedza Sergejam atslēgas.
“Lūdzu! Man tagad diemžēl ir jādodas prom. Taču rīt mēs atkal redzēsimies. Atbraukšu pēc tevis ap desmitiem no rīta. Vai tas der?” “Der, bet var arī agrāk.”
“Vienojamies par desmitiem, jo tā paspēsi mazliet atpūsties. Ledusskapī ir nepieciešamais brokastīm, un tuvējā apkārtnē ir daudz labu restorānu. Man ļoti žēl, ka nav laika šovakar pašai atnākt un iepazīstināt tevi ar apkaimi. Man ir darīšanas, kuras neizdevās atcelt.”
“Es tiešām tikšu galā,” apliecināja Sergejs.
Viņš iecēla gultā čemodānu un atvēra slēdžus. Uz drēbēm bija uzlikta Ludmilas fotogrāfija. Sergejs to novietoja uz naktsskapīša. Amrita paskatījās uz smaidošo seju fotogrāfijā un Sergeja zeltnesī spīdošo gredzenu.
“Vai ģimene ieradīsies tevi apciemot?” viņa jautāja. “Ar to es domāju, ka būtu ļoti jauki satikt arī viņus.”
Sergejs pacēla roku un paskatījās uz zelta laulības gredzenu, kas joprojām atradās uz viņa pirksta.
“Vai tu domāji šo? Manu gredzenu?”
Amrita pamāja.
“Jā. Vai tad tas nenozīmē, ka esi precējies? Es sapratu, ka kristiešiem…”
Sergejs pamāja.
“Tu esi sapratusi pavisam pareizi. Taču Ludmilas vairs… nav starp dzīvajiem. Viņa nomira pirms trim gadiem.”
“Man ļoti žēl,” atvainojās Amrita.
“Ir jau pagājis ilgs laiks.”
“Vai jums… tas ir, vai tad kristiešu zemēs ir paraža nēsāt gredzenu uz pirksta arī tad, ja dzīvesbiedrs ir miris?” nedaudz samulsusi jautāja Amrita. “Piedod, ja esmu pārāk ziņkārīga.”
“Faktiski nav,” teica Sergejs.
Amritas sejas izteiksme bija izbrīnīta, taču viņa vairāk neko nejautāja un atvadījās no Sergeja.
Sergejs pavadīja Amritu līdz mājas ārdurvīm un noskatījās, kā viņa aiziet līdz automašīnai, atver durvis, izbrauc atpakaļgaitā uz ielas un pazūd skatienam aiz stūra.
4
Sergejs, slapjš no sviedriem, pamodās no tā paša murga, kura dēļ bija uztrūcies tik daudz reižu ari agrāk. Lielākoties šie murgi ar nelielām variācijām arvien atkārtojās. Tie katru reizi viņam atgādināja notikušo.
Kad Ludmila iznāca no slimnīcas, viņa bija nogurusi, taču priecīga. Vakarā viņa nedaudz sargāja sānu tā, it kā tas sāpētu. Taču Sergejs tās uzskatīja par pavisam normālām sāpēm šuvē pēc nelielas operācijas. Vēlāk Sergejs pamodās no tā, ka Ludmila nemierīgi grozījās un viņas piere bija karsta kā uguns. Ludmila kratījās drudzī, un viņas sāns bija patiešām smeldzīgs. Kad Sergejs tam pieskārās, Ludmila no sāpēm sarāvās.
Sergejs bija nekavējoties pieprasījis, lai Ludmila ceļas un apģērbjas. Un viņi bija braukuši uz slimnīcu, kur Ludmilai bija iedotas spēcīgas antibiotikas. Viņas biedējoši augstā temperatūra bija sākusi kristies, un pēc brīža viņa bija gluži slapja no sviedriem. Sergejs zināja, ka tā ir laba zīme. Pēc tam Ludmila atkal sāka salt un drebēt, un mazliet vēlāk, neraugoties uz antibiotikām, viņas piere atkal bija dedzinoši karsta.
Ārsti viņai bija noteikuši citas antibiotikas, taču temperatūra nebija kritusies. Sergejs bija sēdējis nomodā un turējis sievu aiz rokas. Brīžam Ludmila bija pie pilnas samaņas un saprata, ka ir bīstami slima. Brīžam viņa bija atradusies uz robežas starp miegu un nomodu un murgojusi kaut ko nesakarīgu, no kā bija grūti kaut ko izlobīt.
Arī trešās antibiotikas, ko ārsti noteica nākamajā dienā, nebija iedarbojušās uz iekaisumu. Infekcija bija izplatījusies uz plaušām, un Ludmila bija sākusi klepot biezas, zaļas gļotas. Asās klepus lēkmes
plosīja viņas ķermeni, kas kļuva arvien slābāks. Sergejs bija satrakojies, viņš bija kliedzis uz ārstiem un medmāsām un pieprasījis, lai viņi Ludmilai dod īstas un iedarbīgas zāles — tādas, kas spētu apstādināt baktērijas, kuras biedējošā ātrumā pārņēma it visu viņas organismu.
Arī ceturtās antibiotikas neiedarbojās. Tām nebija nekādas ietekmes uz Ludmilas audus badīgi rijošajiem mikrobiem. Sergejs sēdēja pie Ludmilas bez gulēšanas jau trešo nakti pēc kārtas un pieprasīja, lai viņa nepadodas, ka viņai ir jācīnās un jādzīvo, ka Sergejs nespēs dzīvot bez Ludmilas un nezina, ko darīs, ja Ludmila nomirs.